ZINĀTNE: Gada vienīgais pilnais Saules aptumsums gandarī entuziastus
Miljoniem cilvēku Indonēzijā, to skaitā arī pāris tūkstoši entuziastu no citām pasaules malām, kurus mēdz dēvēt par Saules aptumsumu medniekiem, kļuvuši par lieciniekiem šogad vienīgajam pilnajam Saules aptumsumam – unikālai dabas parādībai, kas joprojām piesaista arī zinātnieku interesi. Liela daļa sabiedrības gan vairāk uzmanības pievērsa kādam neparastam faktam – aptumsums sākās 9. martā, bet beidzās 8. martā. Arī tā mēdz notikt...
Lielākajā daļā teritorijas, pār kuru slīdēja Mēness ēna, laika apstākļi bija aptumsuma vērošanai piemēroti, taču dažviet cilvēkiem nācies vilties, jo debesis klājusi bieza mākoņu sega un lijis. Nu viņiem nāksies gaidīt nākamo pilno Saules aptumsumu, kas 2017. gada 21. augustā būs novērojams gandrīz visā Ziemeļamerikā. Kā jau beidzamajos gados ierasts, aptumsums vērots ne tikai no cietzemes, bet arī speciāli nofraktētiem kuģiem un pat regulārā reisa lidmašīnas.
ASV Nacionālās aeronautikas un kosmosa pārvaldes (NASA) Godarda kosmisko lidojumu centra speciālists Alekss Jangs televīzijas kompānijai CNBC skaidrojis, ka Saules aptumsumi, it sevišķi pilni Saules aptumsumi, kad Mēness pilnībā aizsedz mūsu zvaigzni, joprojām ir īpaši notikumi visas pasaules astronomiem – gan profesionāļiem, gan amatieriem. Reģionā, kur novērojams aptumsums, tobrīd pret Sauli pavērsti visi teleskopi. Daudzi zinātnieki jau mēnešiem pirms šī notikuma sāk gatavoties komandējumam, un no viņiem neatpaliek arī amatieri, kuriem aptumsumu vērošana ir hobijs. Viņu vidū, starp citu, atrodami arī tādi, kuri klātienē sekojuši līdzi desmitiem Saules aptumsumu, kaut arī tāpēc nācies braukt uz pavisam citu pasaules malu. Tas gan ir diezgan dārgs prieks, jo, piemēram, šogad par vienu no labākajām vietām Saules aptumsuma vērošanai bija atzīts Klusā okeāna reģions uz ziemeļaustrumiem no Indonēzijas, bet pagājušā gada martā aptumsumu bija jādodas vērot uz Grenlandi vai Svalbāru.
A. Jangs stāstījis, ka tikai pilnīgi Saules aptumsumi dod iespēju novērot procesus, kas notiek Saules vainagā. Tieši tur veidojas tā dēvētie Saules uzliesmojumi, kuru rezultātā zvaigzne emitē spēcīgu lādētu daļiņu plūsmu, kas tiek dēvēta par Saules vēju. Šīs daļiņas atstāj savu ietekmi uz visu Saules sistēmu, bet Zemes gadījumā, tās, mijiedarbojoties ar mūsu planētas magnētisko lauku, atstāj iespaidu gan uz cilvēku pašsajūtu, gan visdažādākajām cilvēces lietotajām ierīcēm, sākot ar telegrāfu (pašlaik tas vairs nav aktuāli) un beidzot ar elektrostacijām un gāzes vai naftas vadiem. «Tādēļ arī ir tik svarīgi uzzināt, šo procesu būtību, un, iespējams, ka ar laiku mēs šādas parādības spēsim prognozēt ar tikpat lielu ticamības pakāpi kā tuvāko dienu laika apstākļus uz Zemes,» uzsvēris zinātnieks. NASA uz Moluku salām Indonēzijas arhipelāga rietumos bija deleģējusi četrus zinātniekus, kuriem ar laika apstākļiem paveicies. Ar tā sauktās polarizācijas kameras palīdzību viņiem mazliet vairāk nekā trīs minūšu laikā (tik ilga bija aptumsuma pilnā fāze novērotājiem Ternates pilsētā) izdevies gandrīz 60 reižu nofotografēt Sauli, un šī informācija pavisam noteikti būs noderīga Saules vainaga noslēpumu atklāšanā.
