Krievijas Rostovas apgabala Doņeckas pilsētiņas tiesa vakar nonāca teju vai visas pasaules uzmanības centrā, jo tur sāka lasīt spriedumu Nadeždai Savčenko – Ukrainas pilsonei, kura ne pēc savas gribas nonākusi Krievijā, kur tiek tiesāta par līdzdalību Luhanskas apgabala separātistus atbalstošu Krievijas žurnālistu bojāejā.
Sprieduma lasīšanu iecerēts turpināt rīt, taču galvenais jau ir skaidrs. Ukrainiete atzīta par vainīgu, un tagad viņai draud 23 gadu cietumsods, ja vien Maskava un Kijeva nevienosies, ka viņa apmaināma pret Ukrainā apcietinātajiem Krievijas pilsoņiem.
«Ukrainai viņa ir varone, bet Kremļa medijiem – svārkos tērpta slepkavību mašīna,» situāciju rakstā, kuram likts virsraksts Paraugprāva, vakarrīt komentēja Der Spiegel interneta mājaslapa.
N. Savčenko izvirzītas ļoti nopietnas apsūdzības (gan slepkavībās, gan nelegālā robežas šķērsošanā, gan diversiju plānošanā Krievijas teritorijā), un varētu šķist pārsteidzoši, ka šīs lietas izskatīšana uzticēta mazpilsētas tiesai. Taču tie, kuri ilgāku laiku sekojuši līdzi Krievijas prezidenta Vladimira Putina rīcībai un centušies izprast viņa domu gājienu, nekā sensacionāla šajā lēmumā nesaskata. Krievijas līderis allaž pievērsis lielu uzmanību simboliem, un nav nekāda nejaušība, ka N. Savčenko lietas iztiesāšanai izvēlēta Ukrainas Doņeckas vārdamāsa – šādā veidā ļaudis, un ne tikai Krievijā, tiek pieradināti pie tā, ka Doņecka ir Krievijas pilsēta. Otrkārt, tagad V. Putins, atbildot uz ārzemju kolēģu lūgumiem un sūdzībām (ir zināms, ka marta vidū ASV prezidents Baraks Obama telefonsarunā personīgi viņam lūdza atbrīvot N. Savčenko), var droši plātīt rokas un apgalvot, ka nemaz īsti nezina, kas notiek kāda neliela miestiņa tiesā, nerunājot nemaz par to, ka varētu izdarīt kādu spiedienu uz tiesu. Tiem, kuri kaut nedaudz zina, kā Krievijā tiek pieņemti lēmumi, kuriem pievērsta liela uzmanība, protams, ir skaidrs, ka N. Savčenko apsūdzības raksts un spriedums tapis ja ne Kremlī, tad tā amatpersonu ciešā uzraudzībā, taču, kā mēdz sacīt krievu kriminālseriālos – «to pie lietas nepiešūsi».
35 gadus vecā N. Savčenko un pret viņu safabricētā lieta kļuvusi par simbolu tam, ka Krievijas apgalvojumi par neiejaukšanos Austrumukrainas konfliktā ir tikai tukšas runas – tā vismaz uzskata Ukrainā un Rietumos. Savulaik viņa dienējusi Ukrainas armijā, kā helikoptera pilote piedalījusies misijā Irākā. Pēc tam, kad 2014. gadā Austrumukrainā karadarbību izvērsa Krievijas morāli un militāri atbalstītie separātisti, N. Savčenko atvaļinājusies no armijas un iestājusies brīvprātīgo bataljonā Aidar, kas atšķirībā no toreizējiem Ukrainas bruņotajiem spēkiem bijis motivēts cīnīties pret separātistiem. Nav šaubu, ka N. Savčenko piedalījusies karadarbībā, arī viņa pati kādā intervijā izteikusies, ka, «iespējams, šaujot kādu nogalināju», taču kategoriski noliedz, ka būtu koriģējusi artilērijas apšaudi, kuras rezultātā 2014. gada 17. jūnijā netālu no Ščastjes pilsētiņas Luhanskas apgabalā gāja bojā separātistiem simpatizējošie Krievijas valsts televīzijas kompānijas darbinieki Igors Korneļuks un Antons Vološins. N. Savčenko advokāti, apelējot pie mobilo sakaru operatoru sniegtajiem datiem, centušies pierādīt, ka šā uzbrukuma brīdī viņu kliente jau atradusies separātistu gūstā, taču Krievijas pilsētiņas tiesa uzskatījusi šos pierādījumus par nenozīmīgiem. Tāpat tā paziņojusi, ka neesot nekāda pamata ticēt N. Savčenko apgalvojumiem, ka separātisti, sadarbojoties ar Krievijas īpašajiem dienestiem, viņu faktiski nolaupījuši, pārvedot uz Krievijas teritoriju. Apsūdzības rakstā minēts, ka Luhanskas apgabala kaujinieki N. Savčenko atbrīvojuši 23. jūnijā un viņa nekavējoties devusies uz Krieviju, lai organizētu terora aktus un diversijas. Der Spiegel norāda, ka šī versija neiztur nekādu kritiku. Krievijas Izmeklēšanas komitejas vadītājs Andrejs Bastirkins uzsvēris, ka N. Savčenko aizturēta 30. jūnijā, kad jau četras dienas «plānojusi diversijas», bet tiesas rīcībā esošie dokumenti liecina, ka komitejas izmeklētāji viņu pratinājuši jau 25. jūnijā.
Par to, ka lieta ir safabricēta, liecina arī citas detaļas, lai gan, protams, nav īsti skaidrs, kādēļ apsūdzētās lomai Krievija izvēlējusies tieši N. Savčenko. Viņa pati visas tiesas prāvas laikā uzskatāmi demonstrējusi savu nostāju, vairākas reizes piesakot bada streiku. «Spriedums viņu neinteresē, jo tam nav nekāda sakara ar taisnīgu tiesu. Viņa sacīja, ka nedz atzīs, nedz apstrīdēs spriedumu,» vakar sarunā ar Interfax-Ukraina sacījis viens no N. Savčenko advokātiem Nikolajs Polozovs. Apelācijas neiesniegšana nozīmē, ka N. Savčenko par savu taisnību tālāk nevarēs cīnīties Eiropas Cilvēktiesību tiesā, taču viņa acīmredzot vadās pēc citiem apsvērumiem – saskaņā ar Krievijas likumiem desmit dienas pēc sprieduma stāšanās spēkā notiesāto iespējams nosūtīt sodu izciest uz dzimteni, faktiski apmainot pret kādu Ukrainā notiesātu Krievijas pilsoni.