ZINĀTNE: Floresas hobitu izmiršanā vainīgs varētu būt cilvēks
2004. gadā starptautiska pētnieku grupa Indonēzijai piederošajā Floresas salā veica atklājumu, ko mediji iedēvēja par gadsimta sensāciju. Salā tika uzietas līdz šim nezināmu hominīdu atliekas, turklāt ne jau miljoniem vai simtiem tūkstošu gadu senas – pētnieki uzskatīja, ka cilvēkiem attāli līdzīgās radības, kuras mazā auguma un savdabīgās ķermeņa uzbūves dēļ tika nosauktas par hobitiem, dzīvojušas pirms nieka 12 000 gadu. Tagad šajā hronoloģijā nākas veikt korekcijas, jo rūpīgāki pētījumi liecina, ka hobiti tomēr izmiruši vismaz pirms vismaz 50 000 gadu.
Viens no galvenajiem secinājumiem, kas izriet no šī atklājuma – hobiti (tiem tika dots zinātniskais nosaukums Homo floresiensis) un Homo sapiens uz 14 300 kvadrātkilometru plašās salas nav dzīvojuši kaimiņos desmitiem tūkstošu gadu ilgi, norāda žurnāls Nature. Patiesībā nav pat nekādu pierādījumu, ka šīs atšķirīgās hominīdu sugas būtu tikušās. Tomēr pētnieki atgādina, ka pirms aptuveni 50 000 gadu
Homo sapiens sāka apdzīvot lielākās Indonēzijas salas un bija jau sasnieguši Austrāliju – saskaņā ar vienu no hipotēzēm, tieši mūsu priekšteču ierašanās padarījusi hobitu dzīvi uz salas neizturamu, turklāt tajā pašā laikā izmirušas arī vairākas unikālas Floresas dzīvnieku sugas.
Precizētā hronoloģija
Marta nogalē žurnālā Nature tika publicēts Austrālijas Volongongas universitātes un Kanādas Leikhedas universitātes zinātnieku kopīgs zinātniskais darbs, kurā apkopots viss, ko izdevies noskaidrot, vairāk nekā septiņus gadus pētot Liangbua alu, kurā 2004. gadā tika uzieti deviņu hobitu skeleti. «Mēs izmantojām pašas modernākās zinātniskās metodes, lai iespējami precīzi noteiktu kokogļu, nogulumiežu, vulkānisko pelnu un arī hobitu kaulu vecumu,» intervijā AFP stāstījis austrāliešu zinātnieks Ričards Robertss. Saskaņā ar jauniegūtajiem datiem alu hobiti sākuši apdzīvot pirms aptuveni 100 000 gadu, bet skeleti atrasti nogulumiežos, kas veidojušies pirms 60 000 gadu. Tiesa, uzieti arī pirms aptuveni 50 000 gadu izgatavoti darbarīki. To nelielie izmēri un fakts, ka darbarīki darināti no vulkāniskā tufa, nevis krama, vedina zinātniekus uz domām, ka tie ir Homo floresiensis darbarīki, tomēr R. Robertss un viņa kolēģi atzīst, ka šo hipotēzi nepieciešams pārbaudīt rūpīgāk. Taču droši var sacīt, ka jau vairāk nekā 50 000 gadu Liangbua ala nav apdzīvota, pētnieki raksta Nature slejās. Kļūdaino pieņēmumu par to, ka hobiti dzīvojuši relatīvi nesenākos laikos, viņi skaidrojuši ar to, ka alā vēlāk izveidojušās dažādas nogulsnes, kas sākotnēji izmantotas atklājuma datēšanai. Viņi atgādinājuši, ka pirms 10 gadiem alā bija ierīkoti tikai četri izrakumi, taču tagad veikti pētījumi vēl desmit vietās, ļaujot precizēt informāciju.
AFP skaidro, ka pēc pirmajām publikācijām par hobitiem atradās entuziasti, kuri bija gatavi doties ekspedīcijās uz Floresas salas kalniem, uzskatot, ka nelielas noslēpumaino hominīdu populācijas varētu būt saglabājušās kādos nomaļos un grūti pieejamos salas nostūros. Galu galā gan Dienvidamerikā, gan Āzijā relatīvi nesen ir uzietas ciltis, kas līdz pat mūsdienām dzīvojušas izolēti no pārējās cilvēces. Papildu impulsu un cerības šiem piedzīvojumu meklētājiem deva vietējo iedzīvotāju leģendas un teikas par ebu gogo jeb senatnē dzīvojušiem dīvainiem maza auguma un plecīgiem ļaudīm, kuri mitinājušies alās, nav pratuši apstrādāt pārtiku un nereti centušies kaut ko ēdamu nozagt cilvēkiem. «Daži uzskatīja, ka šīs leģendas ir balstītas uz faktiem, un atmiņas par cilvēku tikšanos ar Homo floresiensis mutvārdos nodotas no paaudzes uz paaudzi,» norāda AFP. Tomēr jaunākā informācija par hobitu izmiršanas laiku liek pret šo hipotēzi izturēties ar zināmu skepsi, un drīzāk šajos nostāstos runa ir par vietējo sniega cilvēka versiju. Sumatras salā šīs mītiskās radības, kas dzīvojot mežos, sauc par orang pendek, Malaizijā – par orang mawas, citur Dienvidaustrumāzijā – par batutut.
