INTERESANTI: Domādams neizdomāsi jeb Ko tik visu nepēta zinātnieki

«Britu zinātnieki atklājuši, ka...» – šis teikums jau kļuvis par ievadu veselai anekdošu sērijai, un Joku dienā jeb 1. aprīlī ir īstais brīdis pievērsties, maigi izsakoties, savdabīgiem zinātnieku (un ne tikai britu) veiktiem pētījumiem un atklājumiem, daļa no kuriem jau gratulēti ar pelnītajām Ig Nobel jeb Šnobeļa balvām.

Uzduroties ziņām par to, ka suņu blusas ir varenākas lēcējas par kaķu blusām, ka sikspārņi nodarbojas ar orālo seksu, ka beidzot aplēsts, cik lielam spiedienam jābūt pingvīna zarnās, lai putns pienācīgi izkārnītos, vai arī visaptverošam pētījumam par saistību starp kantrimūzikas atskaņošanas biežumu radiostacijās un pašnāvību skaitu, pirmais jautājums ir – kāda velna pēc tas kādam būtu jāpēta? Nu labi, katram cilvēkam ir savas dīvainības un «tarakāni galvā», un, ja reiz kāds ļoti vēlas noskaidrot, kādēļ slapja apakšveļa liek justies nekomfortabli – lai nu tā būtu. Taču ir pamatotas aizdomas, ka ne visi šāda veida pētījumi tiek veikti no darba brīvajā laikā un, tā sacīt, hobija režīmā – kāds taču tos ir apmaksājis. Kāpēc? Lai atbildētu uz šo jautājumu, lieti noderētu kāds jauns pētījums...

Acīmredzamais – apstiprinātais

Absurdo pētījumu hitparādē pirmās vietas droši vien atvēlamas tiem, ar kuru palīdzību tiek pierādītas acīmredzamas, pašsaprotamas lietas. Piemēram, ne tikai laucinieki, bet arī liela daļa pilsētnieku droši vien zina to, ka pīles ir ūdensputni, no kā izriet tas, ka atrašanās šajā stihijā tām ir gana komfortabla. Taču Lielbritānijas vides, pārtikas un lauksaimniecības valsts aģentūras DEFRA ierēdņiem par to acīmredzot bija radušās kādas šaubas. Tās tika kliedētas, par 300 000 sterliņu mārciņu pasūtot trīs gadus ilgušu ornitologu pētījumu, kura galvenais mērķis bija rast atbildi uz jautājumu – vai pīlēm patīk lietus? Zinātnieku atbilde, protams, bija apstiprinoša, taču viņiem nācās veltīt zināmus pūliņus, lai zinātniski nevainojami (turklāt valodā, ko saprastu arī ierēdņi) aprakstītu pīļu eventuālās izjūtas lietusgāzes, mērena lietus vai smidzināšanas laikā un pierādītu, ka putniem tas nenieka nekaitē.

Cits piemērs, kas atkal saistīts ar slapjumu, attiecas vairs ne uz putniem, bet cilvēkiem. Pat zvērināti vecpuiši zina, ka zīdaiņi ar skaļu aurošanu mēdz signalizēt par slapjām autiņbiksītēm, liekot saprast, ka šāda vide viņiem nepatīk. Arī lietū izmirkuši vai, piemēram, kādā ūdenskrātuvē netīšām iekrituši pieauguši cilvēki slapjajās drēbēs jūtas nekomfortabli un pēc iespējas ātrāk cenšas pārģērbties. Viss it kā būtu skaidrs, bet ne norvēģu zinātniecei Martai Koldai Bakevigai un viņas dāņu kolēģei Rutai Nīlsonei, kuras žurnālā Ergonomics publicējušas plašu pētījumu par to, kā slapja apakšveļa rada aukstuma sajūtu, tekstu papildinot ar neskaitāmiem grafikiem, kuros demonstrēti ķermeņa termoregulācijas mehānismi un slapjo drēbju iespaids uz tiem.

