Aptuveni 12,5 miljoniem Nīderlandes iedzīvotāju šodien būs iespēja juridiski nesaistošā referendumā paust savu attieksmi pret Eiropas Savienības un Ukrainas asociācijas līgumu, kas pārējās 27 ES dalībvalstīs jau ratificēts.
Taču ir skaidrs, ka tirdznieciskās saiknes ar Ukrainu un, vēl jo vairāk, reformas šajā valstī nīderlandiešus īpaši neinteresē. Tie, kuri noskaņoti balsot pret līgumu, šādā veidā grasās paust savu neapmierinātību ar situāciju ES kopumā, savukārt vienošanās atbalstītāju un referenduma boikota aicinātāju galvenais arguments ir – tie, kuri balsos pret, faktiski būs atbalstījuši Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu.
Likumu, kas dod valsts iedzīvotājiem iespēju rosināt konsultatīvus referendumus par atsevišķiem jautājumiem, Nīderlandes parlaments pieņēma tikai pagājušā gada vasarā, un viens no balsojuma iniciatoriem Tjerī Bodē sarunā ar The Wall Street Journal īpaši nav slēpis, ka ES un Ukrainas asociācijas līgums izvēlēts tādēļ, ka bijis viens no tiem nesenajiem lēmumiem, par kuru varēja sarīkot referendumu. Svarīgi, protams, bijis arī tas, ka «vienošanās ar Ukrainu ir simptoms visām tām aplamībām, kas notiek Eiropas Savienībā», uzsvēris T. Bodē, skaidrojot, ka Briselē ļoti bieži mēdz pieņemt lēmumus, kas ir pretrunā ar ES valstu iedzīvotāju vairākuma gribu. Referenduma iniciatori norādījuši, ka šādi lēmumi tiek pieņemti, neprognozējot sekas, kā tas bijis arī Ukrainas gadījumā – tieši ES asociācijas līguma dēļ sācies Maidans, Ukraina zaudējusi Krimu, uzliesmojusi karadarbība valsts austrumos un krasi pasliktinājušās ES un Krievijas attiecības.
Lai gan paraksti par referenduma organizēšanu sākotnēji vākti kādā satīriskas ievirzes interneta vietnē, drīz vien kļuvis skaidrs, ka tas nav nekāds joks, parakstu vākšanā iesaistījušās vairākas eiroskeptiski noskaņotas organizācijas, un, kad referenduma atbalstītāju skaits sasniedzis 400 000 cilvēku, varasiestādēm nav atlicis nekas cits, kā izsludināt tautas nobalsošanu. Svētdien publiskotie Maurice De Hond socioloģiskās aptaujas dati liecina, ka no tiem cilvēkiem, kuri nolēmuši doties balsot, 66% neatbalstīs ES un Ukrainas vienošanos, bet tās atbalstītāju skaits pašlaik nepārsniedz 25%. AFP gan norāda, ka pie referendumiem nepieradušie nīderlandieši negrasās darba dienā ziedot laiku sava viedokļa paušanai – un ne tikai tādēļ, ka daudzi nesaprot, par ko vispār ir referendums, bet to, kuri izlasījuši 394 lappuses biezo ES un Ukrainas vienošanās tekstu, kas ir pārpilns ar specifiskiem terminiem, ir varbūt kādi pāris desmiti. «Es labprāt balsotu par, taču, ja iešu uz referendumu, tie idioti var nodrošināt 30% aktivitāti,» intervijā dpa sacījis Amsterdamas bioloģijas skolotājs Janneke Visers. Lai referendums tiktu atzīts par notikušu, tajā jāpiedalās vismaz 30% balsstiesīgo iedzīvotāju, un balsotāju aktivitāte pašlaik arī ir galvenā intriga.
Socioloģisko pētījumu kompānija TNS Nipo šonedēļ prognozējusi, ka tautas nobalsošanā varētu piedalīties aptuveni 32% balsstiesīgo Nīderlandes iedzīvotāju. Ja tā patiešām notiks, Marka Rutes vadītā valdība nonāks diezgan nepatīkamā situācijā, turklāt laikā, kad Nīderlande ir ES prezidējošā valsts. Valdošās koalīcijas politiķi, protams, mudinājuši atbalstīt ES un Ukrainas vienošanos, apelējot gan pie tā, ka Nīderlandes uzņēmēji ir ieinteresēti brīvajā tirdzniecībā (pērn Nīderlande uz Ukrainu eksportējusi preces 650 miljonu eiro vērtībā), gan pie tā, ka Ukrainai nepieciešams palīdzēt, lai tā veiktu nepieciešamās reformas un apkarotu korupciju. Tajā pašā laikā M. Rutem nācies laipot – savas valsts pilsoņiem viņš skaidro, ka asociācijas līgums nav pirmais solis Ukrainas uzņemšanai ES, bet vienlaikus cenšas nodrošināt, lai savas ilūzijas nezaudētu arī Ukrainas politiķi un sabiedrība. Tas nav pats vienkāršākais uzdevums, jo, kā norādījuši līguma pretinieki Nīderlandē, – ierindas pilsoņiem Ukrainā, it sevišķi lauksaimniekiem, no šīs nosacīti brīvās tirdzniecības (Ukrainai joprojām jāievēro stingras eksporta kvotas) liela labuma nav un ieguvēji ir tikai daļa vietējo oligarhu.
DPA norāda, ka valdība, šķiet, apzināti nav izvērtusi plašu kampaņu pirms referenduma, cerot uz mazu aktivitāti. Taču, ja šīs cerības nepiepildīsies un nīderlandieši patiešām nobalsos pret vienošanos, valdībai un parlamentam uz to nāksies reaģēt. Tā kā referendums ir konsultatīvs, viena no iespējām, protams, ir tā rezultātus pieņemt zināšanai un neko nemainīt, taču tas valdošajām partijām var smagi atspēlēties nākamgad paredzētajās vēlēšanās. Liela daļa Nīderlandes iedzīvotāju nav aizmirsuši to, kā viņus apmuļķoja 2005. gadā, kad vairākums nobalsoja pret jauno ES konstitūciju, bet vēlāk šis pats dokuments ar kosmētiskām izmaiņām (piemēram, nosaucot to par vienošanās grozījumiem) tika ratificēts parlamentā, neuzticamajiem pilsoņiem vairs neko nejautājot.