Lai gan Azerbaidžānas aizsardzības ministrija paziņojusi par gatavību noteikt vienpusēju pamieru, kaujas starptautiski neatzītajā Kalnu Karabahā, kas sākās naktī uz sestdienu, turpinājušās arī vakar.
Abu pušu informācija par sadursmēm, kas ir lielākās kopš 1994. gadā noteiktā pamiera, ir krasi pretrunīga, – gan Azerbaidžānas, gan Kalnu Karabahas amatpersonas vēsta par simtiem nogalinātiem ienaidniekiem un būtiskiem stratēģiskajiem ieguvumiem.
Šī konflikta saknes meklējamas vēl padomju laikos, kad Kalnu Karabaha, kuru pārsvarā apdzīvoja armēņi, tika iekļauta Azerbaidžānas PSR sastāvā. 1988. gadā Kalnu Karabahas autonomā apgabala varasiestādes paziņoja par izstāšanos no Azerbaidžānas PSR, bet 1991. gada rudenī, kad kļuva skaidrs, ka sabrūk PSRS, pieņēma lēmumu par Kalnu Karabahas republikas proklamēšanu. Ar Armēnijas un arī Krievijas bruņoto spēku palīdzību separātisti līdz 1994. gadam spēja pārņemt kontroli ne tikai pār pašu Kalnu Karabahu, bet arī vēl septiņiem Azerbaidžānas rajoniem, – Baku uzsver, ka armēņi okupējuši 21% valsts teritorijas. Lai gan formāli Kalnu Karabaha nav paziņojusi par pievienošanos Armēnijai, ir skaidrs, ka tieši šī valsts sniedz lielāko atbalstu neatzītajai republikai, turklāt tas lielā mērā tiek darīts ar Krievijas rokām, – Erevāna ir uzticamākā Maskavas sabiedrotā Kaukāza reģionā.
Nav īsti skaidrs, kāda iemesla dēļ pagājušās nedēļas nogalē situācija atkal saasinājusies, taču līdz šim ar kareivīgākiem paziņojumiem klajā nākusi Azerbaidžānas puse. Šīs valsts prezidents Ilhams Alijevs, kurš izteicies, ka uzbrukumu izprovocējuši armēņi, tajā pašā laikā uzsvēris – Azerbaidžāna negrasās gadiem ilgi piedalīties Minskas miera procesā, ko Armēnijas puse cenšas izvērst par bezgalīgu. «Lai konflikts tiktu atrisināts mierīgā ceļā, Armēnijai ir jāpamet sagrābtās teritorijas. Cita ceļa nav,» intervijā TASS norādījis Azerbaidžānas prezidents. Lai gan ir skaidrs, ka konflikts ir tieši starp Azerbaidžānu un Armēniju (arī Minskas procesā pie sarunu galda ir abu valstu pārstāvji), Erevānas amatpersonas regulāri apelē pie tā, ka Kalnu Karabahas tautai esot savas pašnoteikšanās tiesības, bet ap šo reģionu esošo Azerbaidžānas teritoriju okupāciju skaidro ar nepieciešamību garantēt neatzītās republikas iedzīvotāju drošību.
Domnīcas Carnegie Europe analītiķis Tomass de Vāls norādījis, ka beidzamajos gados gan Armēnija, gan Azerbaidžāna ievērojami palielinājušas militāriem mērķiem atvēlēto finansējumu. It sevišķi tas attiecas uz Azerbaidžānu, kuras militārais budžets strauji tika palielināts augsto naftas cenu laikā, un tagad šī valsts, šķiet, cer baudīt intensīvās bruņošanās augļus. Ja kaislības neizdosies ātri nomierināt, militārais konflikts starp abām pusēm var vērsties plašumā, piemēram, vakar jau tika vēstīts par to, ka uz Kalnu Karabahu tiek pārsviests pats modernākais un jaudīgākais Armēnijas armijas bruņojums.