Lieldienu salas nosaukums daudziem asociējas ne tikai ar baznīcas svētkiem, bet gan salā daudzviet uzstādītajām milzīgajām akmens skulptūrām jeb moai. Savukārt vēsturnieki, arheologi un antropologi joprojām lauza galvas par to, kas noticis ar savulaik uzplaukumu piedzīvojušo salas, kuru vietējie dēvē par Rapa Nui, civilizāciju. Līdz šim dominējusi hipotēze, ka salinieki ar nepārdomātu saimniekošanu pilnībā noplicinājuši salas resursus, kā dēļ sākušies asiņaini kari par pārtiku, un tajos aborigēni cits citu apslaktējuši. Tomēr vairāki jauni pētījumi liecina, ka nekādu lielo karu Lieldienu salā tomēr neesot bijis.
Ļoti iespējams, ka krietni pārspīlēts ir gan salas iemītnieku skaits ap XV gadsimtu, gan cilvēku loma palmu iznīcināšanā, jo lielu postu veģetācijai nodarījušas žurkas. Bet, ja runā par straujo salas iedzīvotāju skaita samazināšanos XVIII gadsimtā, tad tajā savu roku pielikuši eiropieši, gan pakļaujot saliniekus, gan ievazājot dažādas šajā pasaules nostūrī līdz tam nepazīstamas slimības.
Kanoniskā ekocīda versija
Lieldienu sala ir 166 kvadrātkilometrus plašs zemes pleķītis Klusā okeāna dienvidaustrumu daļā. Tā atrodas 3500 kilometru attālumā no tuvākā kontinenta (Dienvidamerikas), bet no citām apdzīvotām salām to šķir, minimums, 2000 kilometru.
Pirmais no eiropiešiem Rapa Nui 1722. gadā sasniedza nīderlandiešu jūrasbraucējs Jakobs Rogevēns, kurš arī izdomāja tās nosaukumu, jo kuģi salu sasniedza ap Lieldienām. Ja neņem vērā pārsteigumu par to, ka tik nomaļā pasaules nostūrī tomēr mitinās cilvēki, ciemiņi no Vecā kontinenta pievērsa uzmanību diviem aspektiem – varenajiem akmens moai un faktam, ka salā neauga koki – neviena paša. Franču ceļotājs Žans Fransuā de Laperūzs savā dienasgrāmatā, piemēram, rakstījis, ka salas pamatiedzīvotāju senči, visticamāk, kaut kādā veidā nokaitinājuši Dievu, kas atņēmis viņiem kokus.
Vēlāk, jau XX gadsimtā, kad Lieldienu salā sāka veikt arheoloģiskus izrakumus, noskaidrojās, ka savulaik salu klājuši gana plaši mežu masīvi. Šīs atklājums kalpoja par pamatu līdz šim pieņemtajai versijai par salinieku likteni, ko savulaik plaši un izsmeļoši savā grāmatā Easter Island, Earth Island aprakstījuši pētnieki Pols Bāns un Džons Flenlijs, bet vēlāk arī Džareds Daimonds (grāmatā Collapse), kurš pirmais sāka lietot terminu ekocīds jeb ekoloģiskā pašnāvība. Saskaņā ar šo hipotēzi Rapa Nui bijusi neapdzīvota aptuveni līdz mūsu ēras 800. vai 900. gadam, kad tajā ieradušies pirmie polinēziešu jūrasbraucēji. Šie ļaudis bijusi diezgan prasmīgi zemnieki, pārtikas viņiem nav trūcis, un šādos labvēlīgos apstākļos salas iedzīvotāju skaits strauji pieaudzis. Lai paēdinātu aizvien vairāk cilvēku, nācies ierīkot aizvien plašākas lauksaimniecības zemes platības, izcērtot mežus. Palmas tikušas izmantotas gan māju un laivu būvei, gan kā kurināmais, kokmateriāli bija nepieciešami arī moai pārvietošanai. «Šie ļaudis nodarīja neiedomājamu postu videi,» sarunā ar Christian Science Monitor sacījis P. Bāns, norādot, ka pēc mežu izciršanas sākusies strauja augsnes erozija, atrast piemērotas vietas batātu un jamsa audzēšanai bijis aizvien sarežģītāk, un pamazām salinieki sākuši ciest badu. Pēc P. Bāna un vairāku viņu kolēģu aplēsēm, ap XV gadsimtu salā varētu būt dzīvojuši 17 000–20 000 cilvēku, taču vēlāk pārtikas dēļ sākušies nežēlīgi kari, un, kad 1722. gadā Lieldienu salu sasniedza J. Rogevēns, tajā dzīvojuši vien aptuveni 3000 cilvēku, turklāt arī daļa no viņiem pastāvīgi bijuši pusbadā.
Vai bija liela civilizācija?
