VĒSTURE: Viljams Šekspīrs. Pazudušais galvaskauss un citi noslēpumi
Sestdien, 23 aprīlī, apritēs tieši 400 gadu, kopš Stretfordā pie Eivonas mira Viljams Šekspīrs, kuru daudzi uzskata par visu laiku izcilāko dramaturgu. Apaļā gadadiena, protams, nozīmē jaunas izstādes un lugu iestudējumus, jaunas grāmatas, jaunus faktus, minējumus un hipotēzes par V. Šekspīra dzīves gājumu. Atrastas liecības tam, kad viņa galvaskauss patiešām nolaupīts no kapa, uziets līdz šim nezināms Pirmā folianta eksemplārs un publicēts izsmeļošs pētījums par to, kā septiņus gadus pēc dramaturga nāves tapis šis viņa lugu apkopojums.
Un arī tas vēl nav viss. Lielbritānijas Nacionālā arhīva pētnieki restaurējuši V. Šekspīra testamentu, BBC biznesa nodaļas žurnālisti analizējuši viņa turību un aplēsuši, ka mūsdienās dramaturgs būtu bijis miljonārs, bet kāds zinātnieks no DĀR par visām varītēm vēlas atrakt V. Šekspīra kapu, lai pierādītu, ka viņa 39 lugas, piecas poēmas un 154 soneti tapuši pēc apreibināšanās ar marihuānu.
Galvaskausa kapā nav?
Ieraksti baznīcas grāmatās liecina, ka 1616. gada 25. aprīlī, tātad divas dienas pēc nāves, V. Šekspīra mirstīgās atliekas apbedītas Svētās Trīsvienības baznīcā viņa dzimtajā Stretfordā pie Eivonas. Vēlāk turpat blakus apglabāta arī viņa sieva Anna Hateveja, meita Sūzena un znots. Šī baznīca jau sen kļuvusi par V. Šekspīra daiļrades cienītāju svētceļojumu vietu, taču līdz pat pagājušajam gadam kaps faktiski nebija pētīts un par apbedījumu klīda visdažādākās leģendas.
Vienu no tām nule kā faktiski apstiprinājusi zinātnieku grupa, kas televīzijas kompānijas Channel 4 uzdevumā pētījusi Šekspīra kapu un uzņēmusi šai tēmai veltītu dokumentālo filmu, – proti, visticamāk, Šekspīra galvaskauss no apbedījuma patiešām ir nozagts. «Pētot Šekspīra apbedījumu, mēs konstatējām, ka tā galvgalī ir pēdas, kas liecina par kapa atrakšanu, bet pēc tam tas aizmūrēts no jauna. Radars uzrāda, ka vietā, kur būtu jāatrodas galvaskausam, nekā nav,» interneta ziņu vietnei LiveScience.com stāstījis Strafordšīras universitātes arheoloģisko projektu vadītājs Kevins Kolls. Ideja reizi par visām reizēm izpētīt kapavietu viņam radusies 2010. gadā, kad zinātnieks veicis arheoloģiskos izrakumus pēdējā zināmajā V. Šekspīra dzīvesvietā. Baznīca par plānotajiem pētījumiem, protams, nav bijusi sajūsmināta, taču galu galā nepieciešamās atļaujas saņemtas, apsoloties izpēti veikt ļoti delikāti, nekādā veidā netraucējot aizgājēju mieru. K. Kolls skaidrojis, ka kopā ar kolēģi ģeofiziķi Ēriku Utsi izmantojuši metodi, kas ļauj grunti skenēt ar radiosignālu palīdzību. «Radars raida radio impulsus un reģistrē atbildes signālus, kas nāk no zemē apslēptiem objektiem. No atšķirīgiem materiāliem signāli atbalsojas dažādi, un, fiksējot šīs atšķirības, mēs varam izveidot karti, kurā tiek vizualizēts viss zem zemes esošais,» stāstījis K. Kolls.
Zinātnieku atklājums faktiski apstiprina versiju, kas pirmo reizi tika publicēta žurnālā The Argosy 1879. gadā un kuru daudzi vēsturnieki līdz šim sliecās uzskatīt par izdomājumu. Saskaņā ar šo hipotēzi V. Šekspīra kapa apgānīšana notikusi 1794. gadā, turklāt ir zināms pat ļaundara vārds. Galvaskausu nozadzis kāds Frenks Čemberss, vēlāk to pārdodot par 300 sterliņu mārciņām, kas, pārrēķinot mūsdienu naudā, būtu
ļoti solīda summa – gandrīz 40 000 sterliņu mārciņu. Galvaskausa turpmākais liktenis nav zināms. K. Kolls un Ē. Utsi pārbaudījuši hipotēzi, ka tas varētu atrasties kādas Bjūlijas pilsētiņas baznīcas kapenēs aptuveni 25 kilometrus no Stretfordas pie Eivonas, taču šī galvaskausa izpēte apliecinājusi, ka tas piederējis kādai sievietei, kura mirusi aptuveni 70 gadu vecumā. Tāpat nav skaidri F. Čembersa rīcības motīvi, lai gan, spriežot pēc leģendas, tā varētu būt vienkārša vēlme iedzīvoties. XVIII gadsimta nogalē netrūka cilvēku, kuri uzskatīja, ka ģēniju galvaskausiem piemīt kādas maģiskas spējas, un, iespējams, tieši kāds no viņiem bijis ieinteresēts šajā zādzībā, spriež K. Kolls.
