Balsotāji trijās Vācijas federālajās zemēs nepārprotami likuši saprast kanclerei Angelai Merkelei, ka neatbalsta atvērto durvju politiku attiecībā uz migrantiem, – gan viņas pašas vadītā Kristīgo demokrātu savienība (CDU), gan valdošajā koalīcijā pārstāvētie sociāldemokrāti (SPD) cietuši nozīmīgus zaudējumus. Savukārt vēlēšanu galvenā uzvarētāja ir pret nelegālajiem ieceļotājiem noskaņotā partija Alternatīva Vācijai (AfD), kas iekļuvusi visu triju zemju parlamentos, bet Saksijā-Anhaltē saņēmusi ap ceturtdaļu balsu.
Lai gan veikt korekcijas migrācijas politikā Vācijas valdību publiski aicinājuši ne tikai vairāki laikraksti un politologi, bet arī kancleres politiskie sabiedrotie no Bavārijas Kristīgo sociālistu savienības (CSU), viss liecina, ka valdība gatavojas ieņemt principiālu pozīciju. Tās galvenais arguments jau robežojas ar absurdu – proti, vairākums vēlētāju svētdien tomēr esot nobalsojuši par partijām (arī Zaļajiem un Kreisajiem), kas principā atbalsta kancleres Willkommen politiku.
Mini referendums par migrāciju
Politologi un avīžu komentētāji ir vienisprātis, ka svētdien notikušo balsojumu iespējams traktēt arī kā mini referendumu attiecībā uz A. Merkeles izvēlēto Eiropas migrācijas krīzes risināšanas metodi, kuru dēvē arī par atvērto durvju politiku. Pagājušā gada augustā, kad nelegālo ieceļotāju straumes jau bija pārplūdinājušas Eiropas dienvidus un Balkānu valstis, kanclere skaļi pavēstīja, ka Vācija ir gatava sniegt patvērumu absolūti visiem, kuriem tas ir nepieciešams, – rodas iespaids, ka kā signālu rīkoties to uztvēra arī cilvēku kontrabandisti un potenciālie ieceļotāji. Jau drīz vien Vācijas valdībai nācās saprast, ka vairāk nekā 1,1 miljons ieceļotāju gadā ir pārāk smaga nasta pat šīs turīgās valsts ekonomikai, taču A. Merkele, kura, kā baumo, kaut kad nākotnē mērķējot uz ANO ģenerālsekretāra amatu, diezgan spītīgi turas pie izvēlētā kursa. Viņa kategoriski iebilst pret ES valstu robežkontroles atjaunošanu, nevēlas noteikt iebraucēju skaita maksimālās kvotas un ir pārliecināta, ka problēmu izdotos atrisināt, ja citas ES dalībvalstis solidarizētos un uzņemtu taisnīgu skaitu sabraukušo ieceļotāju. Kanclere parasti apelē pie humānisma, piemirstot, ka diez vai varētu būt humāni piespiest kādu kara bēgli doties uz valsti, kurā viņš nevēlas nokļūt.
Beidzamo mēnešu laikā A. Merkeles galvenais jājamzirdziņš ir vienošanās ar Turciju, no kuras gaida bēgļu plūsmas ierobežošanu uz Eiropu – apmaiņā Turcijai tiek solīta gan dāsna finansiālā palīdzība, gan bezvīzu režīms ar Šengenas zonas valstīm jau šovasar, gan paātrinātas iestāšanās sarunas ES. Un, protams, šā cēlā mērķa sasniegšanas vārdā tiek pievērtas acis uz tiem cilvēktiesību pārkāpumiem, kas notiek Turcijā. Piemēram, vienīgā reakcija uz varasiestāžu veikto opozīcijas laikraksta Zaman sagrābšanu bija oficiāls šādas rīcības nosodījums, bez jebkādām tālejošām sekām Redžepa Tajipa Erdogana režīmam. Grūti nepiekrist tiem komentētājiem, kuri ironizējuši, cik milzīga brēka par brīvās preses nožņaugšanu tiktu sacelta, ja kas līdzīgs atgadītos, piemēram, Krievijā. Formāli gan darījumu ar Turciju kārto nevis Vācija, bet gan visa ES, taču ir skaidrs, ka tas ir A. Merkeles izlolotais projekts, un sakāvi vēlēšanās kanclere piedzīvojusi tikai dažas dienas pirms tam, kad ES samitā šis darījums būtu jāapstiprina.
