STĀSTS par ukraiņu ģimenēm. Piemin černobiliešus: izglāba Kijevu, glāba pasauli

Uzreiz pēc katastrofas 1986. gada pavasarī Aleksandrs Novickijs netika izsaukts uz Černobiļu, viņu norīkoja darbam dzimtajā Kijevā, speciāli izveidotā štābā atomelektrostacijas avārijas likvidēšanas darbu koordinēšanai. Taču jau pēc dažām dienām Aleksandram bija jādodas uz avārijas vietu. Viņa uzdevums bija nodrošināt tur strādājošos glābējus ar visu nepieciešamo. Pāris gadus vēlāk Aleksandrs notikuma vietā strādāja arī pastāvīgi.

Šonedēļ, 30 gadus pēc katastrofas, kijevieši piemin cilvēkus, kuri piedalījās glābšanas darbos un kurus mēs vienā vārdā saucam par černobiliešiem. Neviens no viņiem nespēj valdīt asaras, atceroties tā pavasara notikumus. Ukrainas galvaspilsētu skāra radiācija, taču to cilvēki nezināja.

Kijevā atnācis pavasaris, kokiem saplaukušas lapas, bet gaisa temperatūra nelutina. Izņēmums ir aizvadītā svētdiena, kad pēkšņi uz vienu dienu atnākusi vasara ar plus 19 grādiem. Pēc Pūpolsvētdienas dievkalpojumiem pareizticīgie devušies ielās, viens otru sveicot un noliekot ziedus Neatkarības laukumā Kijevas centrā. Tur pareizticīgo mācītāji aizlūdz par bojāgājušiem karā ar Krieviju. Šoruden protesta akcijām jeb pašcieņas revolūcijai apritēs trešā gadskārta, bet šonedēļ Ukraina piemin Černobiļas katastrofas trīsdesmito gadadienu.

Svjatošinskas rajons ir pusstundas metro braucienā no Kijevas centra, bet vēl jānoiet pāris kilometru kājām. Divu ielu – Černobiļas un Peremogas avēnijas – krustojumā izveidota piemiņas vieta – memoriāls Černobiļas upuriem. Šo vietu ir viegli pamanīt jau iztālēm – debesīs plīvo dažādu valstu karogi. Pamanu arī Latvijas. Piemineklis – melnā atoma modelī mirst putni – izveidots deviņdesmito gadu vidū un bija pirmais Kijevā černobiliešu piemiņai. Pēc vairākiem gadiem par iedzīvotāju saziedoto naudu izveidota arī aleja ar marmora plāksnēm, uz kurām iegravēti mirušo vārdi. Plāksnes šonedēļ noklātas ar krāšņiem ziediem – sarkanās neļķes, tulpes un rozes ir kā asinis uz melnas zemes… Blakus piemiņas vietai atrodas pareizticīgo baznīca un bērnu rotaļu laukums, bet visu memoriālu ieskauj daudzdzīvokļu nami.

Rūgtas atmiņas

Černobiļas traģēdijas piemiņas dienā satiekos ar Aleksandru Novickiju, kurš atnācis ar sarkanām neļķēm. Tā ir tradīcija. «Man ir rūgtas atmiņas, jo daudzu cilvēku vairs nav, un daudzu jau sen vairs nav. Rūgtums paliek arī tāpēc, ka černobiliešus valsts vara vairs neatceras un nevienam nerūp, kā šie cilvēki dzīvo,» stāsta Aleksandrs. «Tolaik strādāju valsts nodrošinājuma komitejā, un uzreiz pēc avārijas tika izveidots štābs, tāds darbojās Kijevā, arī Černobiļā. Mūsu uzdevums bija nodrošināt glābējus ar visu nepieciešamo, braucām regulāri turp un atpakaļ, bet uz vietas ilgi neuzturējāmies, taču vēlāk es tur strādāju jau pastāvīgi. Tā bija katastrofa kļūdas dēļ, jo, kā vēlāk uzzinājām, Atomfizikas institūts veica pētījumus. Reaktors bija atslēgts remontam, bet viņi vēlējās veikt kādus eksperimentus, tāpēc arī brīdināšanas sistēmas bija izslēgtas. Tā nu aizspēlējās tik tālu, ka notika katastrofa. Mēs nezinām īsti, kādu iespaidu uz mums tas atstājis un kas vēl būs pēc 10 gadiem.» Arī Aleksandra ģimene evakuējusies no Kijevas, kad tas tika atļauts – 6. maijā, visi aizbraukuši ar bērniem uz Zaporožji. «Kijevā radioaktīvais piesārņojums bija ļoti augsts.»