Birmingemas Šekspīra institūta direktors Maikls Dobsons intervijā AP gan paudis skepsi par šo versiju. «XVIII gadsimta nogalē literātu kapu aplaupīšana nebija īpaši izplatīta parādība, un man nenāk prātā neviens, kurš būtu vēlējies iegūt Šekspīra galvaskausu,» viņš sacījis, piebilstot, ka The Argosy publikāciju joprojām uzskatot par interesantu un talantīgu, bet izdomājumu. Tomēr K. Kolls vērsis uzmanību uz vēl kādu aspektu – vairākos avotos, uz kuriem atsaucas vēsturnieki, minēts, ka V. Šekspīra pīšļi apbedīti dziļi (17 pēdas jeb vairāk nekā 5 metrus) zem baznīcas grīdas, un tikai The Argosy publikācijā pieminēts «sekls kaps». Izpēte ar radaru apliecinājusi, ka leģendārā dramaturga un viņa ģimenes pīšļi patiešām ir apbedīti ļoti sekli, nepilna metra dziļumā, un tas vedina uz domām, ka 1879. gada sacerējumā ir krietni vairāk patiesības, nekā pieņemts uzskatīt. Interesanti, ka kapavietas izpētes laikā nav izdevies konstatēt pat nelielu dzelzs priekšmetu esamību zem zemes, un tas vedina K. Kollu uz domām, ka V. Šekspīrs un viņa tuvinieki apbedīti, tikai ietīti līķautos. «Ja viņi būtu apglabāti zārkos, mēs būtu konstatējuši, ka zem zemes atrodas arī naglas,» viņš skaidrojis, piebilstot, ka šādā gadījumā apbedījumiem arī vajadzētu atrasties dziļāk.
Vai Šekspīrs smēķēja zālīti?
«Par Eivonas dziesminieka kapu klīst daudz pretrunīgu mītu un leģendu. Tagad mums ir krietni lielāka skaidrība par to, kas atrodas zem kapakmens, un mūsu iegūtie rezultāti neapšaubāmi izraisīs jaunus strīdus, zinātnieku diskusijas un dažādas teorijas, kas tiks apspriestas gadiem ilgi,» K. Kolla sacīto citē Reuters. Zinātnieki, protams, vēlētos savu ziņkāri apmierināt, veicot izrakumus kapavietā, taču maz ticams, ka tam piekritīs Anglikāņu baznīca. «Mēs esam apņēmušies arī turpmāk cienīt kapa svētumu un saskaņā ar Šekspīra pēdējo gribu neļausim traucēt viņa mieru. Mums jāsadzīvo ar to, ka zem kapakmens joprojām paliks kādi noslēpumi,» intervijā AFP norādījis Svētās Trīsvienības draudzes vikārs Patriks Teilors. Jāpiebilst, ka uz kapakmens nav minēts Šekspīra vārds, taču uz tā iekalts teksts, kas uzliek lāstu ikvienam, kurš traucēs pīšļus.
LiveScience.com atgādina, ka jau kopš 2011. gada atļauju atrakt kapu un izpētīt V. Šekspīra un viņa tuvinieku skeletus vēlas saņemt DĀR zinātnieks Frēnsiss Tekerijs, kurš vada Johannesburgas Vaitvotersendas universitātes Cilvēces evolūcijas institūtu. Anglikāņu baznīca pret izrakumiem izturas noraidoši, turklāt F. Tekerija vēlmei veikt pētījumus ir samērā kutelīgs pamatojums. DĀR zinātnieks atgādinājis, ka 2001. gadā viņam V. Šekspīra mājas dārzā atrastajā pīpē izdevies konstatēt marihuānas pēdas. Tagad F. Tekerijs par katru cenu vēlas noskaidrot, vai dramaturgs dzīves laikā smēķējis zālīti, izsakot versiju, ka viņa spīdošās lugas varētu būt radītas narkotiku iespaidā. «Lai veiktu ķīmiskās analīzes, mums pietiktu ar kādām roku vai kāju nagu vai pat matu paliekām, – derēs viss, kas satur keratīnu,» viņš sacījis.
F. Tekerijs arī paudis gatavību veikt skeleta kaulu analīzi, kas, iespējams, varētu sniegt kādu informāciju par V. Šekspīra veselību un nāves cēloņiem. «Mēs varam apsolīt, ka kaulus tikai atraksim, bet pat nepakustināsim,» viņš sacījis LiveScience.com, piebilstot, ka vēloties izmantot lāzera virsmas skenēšanas metodi. Skenēšana, ko iespējams veikt ar portatīvas ierīces palīdzību, ļautu izveidot kaulu trīsdimensiju datormodeļus, kurus pētot speciālistiem, iespējams, kaut ko izdotos noskaidrot par V. Šekspīra veselības stāvokli. Ziemeļkarolīnas universitātes antropoloģijas profesore Kristina Killgrova gan norādījusi, ka jaunu informāciju šī metode varētu sniegt vien tad, ja V. Šekspīrs būtu sirdzis ar kādu kaiti, kas deformē vai citādi ietekmē kaulus. Viņa piebildusi, ka no zinātnes viedokļa kapu atrakšanai nav lielas jēgas, un domā, ka nevajadzētu traucēt aizgājēju mieru.