Murgs un Melnā svētdiena
Laikraksti vakar nežēloja epitetus, lai norādītu, cik nopietna ir A. Merkeles un viņas pārstāvētās CDU, kā arī lielajā koalīcijā ietilpstošās SPD sakāve. Piemēram, Bild nosaucis vēlēšanas par «kancleres Merkeles šausmu dienu», bet Der Spiegel raksta par «CDU Melno svētdienu». No Vācijas laikrakstiem īpaši neatpaliek arī ārzemju izdevumi. Tā franču Le Figaro nodēvējis vēlēšanu rezultātus par CDU un tās līderes ļaunāko murgu. «Kampaņā dominēja viens vienīgs jautājums, un tā bija bēgļu krīze,» raksta Le Figaro, uzsverot, ka AfD populistiskā stratēģija devusi labus rezultātus. Arī britu The Daily Mail raksta par «graujošo verdiktu atvērto durvju politikai», kā traktējami vēlēšanu rezultāti. «AfD popularitāte sāka strauji pieaugt pēc tam, kad Merkeles kundze nolēma izritināt sarkano paklāju vairāk nekā miljona migrantu priekšā,» norāda avīze. Šveices Blick tikmēr uzsver, ka federālo zemju vēlēšanas ir dubults neuzticības votums – gan migrācijas politikai, gan lielajai koalīcijai vispār.
Kancleres partija gan spēja saglabāt vadošās pozīcijas Saksijā-Anhaltē, saņemot 29,8% vēlētāju atbalstu, taču tas ir vājš mierinājums, jo par AfD šajā bijušajā Austrumvācijas zemē nobalsoja 24,2% vēlētāju, vēl 16,3% balsu aizgāja bijušajiem komunistiem jeb Kreisajiem, bet sociāldemokrātiem nācās samierināties ar nieka 10,6% balsu. CDU vietējais līderis un zemes premjerministrs Rainers Hazelhofs sarunā ar Deutsche Welle optimistiski runājis par saņemto mandātu un «spēcīgas, centriskas valdības izveidošanu», taču ir jautājums – kas tad tiks aicināts koalīcijā, ja ar sociāldemokrātu mandātiem vien nepietiek? Daudzmaz pieklājīgi rezultāti abām lielās koalīcijas partijām ir Reinzemē-Pfalcā, kur sociāldemokrāti ieguvuši 36,2% balsu, bet kristīgie demokrāti – 31,8%. Taču arī šajā federālajā zemē, kas atrodas valsts dienvidrietumos, AfD rezultāts (12,6%) ir gana labs, turklāt vēlēšanu slieksni knapi izdevies pārvarēt Zaļajiem, tādēļ jautājums par jaunās koalīcijas sastāvu vēl ir atklāts, norāda Deutsche Welle. Savukārt Bādenē-Virtembergā kancleres partija ieguvusi par 11% balsu mazāk nekā pirms pieciem gadiem notikušajās vēlēšanās – 27%. Ar to pieticis, lai apsteigtu sociāldemokrātus (12,7%) un AfD (15,1%), bet nespētu konkurēt ar Zaļajiem (30,3%). Taču arī šajā zemē nāksies veidot jaunu koalīciju, jo līdzšinējai sociāldemokrātu/Zaļo savienībai nav pietiekams skaits mandātu.
Jaunā niša
AfD līdere Frauke Petri vakarrīt Vācijas sabiedriskajam radio atzinusi, ka viņas vadītā partija, protams, nelolo cerības iekļūt kādas federālās zemes valdībā. «Tas, ka mums būs jāstrādā opozīcijā, bija skaidri pateikts jau ilgi pirms vēlēšanām,» viņa sacījusi, piebilstot, ka šāda situācija jaunām partijām ir absolūti normāla. Jāatgādina, ka AfD tika dibināta 2013. gadā kā politiskais spēks, kas centās nepieļaut finansiālās palīdzības sniegšanu Grieķijai un rosināja atgriešanos pie nacionālajām valūtām eiro vietā, taču, kopš vadības nomaiņas pagājušā gada vasarā, tā mainījusi arī akcentus, un nepieciešamība apturēt migrantus (F. Petri kādā intervijā nepārdomāti izteikusies, ka, ja nelīdz nekas cits, uz robežpārkāpējiem varētu pat atklāt uguni) bija faktiski vienīgais tās priekšvēlēšanu kampaņas vēstījums.