Dēlam būs trīsdesmit

Iela pie memoriāla savu Černobiļas nosaukumu nav ieguvusi pēc avārijas, tā to sauca jau daudzus gadus, taču tagad tai ir arī simboliska nozīme. Tieši šajā rajonā izmitināti daudzi evakuētie no Pripetes, pilsētas pie Černobiļas AES. Lai arī Kijeva cieta no avārijas un radioaktīvā piesārņojuma, kijevieši par to nezināja vismaz divas nedēļas.

«Pirms 30 gadiem 2. maijā man piedzima dēls. Es biju slimnīcā Kijevā, un mums neko neteica, tikai redzējām, kā no slimnīcas smagi slimo bērnu nodaļas sāk evakuēt bērnus,» Neatkarīgajai saka kijeviete Nellija. Kaut ko sliktu viņu nojautusi jau dažas dienas iepriekš – gājusi uz veikalu («padomju laikā parasti bija zināms, kad, kur un cikos varēs ko dabūt»), bet tur nav gaļas. Un nebūs, kaut kas esot noticis Černobiļā, uz turieni visu sūta. Nellija piemiņas vietā noliek ziedus un nespēj valdīt asaras. Viņas dēls tagad ir tikpat vecs kā daudzi jaunie vīrieši, kurus aizveda uz katastrofas vietu un pat neļāva saprast, kur viņi nonākuši. «Es vēlos pateikties cilvēkiem, kuri, netaupot sevi, noslēdza šo katastrofas vietu. Puišiem, kuri dzēsa šo ugunsgrēku. Jo tas bija tikai laika jautājums – vai nebūtu sprāguši arī pārējie reaktori. Un tad arī Kijevas nebūtu. Es jūtu milzīgu pateicību. Tas ir atgādinājums ikvienai valstij, ja kaut kas tiek būvēts, ir jāseko līdzi, kā tas strādā.»

Neviena vairs nav dzīvo vidū

Pjotrs, Stepans un Aleksandrs. Kijevieši, kurus jau pirmajā dienā pēc Černobiļas atomelektrostacijas avārijas nosūtīja uz bīstamo zonu. Jābrauc komandējumā, tā viņi atbildēja savām sievām. Nav nevienas ģimenes Ukrainā, kuru nebūtu skārusi Černobiļas katastrofa. Sirsnīgā Hudimu, Kašpersku un Koberniku ģimeņu saime apskauj arī mani un lūdz, lai es visiem Latvijā pasaku paldies, ka toreiz Latvijas iedzīvotāji brauca palīgā ukraiņiem, arī par to, ka atbalsta tagad. Piemiņas vietā novietoti Pjotra Kašperska un Aleksandra Hudimas foto, viens no vīriešiem miris jau pirms 19 gadiem, otrs – pirms sešiem.

«Viņi uz Černobiļu tika izsaukti paši pirmie un tur bija no 26. aprīļa līdz 10. maijam. Paņēma no mājām, nemaz nezinājām, uz kurieni,» stāsta tuvinieki. «Černobiļā viņi mazgāja ielas un auto, kas izbrauca no bīstamās zonas. Mēs esam šeit atnākuši, lai atcerētos un pieminētu cilvēkus. Pateicoties viņiem, mēs esam dzīvi. Viņi sargāja mūs un visu pasauli.» Ģimenes uzskata, ka tā bija nolaidība – tāpēc, ka cēla šādu atomstaciju tuvu pilsētām, un tāpēc, ka neparūpējās par drošību. Viņi ar šausmām skatās tā laika fotogrāfijas un arhīvus, kuri tagad publiski pieejami.

Pieminēt vīru Stepanu Koberniku atnākusi arī viņa atraitne. Vīru, kurš miris pirms 15 gadiem, izsauca uz notikuma vietu no darba prokuratūrā – noticis terorakts. Kad vīrs atgriezies no Pripetes, viņa pat nav iedomājusies, ka vajadzētu izmest uzvalku. Taupīga būdama, to izmazgāja – nesen pirkts, labs uzvalks… «Cilvēki Kijevā tajās dienās bija mierīgi, dzīve ritēja ierasto gaitu. Meitai nebija vēl gadiņš, mēs pirkām katru dienu pienu, un pēkšņi piena veikalos nebija, nemaz vairs. Tātad zināja tie, kam jāzina, bet tautai neviens neteica,» nopūšas Aleksandra Hudimas atraitne.