Apdomīgs uzņēmējs
Lai arī kāds bija V. Šekspīra nāves iemesls (viņš mūžībā aizgāja 52 gadu vecumā), Lielbritānijas Nacionālā arhīva pētnieki sliecas domāt, ka runa bijusi par kādu tajos laikos neārstējamu slimību un dramaturgs apzinājies, ka viņa pēdējā stundiņa vairs nav aiz kalniem. Arhīva speciāliste Ketija Meira intervijā Bloomberg atgādinājusi, ka neilgi pirms nāves V. Šekspīrs atgriezies savā dzimtajā pilsētā, savukārt viņa testamenta analīze liecina, ka pēdējās izmaiņas tajā veiktas mēnesi pirms nāves, lai gan pašu testamentu V. Šekspīrs sācis rakstīt jau 1613. gadā. «Iespējams, viņš tiešām zināja par nedziedināmo slimību, taču līdz pat sava mūža beigām turpināja kārtot biznesa darījumus un rūpējās par to, lai viņa ģimenei pēc nāves nekā netrūktu,» skaidro arhivāre.
BBC tikmēr izpētījusi, ka V. Šekspīrs bijis apdāvināts uzņēmējs un gana turīgs cilvēks. Viņš bija viens no Londonas teātra Globe Theatre līdzīpašniekiem, un, lai gan 1613. gadā šī ēka, kurā bija vietas 3000 skatītājiem, nodega, līdz tam laikam dramaturgs jau bija nodrošinājis sev pieklājīgus uzkrājumus. Turklāt šo naudu viņš neglabāja zeķē, bet gan ieguldīja peļņu nesošos pasākumos, – pirka un pārdeva labību, iegādājās zemi un citu nekustamo īpašumu Vorikšīrā, norāda BBC. Rēķinot naudas un zemes vērtību mūsdienās, V. Šekspīrs būtu miljonārs.
235 Pirmie folianti
Izdevums The Age vēsta, ka beidzamo mēnešu laikā izdotas vairākas grāmatas par V. Šekspīru un lielāko uzmanību izpelnījies Oksfordas universitātes vēsturnieces Emmas Smitas darbs The Making Of Shakespeare’s First Folio, kurā sīki un smalki pētīta dramaturga pirmā lugu apkopojuma izdošana. Gluži kā pēc pasūtījuma, aprīļa sākumā tika vēstīts, ka kādas Skotijas pils bibliotēkā uziets līdz šim nezināms Pirmā folianta eksemplārs, turklāt tā autentiskumu kā vispāratzīta eksperte apstiprinājusi tieši E. Smita. Līdz ar to zināmi 235 šī lugu krājuma eksemplāri, kas no 900 grāmatu lielās tirāžas saglabājušies līdz mūsdienām.
Laikrakstā New York Post publicētā rakstā E. Smita norāda, ka jau dažus gadus pēc V. Šekspīra nāves viņa lugas britu teātros vairs nav tikušas uzvestas, oficiāli to teksti nebija nodrukāti, un liela daļa darbu būtu zaudēti, ja to izdošanu neuzņemtos dramaturga draugi un bijušie kolēģi Džons Hemindžs un Henrijs Kondels. V. Šekspīrs viņiem testamentā bija novēlējis zināmu naudas summu piemiņas gredzenu izgatavošanai, taču abi nolēma šo dāvanu izmantot lietderīgāk un izdot dramaturga lugu krājumu. E. Smita raksta, ka entuziastiem vaiga sviedros nācies strādāt vairāk nekā divus ar pusi gadus. Viņiem bijuši pieejami paša V. Šekspīra melnraksti, nelegālas brošūras ar vairāku lugu tekstiem (bieži vien kļūdainiem), aktieru saglabātas lapeles ar viņu atveidoto varoņu tekstiem, talkā ņemtas arī pašu aktieru, kā arī izdevuma veidotāju atmiņas. Šādā veidā arī notikusi V. Šekspīra lugu restaurācija, turklāt vēsturniece uzsver, ka no oriģinālajiem materiāliem, ko izmantojuši Dž. Hemindžs un H. Kondels, vairs neesot saglabājies absolūti nekas.
Sazvērestības teoriju cienītājus tas, protams, pamudinās kārtējo reizi uzdot jautājumu, vai slaveno lugu autors tik tiešām bijis tas pats Viljams Šekspīrs, kurš apglabāts Svētās Trīsvienības baznīcā Stretfordā pie Eivonas un kuru atceras joprojām – arī 400 gadus pēc nāves.