Pirmo reizi 70 gadu ilgajā ANO vēsturē visu dalībvalstu pārstāvjiem būs dota iespēja iztaujāt kandidātus uz organizācijas ģenerālsekretāra amatu. Divu stundu ilgās tikšanās ar kandidātiem (pašlaik augstajam amatam nominēti astoņi cilvēki) ANO Ģenerālajā asamblejā sāksies šodien un ilgs līdz ceturtdienai, taču tas ir tikai pirmais posms.
Vairākas cilvēktiesību organizācijas vakar nākušas klajā ar paziņojumu, ka jaunajam ANO ģenerālsekretāram vai ģenerālsekretārei, kas stāsies amatā nākamā gada 1. janvārī, jānāk klajā ar skaidru vīziju, kā risināt bēgļu krīzes, novērst civiliedzīvotāju bojāeju militāros konfliktos un panākt visaptverošu nāvessodu atcelšanu.
«Kandidātiem, kas vēlas vadīt Apvienotās Nācijas, ir jāatbalsta cilvēktiesību ievērošana un tas jādara jau tagad,» sarunā ar AFP paziņojis Amnesty International vadītājs Salils Šetijs. Līdz ar Human Rights Watch un vēl četrām pazīstamām cilvēktiesību organizācijām viņš Ģenerālās asamblejas noklausīšanās sesiju priekšvakarā aicinājis kandidātus paust savus ierosinājumus par to, kādā veidā risināmas bēgļu krīzes, un kādas izmaiņas nepieciešamas tajās organizācijās, kas nodarbojas ar starptautiskās migrācijas uzraudzīšanu. Īpaši uzsvērts, ka jaunajam vadītājam jābūt ar pietiekami lielu autoritāti, lai valstis, kurām ir veto tiesības ANO Drošības padomē, nevarētu bloķēt absolūti nepieciešamus lēmumus. Kā piemērs šādai kļūdai tiek piesaukts Krievijas un Ķīnas 2014. gadā uzliktais veto Sīrijas amatpersonu saukšanai Starptautiskās krimināltiesas priekšā.
AP atgādina, ka pašreizējā ANO ģenerālsekretāra Bana Ki Mūna otrais piecu gadu termiņš beidzas šā gada 31. decembrī. ANO Harta nosaka, ka ģenerālsekretāru ievēlē Ģenerālajā asamblejā (pašlaik tajā pārstāvētas 193 valstis), balsoties uz Drošības padomes rekomendācijām. Tomēr pagājušā gada septembrī, formāli nemainot procedūru, tika pieņemti grozījumi kandidātu izskatīšanas mehānismā, kuru mērķis ir šo procesu padarīt atklātāku un novērst situāciju, kad ANO vadītāja izvēle faktiski kļūst par 15 Drošības padomes dalībvalstu prerogatīvu. Ģenerālās asamblejas prezidents Mogenss Liketofs sarunā ar AP norādījis, ka Drošības padomē pārstāvētās valstis vienkārši nevarēs ignorēt situāciju, kad kāds kandidāts pēc viņa uzklausīšanas Ģenerālajā asamblejā būs guvis pietiekami liela skaita dalībvalstu atbalstu. «Domāju, ka Drošības padomei būs ļoti grūti, varbūt pat neiespējami, rekomendēt kādu citu kandidātu,» viņš sacījis.
Līdz šim ANO vadītāja amatam nominēti astoņi kandidāti, turklāt četras no tām ir sievietes. Pēc Kolumbijas iniciatīvas izveidotā 53 valstu grupa stingri uzskata, ka pienācis brīdis pirmo reizi par ANO ģenerālsekretāri ievēlēt sievieti, taču pagaidām runāt par kādiem favorītiem ir pāragri, turklāt ANO kuluāros klīstot baumas, ka savas kandidatūras vēl varētu izvirzīt ES budžeta lietu komisāre Kristalina Georgijeva vai pat Vācijas kanclere Angela Merkele. Interesanti ir arī tas, ka seši no izvirzītajiem kandidātiem ir Austrumeiropas pārstāvji. Lai gan kandidātu uzklausīšana sāksies jau šonedēļ, Drošības padomē pirmā (bet ne pēdējā) spriešana par to, kuri pretendenti ir atbalstāmi, gaidāma vien jūlija nogalē, tādēļ gandrīz droši var sacīt, ka kandidātu loks vēl paplašināsies.