Šī hipotēze šķita gana loģiska, un savulaik Lielbritānijas premjere Mārgareta Tečere no ANO Ģenerālās asamblejas tribīnes pat brīdinājusi, ka cilvēci, ja tā nepārtrauks neapdomīgi izmantot resursus, var sagaidīt Rapa Nui civilizācijas liktenis. Lieldienu salas vēsturi regulāri piesauc arī kareivīgie ekologi, iebilstot pret kāda zemes nostūra kultivēšanu.
Tomēr amerikāņu antropologi Terijs Hants un Karls Lipo beidzamo gadu laikā veikuši virkni atklājumu, kas uz vispārpieņemto versiju liek raudzīties ar aizvien lielākām šaubām. Ja īsumā, viņi uzskata, ka Rapa Nui civilizācijas varenība ir krietni vien pārspīlēta un nekādu lielo karu un dramatiska iedzīvotāju skaita krituma salā nav bijis līdz laikam, kad to aborigēniem par nelaimi sāka kolonizēt eiropieši.
Žurnālā Science publicētā rakstā zinātnieki uzsvēruši, ka aplamības sākas jau ar to, ka nepareizi noteikts laiks, kad salā uz pastāvīgu dzīvi apmetušies pirmie cilvēki. T. Hants un K. Lipo veikuši pietiekami kompleksus pētījumus un, izmantojot radioaktīvā oglekļa datēšanas metodi, konstatējuši, ka pirmo reizi kokmateriāli uz salas tikuši dedzināti ap 1250. gadu. Būtu grūti iedomāties, ka vairākus simtus gadu cilvēki būtu dzīvojuši, iztiekot bez uguns kurināšanas. Turklāt izrakumos, kas veikti visā salas teritorijā, nav konstatēts nekas tāds, kas liecinātu par cilvēku klātbūtni pirms XIII gadsimta, – ne putnu kaulu vai zivju asaku, ne kādu liecību par apmetnēm.
Protams, pastāv iespēja, ka, arī ierodoties salā vēlāk, cilvēku skaits tajā varētu strauji pieaugt. Tomēr T. Hants un K. Lipo uzskata, ka ziņas par «20 000 salinieku» ir pagrābtas no tukša gaisa. Šis skaitlis pirmoreiz minēts kaut kad XX gadsimta sākumā, kad pētnieki aizdomājušies par to, cik lieli cilvēkresursi bijuši nepieciešami, lai izgatavotu un uzstādītu gandrīz tūkstoti moai. Tā nu tas klejo no vienas publikācijas uz citu, lai gan vēl pirms pāris gadiem National Geographic publicēja izsmeļošu aprakstu par to, kā salīdzinoši neliels cilvēku skaits varēja tikt galā ar tonnām smago statuju uzstādīšanu.
Atzīstot, ka salas pamatiedzīvotājiem bijušas diezgan cienījamas tehniskās iemaņas, lai tiktu galā ar šādiem uzdevumiem, amerikāņu zinātnieki ir pārliecināti, ka no tā automātiski neizriet straujš iedzīvotāju skaita pieaugums, kas varētu novest pie ekoloģiskās katastrofas un dramatiskiem konfliktiem. Atsaucoties uz to, cik daudz cilvēku kaulu uziets Rapa Nui apbedījumos, viņi lēš, ka salas iedzīvotāju skaits jau ap kādu XV gadsimtu nostabilizējies aptuveni 3000 cilvēku robežās un tāds bijis līdz pat laikam, kad Lieldienu salā ieradušies eiropieši. Lūk, pēc tam gan aborigēnu skaits sācis strauji sarukt, jo ir zināms, ka 1877. gadā salā bijuši vien 111 pamatiedzīvotāji.
Pārspīlētais kareivīgums
Jaunu ķieģelīti savas teorijas mūrī K. Lipo ielicis ar februāra publikāciju žurnālā Antiquity, faktiski kliedējot mītu par Rapa Nui iedzīvotāju kareivīgumu, asinskāri un apsēstību ar ieročiem. Ekocīda hipotēzes piekritēji gadiem ilgi piesaukuši obsidiāna jeb vulkāniskā stikla asmeņus (mata’a), kas salā atrasti lielā daudzumā. Pēc izskata šie trijstūrveida asmeņi, kuru šķautņu garums svārstās no 6 līdz 10 centimetriem, atgādina šķēpu uzgaļus, tādēļ P. Bāns un viņa domubiedri ir vairāk nekā pārliecināti, ka tie izmantoti niknajās kaujās vietējās civilizācijas norieta periodā.
Taču K. Lipo, kurš Binghemptonas universitātē, izmantojot morfometriku jeb kvantitatīvo attēlu analīzes tehniku, izpētījis simtiem mata’a, nācis pie pavisam cita secinājuma. Asmeņu formas ir ļoti atšķirīgas, turklāt vairākums no tiem nav nosmailināti, un to šķautnes ir pārāk biezas, lai kaujas laikā nopietni savainotu cilvēku, norādījis zinātnieks. «Palūkojoties uz seno eiropiešu vai citu civilizāciju ieročiem, mēs ievērosim, ka tiem allaž ir raksturīga nosmailināta forma, jo kuram tad vajadzīgs ierocis, ar ko nav iespējams nogalināt? Ar mata’a kādam var sagriezt miesu, taču ne noslepkavot,» ir pārliecināts K. Lipo. Līdzīgi domā arī ASV Smitsonas Nacionālā dabas vēstures muzeja fiziskās antropoloģijas eksperts Duglass Ouslijs. Sarunā ar National Geographic viņš stāstījis, ka pavisam nesen muzejā pētīti 469 Lieldienu salu apbedījumu vietās atrasti pamatiedzīvotāju galvaskausi. Tikai uz diviem no tiem atrastas pēdas, kas varētu liecināt par mata’a izmantošanu, viņš norādījis.