Vai ziemeļbrieži par lielāku draudu uzskata cilvēkus vai leduslāčus? Šķiet, ka atbilde uz šo jautājumu ir acīmredzama, vismaz Norvēģijai piederošajā Špicbergenas arhipelāgā, kur cilvēkiem briežu medības aizliegtas, bet ķepaiņi nereti izvēlas ragaiņus savam pusdienu galdam – ja vien spēj noķert. Taču Norvēģijas zinātņu akadēmijas pētnieku grupu šādi pieņēmumi nav apmierinājuši, un zinātnieki sarīkojuši vērienīgu ekspedīciju, kuras laikā pārģērbušies par leduslāčiem un vajājuši ziemeļbriežus. Dzīvnieku bēgšanas ātrums salīdzināts ar to ātrumu, ar kādu viņi mukuši no cilvēkiem, kas bija tērpti parastās drānās, un konstatēts – no leduslāčiem (vai, ja precīzāk, cilvēkiem, kas par tādiem cenšas izlikties) brieži patiešām baidās vairāk.

Uzticies, bet pārbaudi

Vesela virkne pētījumu, kas liek izbrīnā pakasīt pakausi, ir saistīta ar dažādu pieņēmumu pārbaudi, lai gan, taisnību sakot, šie pieņēmumi būtu ļoti labi iztikuši bez jebkādas pārbaudīšanas. Piemēram, grupa japāņu zinātnieku 2014. gadā saņēma Ig Nobel prēmiju par to, ka eksperimentālā ceļā bija pierādījuši – uz zemē nomestas banāna mizas labāk nekāpt, jo pastāv liels risks paslīdēt. Eksperimenta dalībniekiem, kuri bija apkarināti ar visdažādākajiem sensoriem, bija tikai viens uzdevums – iet un it kā netīšām uzkāpt uz banāna mizas. Sensori reģistrēja visdažādākos cilvēka organisma darbības parametrus, identificēja tos muskuļus, kas iesaistīti līdzsvara saglabāšanā, un veica citus mērījumus. Galu galā tika noskaidrots, ka banāna miza ir sešas reizes slidenāka nekā visparastākais linolejs.

Kriminālseriālos (jo sevišķi krievu) izmeklētāji, šķetinot kārtējo sadzīves slepkavību, nereti konstatē, ka upurim pa galvu iesists ar pudeli, un bieži vien kāds no varoņiem paspīd ar repliku – ar tukšu pudeli tiek nodarīti lielāki miesas bojājumi nekā ar pilnu. «Nekā nebija!» šādiem gudriniekiem 2009. gadā paziņoja Bernes universitātes profesors Stefans Bolligers un viņa kolēģi. «Sitot ar pilnu alus pudeli, trieciens enerģijas ziņā ir par gandrīz 70% lielāks nekā sitot ar tukšu pudeli,» sacīts zinātnieku verdiktā. Jāpiebilst gan, ka brīvprātīgie šā eksperimenta laikā netika pieaicināti un arī paši zinātnieki necieta, jo mērījumi tika veikti speciālā stendā. Tiesa, jēga no šā pētījuma ir apšaubāma, jo Bolligers un viņa komanda atzinuši, ka cilvēka galvaskausu var ielauzt tikpat labi ar tukšu, kā ar pilnu pudeli.

Samērā neparastu izpētes objektu atradis Londonas universitātes koledžas biologs Rodžers Votons. Viņš pievērsies viduslaiku freskās attēlotajiem eņģeļiem un pēc rūpīgas to anatomiskās uzbūves analīzes secinājis, ka šīs radības nav spējīgas lidot. To neļaujot nedz muskuļu sistēma, kas neesot piemērota lidošanai, nedz pārāk niecīgais apspalvojums, nedz eņģeļu acīmredzami liekais svars, secinājis zinātnieks. Bet viņa studenti, sava pasniedzēja iedvesmoti, ķērušies pie Betmena lidojuma analīzes, secinot, ka pēc lēciena no 150 metrus augstas celtnes supervaronim būtu jāietriecas zemē ar 80 km/h lielu ātrumu, kas pavisam noteikti ne tajā labākajā veidā ietekmētu viņa spējas cīnīties ar ļaundariem. «Lai Betmens pēc šāda lēciena sāktu planēt, viņam vajadzīgs krietni lielāks apmetnis, bet vislabāk būtu izmantot reaktīvo dzinēju,» komiksu cienītājus līdz sirds dziļumiem aizvainojuši britu studenti.