ANO ĢENERĀLSEKRETĀRA AMATAM JAU NOMINĒTIE KANDIDĀTI
• IRINA BOKOVA – kopš 2009. gada 63 gadus vecā I. Bokova ir ANO kultūras aģentūras UNICEF vadītāja, bet pirms tam darbojusies Bulgārijas diplomātiskajā dienestā un gadu pildījusi arī valsts ārlietu ministres pienākumus. Savulaik viņas tēvs bija Bulgārijas Komunistiskās partijas laikraksta redaktors, un tas ir viens no iemesliem, kādēļ I. Bokovu uzskata par prokrieviski noskaņotu.
• HELĒNA KLĀRKA – bijusī Jaunzēlandes premjerministre (no 1999. līdz 2008. gadam) kopš 2009. gada vada ANO Attīstības programmu, kas ir viens no augstākajiem amatiem, ko Apvienotajās Nācijās ieņem sieviete. Tomēr, neraugoties uz šo posteni, viņai trūkstot pietiekami liela atbalsta mazattīstītajās un attīstības valstīs, kuru ANO ir vairākums, daudzi H. Klārku uzskata par bagāto rietumvalstu virzītu kandidāti.
• NATĀLIJA GERMANA – 47 gadus vecā neatkarīgās Moldovas pirmā prezidenta Mirčes Sņegura meita ir diplomāte, kura pārstāvējusi Moldovas intereses virknē pasaules valstu. No 2013. gada līdz šā gada janvārim viņa vadīja Moldovas delegāciju sarunās ar Eiropas Savienību par asociācijas un tirdzniecības līgumu.
• VESNA PUSIČA – līdz pat šā gada janvārim V. Pusiča piecus gadus pildīja Horvātijas ārlietu ministres pienākumus, viņas vadībā valsts realizēja savu mērķi iestāties Eiropas Savienībā. 62 gadus vecā socioloģe aktīvi iestājusies par sieviešu vienlīdzību un seksuālo minoritāšu tiesībām.
• ANTONIO GUTJERESS – 66 gadus vecais A. Gutjeress no 1995. līdz 2002 gadam vadīja Portugāles sociālistu valdību, bet no 2005. gadam līdz pat pagājušā gada decembrim bija ANO augstais komisārs bēgļu lietu jautājumos. No vienas puses, varētu šķist, ka viņam ir nepieciešamā pieredze, lai palīdzētu atrast risinājumu migrācijas krīzēm, taču no otras – pagājušā gada vasarā ANO, gluži tāpat kā citas starptautiskās organizācijas un lielākā daļa valstu, tikai bezpalīdzīgi noskatījās, kā uz Eiropas Savienību plūst aizvien lielākas nelegālo migrantu straumes.
• SRGDŽANS KERIMS – bijušais Maķedonijas ārlietu ministrs vēlāk kļuva par savas valsts vēstnieku ANO, bet 2007. un 2008. gadā pildīja ANO Ģenerālās asamblejas prezidenta funkcijas. Vēlāk 67 gadus vecais diplomāts kļuva par ANO sūtni klimata izmaiņu sarunās. Neraugoties uz lielo pieredzi un svešvalodu zināšanām (S. Kerims prot deviņas valodas), viņa izredzes uz augsto amatu tiek vērtētas kā samērā zemas.
• IGORS LUKŠIČS – 39 gadus vecais bijušais Melnkalnes premjers, bet pašlaik ārlietu ministrs (kopš 2012. gada) ir jaunākais no visiem kandidātiem uz ANO vadītāja amatu, un nav lielu šaubu, ka daudzu valstu pārstāvjiem viņš šķitīs par nenopietnu, jo vairāk tādēļ, ka I. Lukšičs ir arī vairāku dzejas un prozas grāmatu autors.
• DANILO TURKS – bijušais Slovēnijas prezidents (no 2007. līdz 2012. gadam) 1992. gadā kļuva par šīs valsts pirmo vēstnieku ANO. Vēlāk viņš tika iecelts par ANO ģenerālsekretāra palīgu politiskajos jautājumos, bet 2005. gadā atgriezās dzimtenē, kur pirms atkārtotas iesaistīšanās politikā lasīja jurisprudences lekcijas augstskolā.
Avots: AFP