Cilvēka faktors
Intervijā BBC R. Robertss uzsvēris, ka pašlaik izdevies atrisināt vismaz vienu mīklu, jo zinātnieki gadiem ilgi bija lauzījuši galvas par to, kā vairākus desmitus tūkstošu gadu bijusi iespējama Homos sapiens un Homo floresiensis līdzāspastāvēšana. Jā, ir zināms, ka pirms desmitiem tūkstošiem gadu Eiropā un Āzijā paralēli pastāvēja gan cilvēku, gan neandertāliešu sabiedrības, turklāt pēdējie pētījumi liecina, ka to īpatņi pat krustojušies, radot pēcnācējus, tomēr atšķirības starp mūsu senčiem un hobitiem bijušas krietni ievērojamākas. Protams, deviņi nepilnīgi skeleti (vairāk šo gadu laikā tā arī nav izdevies atrast), nevar sniegt pilnīgu priekšstatu par visu hobitu populāciju (nav jau arī ne jausmas, cik liela tā bijusi), taču ir skaidrs, ka šo pieaugušo būtņu augums svārstījies robežās no 90 līdz 110 centimetriem, svars nav pārsniedzis 25 kilogramus, bet smadzeņu apjoms bijis aptuveni tikpat liels kā šimpanzēm jeb trīs reizes mazāks par mūsdienu cilvēku smadzeņu apjomu.
«Tagad ir saprotams, ka mēs neesam ilgi dzīvojuši kopā ar šo nelielo radību sugu, ja tas vispār noticis. Un atkal izskatās, ka cilvēkiem bijusi nozīmīga loma citas sugas izzušanā. Ik reizi, kad Homo sapiens kaut kur ierodas, tās ir sliktas ziņas vietējai endēmiskajai faunai,» sarunā ar BBC sacījis R. Robertss. Intervijā Reuters viņš izteicies vēl tiešāk. «Mani visvairāk interesē tas, vai hobiti būtu izmiruši, ja cilvēks nekad nebūtu spēris savu kāju uz Floresas salas? Un mana atbilde ir noliedzoša. Izskatās, ka tieši mēs esam izšķirošais faktors viņu izmiršanā, lai gan nepieciešami neapgāžami pierādījumi, ka tas patiešām tā bijis,» teicis R. Robertss, kura specializācija ir ģeohronoloģija.
Viņš ir pārliecināts, ka, ierodoties Homo sapiens, fiziski vājākajiem un intelektuāli mazāk attīstītajiem hobitiem nav bijis nekādu izredžu uzvarēt konkurences cīņā par resursiem. Leikhedas universitātes paleoantropologs Mets Točeri vērsis uzmanību arī uz to, ka tieši ap šo laiku izmirušas Floresas salai raksturīgas dzīvnieku sugas – salas lielākie zālēdāji stegodoni (attāli ziloņu radinieki, kas tādēļ nereti saukti arī par pigmejziloņiem), milzīgie marabū stārķi, lielās ķirzakas, kas pēc izskata atgādinājušas Komodo salas drakonus, maitu lijas. Tas ļoti atgādinot situāciju citās salās, kur jau ir uziets pietiekami daudz pierādījumu tam, ka tieši cilvēki iznīdējuši vietējo faunu. Stegodoni faktiski bijis hobitu vienīgais gaļas avots, un šo dzīvnieku izmedīšana vien varēja kļūt letāla mazajiem hominīdiem.
Interneta ziņu vietne LiveScience.com gan uzsver, ka pastāv arī citas teorijas un hipotēzes, kurās Homo sapiens nav lielākā ļaundara lomas. Ir pilnīgi iespējams, ka gan hobitu, gan endēmiskās faunas izmiršana saistāma ar kādu lielu dabas katastrofu, piemēram, vulkāna izvirdumu. Tāpat pieļaujama varbūtība, ka šis process noticis kādu pakāpenisku klimatisku izmaiņu rezultātā. Salu ekosistēmas ir daudz vārīgākas par kontinentu ekosistēmām, un, lai tās sagrautu, principā pietiek ar to, ka no barības ķēdītes izzūd viens posms – piemēram, tie paši stegodoni, kuri varēja izmirt visdažādāko iemeslu dēļ.