Panākumi federālo zemju vēlēšanās (tagad AfD ir pārstāvēta 8 no 16 Vācijas pavalstu parlamentiem) nozīmē salīdzinoši labas starta pozīcijas pirms nākamgad gaidāmajām Bundestāga vēlēšanām. Taču Maincas universitātes mūsdienu vēstures profesors Andreass Rēders vērsis uzmanību uz vēl kādu aspektu – iespējams, ka AfD kļūs par pirmo partiju, kas uz ilgāku laiku spēs aizņemt radikāli labējo spēku nišu, kas, ņemot vērā nacistiskās Vācijas pagātni, faktiski bijusi tukša, jo spēkus, kas to centušies ieņemt, politiskās elites pārstāvjiem veiksmīgi izdevies marginalizēt. Priekšvēlēšanu kampaņas laikā bija novērojams, ka šis paņēmiens tiek izmantots – tradicionālajām partijām simpatizējošie mediji atkal un atkal atgādināja par F. Petri ierosinājumu «apšaut kara bēgļus», gari un plaši tika spriedelēts par AfD iespējamo saistību ar Vācijas Nacionāldemokrātisko partiju (NPD), kuras aizliegumu neonacistisku ideju paušanas dēļ pašlaik skata Vācijas Konstitucionālā tiesa, un organizāciju PEGIDA, kas iebilst pret Eiropas islāmizāciju. Mūsdienu Vācijā nereti par rasistiskiem un ksenofobiskiem mēdz pasludināt citur (arī Eiropā) pilnīgi pieņemamus uzskatus, un pat atsevišķi vācu avīžu komentētāji aizrunājušies līdz tam, ka AfD nosacītā uzvara esot pirmais Veimāras gara atgriešanās priekšvēstnesis.
A. Rēders gan nedomā, ka būtu jāsabiezina krāsas. «Migrācijas krīze novedusi pie tā, ka arī Vācijā, tāpat kā citur Eiropā, veidojas normālas labējā spārna populistiskās kustības. Tās gan ir īpatnējas, jo mēs nedrīkstam ignorēt Vācijas pagātni,» viņš sacījis intervijā AFP, atgādinot, ka Nacionālā Fronte Francijā vai Šveices Tautas partija jau faktiski iekļāvušās savu valstu politiskajā spektrā. Šo domu tālāk attīsta vairāki Vācijas mediji. Deutsche Welle norāda, ka AfD panākumi lielā mērā izskaidrojami ar to, ka tradicionālās partijas šo politisko spēku nav uzskatījušas par nopietnu pretinieku, domājot, ka atkal pietiks ar mājieniem par tā radikālajiem uzskatiem (finanšu ministrs Volfgangs Šoible, piemēram, sacījis, ka AfD ir «apkaunojums Vācijai»), lai pārliecinātu vēlētājus par šo partiju nebalsot. Savukārt Die Welt pat spriež, ka šo partiju neviļus radījusi pati A. Merkele, apzināti sadarbojoties ar sociāldemokrātiem un panākot to, ka tradicionāli labējā CDU politiskajā spektrā pavirzījusies krietni uz kreiso pusi. Līdz ar to faktiski tikusi atbrīvota vieta vēl vienam, konservatīvāk noskaņotam politiskajam spēkam. «AfD jau ir kļuvusi par nacionāla mēroga vācu partiju,» rezumē Frankfurter Allgemeine Zeitung.
Tomēr šo «modinātājzvanu» (tā to nodēvējusi Handelsblatt) Vācijas valdība izvēlējusies nedzirdēt, gluži tāpat kā CSU līderu aizrādījumus, ka līdzšinējo politiku vairs nebūtu atbildīgi piekopt. «Federālā valdība paliek pie savas nostājas bēgļu jautājumā, un tas attiecas gan uz iekšpolitiku, gan ārpolitiku,» vakar sacījis A. Merkeles runasvīrs Stefens Zaiberts.