Kādiem nolūkiem tad Lieldienu salas aborigēni izmantoja mata’a? K. Lipo ir absolūti pārliecināts, ka šie asmeņi bijuši daudzfunkcionāli sadzīves instrumenti, – tie izmantoti augsnes apstrādāšanai, augu griešanai, gaļas sadalīšanai, rituālo tetovējumu veikšanai. Ar to izskaidrojama gan mata’a formu daudzveidība, gan lielais uzieto asmeņu skaits, jo, visticamāk, katram iedzīvotājam piederējuši pāris mata’a, kas izmantoti dažādiem mērķiem. Bet tas, ka šie asmeņi tiek uzskatīti par ieročiem, atkal ir saistīts ar vēstures mantojumu. Pie karadarbības pieradušie eiropieši jebkādu šāda veida rīku uzskatīja par ieroci un secināja, ka tas būtu labs šķēpa uzgalis. Tiesa, lai izgatavotu šķēpu, nepieciešama arī nūja, bet koki, kā zināms, tajā laikā Lieldienu salā vairs neauga...
K. Lipo norādījis arī uz to, ka Lieldienu salā tā arī nav uzietas nekādas aizsargbūvju atliekas, kas liecinātu par notikušu karadarbību. Tajā pašā laikā citās Polinēzijas salās tādas ir atrastas, parasti kalnu virsotnēs. Polinēzieši patiešām tiek uzskatīti par diezgan kareivīgiem, taču, pēc K. Lipo domām, Lieldienu salu iedzīvotāji, kuri dzīvojuši noslēgtā kopienā, faktiski nošķirti no visas ārpasaules, jau drīz vien sapratuši, ka kareivīgums šādos apstākļos nav racionāls. «Sala bija viņu Visums. Slepkavošanai ir kāda jēga, ja iespējams to paveikt anonīmi, ja pēc slepkavības iespējams doties kaut kur prom. Un viņi ātri saprata, ka vardarbība nepaliks bez sekām,» K. Lipo skaidrojis intervijā National Geographic. Šādam viedoklim piekrīt arī D. Ouslijs, uzsverot, ka salā uzieto skeletu analīze neliecina nedz par kādu organizētu vardarbību, nedz masu slepkavībām. Viņš atgādinājis, ka pirmās vēstis par savstarpējiem kariem parādījušās vien XX gadsimta sākumā, kad etnogrāfi sākuši interesēties par teikām, kuras atcerējās aborigēni. Sala ir maza, visi tās iedzīvotāji cits citu pazina, un ziņas par kādām sadzīves slepkavībām noteikti ne reizi vien aplidoja visu salu, bet pēc vairākām paaudzēm šīs runas jau sāka uzskatīt par liela kara liecībām, ir pārliecināts D. Ouslijs.
Žurku faktors
«Raugoties uz salas akmeņainajiem laukiem, mēs neredzam nekādus [vietējo iedzīvotāju] panākumus, bet saskatām tikai katastrofu. Taču patiesībā runa ir par veiksmes stāstu. Cilvēki šajos skarbajos apstākļos lieliski izdzīvoja līdz brīdim, kad tikās ar eiropiešiem,» ir pārliecināts K. Lipo. Turklāt, pēc viņa domām, salas mežu nopostīšanā vainojami ne tik daudz cilvēki kā Klusā okeāna žurkas (Rattus exulans), kas, visticamāk, salā ieradās kopā ar pirmajiem polinēziešu jūrasbraucējiem, paslēpušās viņu kanoe laivās.
Šiem grauzējiem Rapa Nui nebija dabisko ienaidnieku, un tās ātri savairojās, – tik labvēlīgos apstākļos pāris gadu laikā žurku populācija varētu pieaugt pat līdz simtiem tūkstošiem īpatņu. K. Lipo atgādinājis, ka Klusā okeāna žurkas labi rāpjas kokos, turklāt tās pārtikā izmanto palmu sēklas, liedzot kokiem vairoties. Piemēram, Havaju salās šī žurku suga pilnībā iznīdējusi Prichardia palmas, bet Lieldienu salā par to invāzijas upuri kļuva Paschalococos disperta palmas, ir pārliecināts amerikāņu zinātnieks, kurš nedomā, ka aptuveni 3000 Rapa Nui pamatiedzīvotājiem bijis pa spēkam pilnībā sagandēt salas ekosistēmu.