Savukārt Londonas Dabas vēstures muzeja profesoru Krisu Stringeru ieinteresējis kāds cits aspekts – kādas varētu būt bijušas cilvēku un hobitu attiecības tajā laikā, kad abu sugu pārstāvji, iespējams, īslaicīgi, tomēr mitinājušies viens otram kaimiņos Floresas salā. «Es domāju par iespējamu krustošanos. Mēs zinām, ka cilvēki ir krustojušies ar neandertāliešiem un Deņisova cilvēkiem, bet kā ir ar Homo floresiensis? Varbūt uz zemes pašlaik mīt cilvēki, kuru gēnos ir daļa no hobitu DNS? To pilnībā nevar izslēgt,» viņš sacījis BBC.
Neatbildētie jautājumi
Lai gan austrāliešu un kanādiešu speciālistu pētījumi ir palīdzējuši atrisināt vismaz daļu mīklas, AFP norāda, ka zinātnieku prātus joprojām urda vesela virkne jautājumu attiecībā uz augumā nelielajiem Floresas salas senajiem iedzīvotājiem. Kas viņi bija, un kādā vietā liekami Homo sapiens evolūcijas ķēdītē? Kā viņi nokļuva salā? Vai šiem hominīdiem bijusi kāda saistība ar 400 kilometru attālajā Sulavesi salā mītošajiem hominīdiem, kuru vairāk nekā 100 000 gadu senie darbarīki tika uzieti pagājušajā gadā? Cik liela bija hobitu populācija?
LiveScience.com norāda, ka hipotēzes ir dažādas. Daļa pētnieku (viņi gan ir mazākumā) ir pārliecināti, ka hobiti ir tie paši Homo sapiens, kuri tā vai cita iemesla dēļ nokļuvuši no ārpasaules izolētā salā. Ierobežotās populācijas dēļ notikusi intensīva pārošanās starp tuviem radiniekiem, kas galu galā novedusi pie ģenētiskām mutācijām un iedzimtas mikrocefālijas. Savu lomu nospēlējusi arī pielāgošanās salas apstākļiem, kas izskaidro hobitu mazo augumu – ir taču zināms, ka uz citām salām mitinājušies gan neliela izmēra nīlzirgi, gan ziloņi, gan citi zīdītāji.
Tomēr jaunie atklājumi liek no šīs hipotēzes, kas jau tāpat nešķita īpaši ticama (piemēram, nebija skaidrs, kā kopiena ar tādām ģenētiskām mutācijām spējusi pastāvēt ilgāku laiku), pilnībā atteikties. Proti, nav nekādu liecību, ka pirms 100 000 gadu, kad Liangbua ala Floresā jau bija apdzīvota, Homo sapiens būtu nokļuvuši līdz Āzijas dienvidaustrumu daļai, raksta BBC Science interneta mājaslapa. Pagājušajā gadā žurnālā PLOS ONE tika publicēts Japānas Nacionālā dabas un zinātnes muzeja paleoantropoloģijas eksperta Jusukes Kaifu vadītās zinātnieku grupas veiktais pētījums, no kura izriet, ka Homo sapiens un Homo floresiensis ir divas pilnīgi atšķirīgas sugas. Japāņu zinātnieki bija analizējuši 40 hobitu zobu atliekas, kas tika atrastas alā, salīdzinot tās ar vairākiem simtiem dažādu mūsu planētas nostūru iedzīvotāju zobu paraugiem. Viņi secinājuši, ka hobitu zobi pēc izmēra ir līdzīgi neliela auguma cilvēku zobiem, taču atšķiras pēc citiem parametriem, piemēram, zobu audi pēc savas struktūras atgādina agrīno hominīdu zobu audus, bet dažas citas īpatnības atgādina vēlīno hominīdu zobus. Taču J. Kaifu ir absolūti skaidrs, ka tie nekādā gadījumā nav cilvēka zobi, līdz ar to neesot iespējama tieša radniecība starp Homo sapiens un Homo floresiensis. Līdzīgus rezultātus devis arī franču paleopatologa Filipa Šarljē un viņa kolēģu pētījums, kas publicēts izdevumā Journal of Human Evolution, tikai šajā gadījumā runa bijusi nevis par hobitu zobu, bet gan galvaskausa uzbūves analīzi. Franču speciālisti norādījuši, ka hobitu galvaskausiem nepiemīt vairākas cilvēku galvaskausiem raksturīgas īpatnības, tāpat nav atrastas nekādas pazīmes, kas liecinātu par iedzimtām ģenētiskām slimībām.
«Homo floresiensis mums atgādina, ka pagātnē cilvēkveidīgo būtņu dažādība bija daudz lielāka, nekā tas ir mūsdienās. Tolaik pastāvēja daudzas un dažādas hominīdu sugas, dažas no tām uz mūsu planētas dzīvoja tajā pašā laikā, kad cilvēki. Taču visi šie hominīdi ir izmiruši, palikuši esam tikai mēs – mūsdienu cilvēki. Mums ir nepieciešams labāk izprast, kādēļ notikušas šīs izmiršanas un kādēļ tieši mēs esam izdzīvojuši, jo tas ļautu mums pieņemt labākus lēmumus, kā nākotnē rūpēties par mūsu planētu un citam par citu,» sarunā ar LiveScience.com rezumējis M. Točeri.