Atbildes uz bērnu jautājumiem

Mazu bērnu vecāki nereti brīnās, ka viņu atvases var uzdot pavisam dīvainus jautājumus – bieži vien interesantus, taču absolūti bezjēdzīgus. Taču atrodas zinātnieki, kuri gatavi ziedot savu laiku, lai noskaidrotu atbildes uz šāda veida jautājumiem, lai gan lielas jēgas no atbildēm parasti tāpat nav.

Piemēram, Tulūzas nacionālās veterinārijas skolas pētniekus ieinteresējis, kuras blusas – suņu vai kaķu – ir talantīgākas lēcējas. Šis, protams, nav bijis pats dārgākais pētījums vēsturē, jo viss, kas zinātniekiem bijis vajadzīgs, bija pāris blusaini suņi un kaķi, augstas izšķirtspējas videokamera un kārtīga deva pacietības, lai izpētītu ierakstus, aplēstu, cik tālu vai augstu uzlēkusi konkrētās sugas blusa, un aprēķinātu vidējos rādītājus. No pētījuma izriet, ka blusu suga Ctenocephalides canis, kura mājo uz suņiem, tomēr ir varenāka lēcēja par Ctenocephalides felis felis, kas mēdz apsēst kaķus. Iemeslu šai atšķirībai nav izdevies precīzi noskaidrot, taču zinātnieki sliecas domāt – tā kā suņi parasti ir prāvāki par kaķiem, šīs blusas ir pielāgojušās lielāku attālumu veikšanai.

Ne mazāk nopietnai tēmai pievērsies Kalifornijas universitātes optiķis Aivens Švābs, vēloties noskaidrot, kādēļ dzenim intensīvā koku kalšana (putns vidēji dienā izdara 12 000 sitienu ar knābi pa koku) nesagādā galvassāpes. Tiesa, to, ka dzenim nesāp galva, zinātnieks pieņēmis, balstoties tikai un vienīgi uz apsvērumu, ka pretējā gadījumā putns tik izmisīgi nekaltu kokus. Lai izlasītu visu pētījuma aprakstu, kas publicēts British Journal of Ophthalmology slejās, jābūt apveltītam ar milzīgu pacietību, taču galvenie secinājumi ir šādi – daba dzeni apveltījusi ar elastīgu galvaskausu un spēcīgiem žokļu muskuļiem, turklāt viņa smadzeņu apjoms ir tik niecīgs, ka nekādas traumas kalšana tām nevar radīt.

Ja dzeņa gadījumā vēl var prātuļot par to, ka atklājums varētu palīdzēt izstrādāt kādus jaunus kalšanas instrumentus, ko iesākt ar Brēmenes starptautiskās universitātes zinātnieka Viktora Benno MeijeraRočova un viņa kolēģu atklājumu, gan nav skaidrs. Šie zinātnieki par katru cenu vēlējušies noskaidrot, kāds iekšējais spiediens rodas pingvīna zarnās, pirms putns kārto lielās darīšanas. Pētniekiem nācies krietni parakņāties pa pingvīnu mēsliem, lai noskaidrotu to blīvumu, mērīt, cik tālu no putna pēcpuses tie nokrīt, taču galu galā uzdevums ir atrisināts. Iekšējais spiediens zarnās, pirms pingvīni atvieglojas, sasniedz 60 kilopaskālu, triumfējoši paziņojuši pētnieki. Un? Kas no tā izriet? Vai tas, ka vācieši tagad pētīs visu putnu sugu zarnu dinamikas procesus un tad varēs salīdzināt, vai, rupji sakot, pingvīni ir jaudīgāki kakātāji, piemēram, par baložiem vai zīriņiem?

Bezjēdzības ziņā ar šo pētījumu droši vien varētu sacensties Valensijas universitātes zinātnieku 2006. gadā paveiktais – viņi pēc ilgiem pūliņiem noskaidrojuši, ka ultraskaņas mērījumiem piemērotākā Čedaras siera temperatūra ir no nulles līdz 17 grādiem pēc Celsija. Strīdēties ar spāņiem nav jēgas, ja reiz tā ir, tātad ir, tikai – kuram var ienākt prātā laist ultraskaņu tieši caur Čedaras sieru un vēl to pētīt?

Pamācoši vai vienkārši uzjautrinoši

Vairāku pētījumu autori centušies atrast kādus jaunus paņēmienus cīņā pret sen zināmām ligām, taču viņu rakstiem, kas publicēti prestižos zinātniskos izdevumos, klāt prasīties prasās televīzijas šovos dzirdētā piebilde, ka nesagatavotiem cilvēkiem kaut ko tādu atkārtot nav ieteicams. Lūk, piemēram, Izraēlas Bnaicionas medicīnas centra speciālisti aprakstījuši, ka ilgstošu žagu lēkmi ļoti labi iespējams apturēt, veicot taisnās zarnas masāžu – ar pirkstu, kas iebāzts pēcpusē. 2006. gadā šis atklājums jau izpelnījās Ig Nobel prēmiju, un pasākuma vadītājs ironiski stāstīja, ka šādas masāžas laikā «labi aizmirstas ne tikai par žagām, bet arī visādām citādām dzīves nebūšanām». Pret astmas lēkmi lielisks līdzeklis esot vizināšanās amerikāņu kalniņos, uzskata Amsterdamas universitātes pētnieks Simons Ritvīlds un viņa kolēģi, kuri veikuši attiecīgu pētījumu.

Savukārt Ņūdeli Čaraka Palikas slimnīcas galvenais ārsts Satišs Čandra Mišra 2005. gadā iekarojis pasaules slavu, publicējot pētījumu, kurā aprakstīts, kā pēc iespējas nesāpīgāk atbrīvot bikšu rāvējslēdzējā ierautu vīrieša galveno mantību. Tam esot nepieciešamas vadu kniebjamās knaibles un plakanknaibles, taču, ja ievērot visas Mišras kunga rekomendācijas, atsvabināšanas process būšot ātrs un nesāpīgs. Itin uzjautrinošs ir arī citas indiešu zinātnieces Maras Sidoli jau 1996. gadā veiktais pētījums. Atsaucoties uz konkrētiem gadījumiem, viņa ieteikusi cilvēkiem briesmu gadījumā «samaitāt gaisu», jo tas varētu atturēt uzbrucējus no savu nodomu izpildīšanas.

BRITU ZINĀTNIEKI ATKLĀJUŠI, KA...

• Britu zinātnieki ir noskaidrojuši, taču pašlaik vēl nevar izskaidrot, ko tieši.
• Britu zinātnieki atklājuši amerikāņu zinātniekus, kurus pirms tam paši kļūdas dēļ bija ieslēguši sieviešu tualetē.
• Britu zinātnieki pēc 20 gadu ilgušiem eksperimentiem pierādījuši – čurāšana pret vēju nemaina vēja virzienu.
• Britu zinātnieki konstatējuši – ja virtuvē ik pēc piecām sekundēm ieslēgt un izslēgt gaismu, tarakāni nomirs no skraidelēšanas šurpu turpu.
• Britu zinātnieki atklājuši, ka, gadiem ilgi skatoties uz kādu konkrētu preci elektronikas veikalā, var panākt, ka tās cena pazeminās.
• Britu zinātnieki konstatējuši, ka golfa spēlētāji dzīvo ne tikai ilgāk, bet arī labāk nekā domino spēlētāji.
• Britu zinātnieki radījuši jaunu melnu kaķu šķirni – pārskrienot pār ceļu, tie nenes nelaimi.
• Britu zinātnieki atklājuši, ka smieklu gāze ir labs līdzeklis pret depresiju.
• Britu zinātnieki atklājuši, ka aptuveni miljons koku uz mūsu planētas izauguši, pateicoties vāverēm, kuras ierakušas zemē riekstus, bet pēc aizmirsušas, kur tieši.
• Britu zinātnieki pierādījuši, ka cilvēki neuztver nopietni neko, ko atklājuši britu zinātnieki.