Daudzus interneta lietotājus samulsinājis tas, ka aprakstos par šonedēļ notikušo Saules aptumsumu pieminēts, ka tas sācies 9. martā, bet beidzies 8. martā. Taču nekādas kļūdas šajā apgalvojumā nav. Aptumsuma pilnā fāze bija novērojama 100 līdz 145 kilometru platā joslā, kurā uz mūsu planētas krita Mēness ēna. Šī josla sākās Indijas okeānā, virzījās pāri Sumatrai, Borneo, Sulavesi un citām Indonēzijas arhipelāga salām, bet tad pāri Klusā okeāna plašumiem, beidzoties uz ziemeļaustrumiem no Havaju salām. Šajā ceļā tika šķērsota Starptautiskā datumu maiņas līnija, un aptumsums, kas sākās Indonēzijā ap sešiem no rīta pēc vietējā laikā 9. martā, beidzās Rietumu puslodē, kur joprojām bija 8. marts.
Aptumsuma pilnā fāze teorētiski bija vērojama 12 no 34 Indonēzijas provincēm, taču ne visur to ļāva laika apstākļi, un grūti pasacīt, vai vairāk par to apbēdināti bija vietējie iedzīvotāji, vai tie Saules aptumsumu mednieki, kuri bija devušies uz Āziju. «Diemžēl mēs neredzējām pilnīgi neko, jo debesis klāja bieza mākoņu sega un aumaļām lija lietus,» sarunā ar The Independent sūrojies kanādietis Ralfs Čou, kurš kopā ar vēl pieciem biedriem bija ieradies Kalimantānā. Viņa kontā ir jau 18 redzēti pilni Saules aptumsumi, turklāt R. Čou ir optometrijas speciālists, kurš savulaik palīdzējis izstrādāt starptautiskos standartus teleskopu filtriem, kuri ļauj bez draudiem redzei sekot līdzi aptumsumiem. Intervijā britu laikrakstam viņš gan sacījis, ka aptumsuma brīdis neesot palicis neizjusts – šajā brīdī acīmredzami satumsis, dabā iestājies neparasts klusums, bet putni šķituši apjukuši un dezorientēti.
Daudziem citiem viņa domubiedriem – gan profesionāļiem, gan amatieriem – tomēr paveicies. Piemēram Slū observatorijas pētnieks Pols Kokss jūsmojis par to, ka viņam izdevies novērot dimanta gredzena efektu, kad Saule un Mēness debess jumā atgādina meistara rūpīgi darinātu juvelierizstrādājumu. Bet amatieris Maikls Kentrianakis un Ņujorkas Heidena planetārija darbinieks Kreigs Smits (šis viņam bija 31. novērotais pilnais Saules aptumsums) jūtas pateicību parādā lidsabiedrībai Alaska Airlines, kas par 25 minūtēm pārcēla reisa Ankoridža–Honolulu izlidošanas laiku un mazliet mainīja kursu, lai pasažieri aptumsumu varētu redzēt pēc iespējas labāk. Interneta ziņu vietne SPACE.com atgādina, ka tālajā 1887. gadā krievu zinātnieks Dmitrijs Mendeļejevs aptumsumu vērojis no gaisa balona, bet 1972. gadā franču un britu zinātnieku grupai izdevās virs Sahāras tuksneša notikušo pilno Saules aptumsumu noskatīties no virsskaņas aviolainera Concorde, kopumā tam sekojot līdzi 74 minūtes.
SAULES APTUMSUMI, KAS IEGĀJUŠI VĒSTURĒ
• 2134. gads pirms mūsu ēras – senajā Ķīnā Saules aptumsumi tika saistīti ar imperatora veselību un valdīšanas efektivitāti, tādēļ galma astrologiem bija stingri uzdots laikus brīdināt valdnieku par gaidāmo aptumsumu. Kāda leģenda vēsta – divi astrologi Ho un Hsi reiz sodīti ar nāvi par to, ka Saules aptumsums sācies pavisam negaidīti. Vēsturnieki un astronomi aplēsuši, ka šis aptumsums varētu būt noticis 2134. gadā pirms mūsu ēras, 22. oktobrī (protams, pēc mūsdienu kalendāra), un, ja tā, tad šī leģenda ir pati senākā liecība par cilvēku novērotu Saules aptumsumu.
• 1374. gads pirms mūsu ēras – senās Mezopotāmijas hronisti fiksējuši divas minūtes un septiņas sekundes ilgu pilnu Saules aptumsumu, kas novērots Ugaritas ostā – mūsdienu Sīrijas ziemeļos. Mezopotāmieši šo parādību nosaukuši par «Saules apkaunošanu».
• 1302. gads pirms mūsu ēras – Ķīnas hronikās pieminēts pilns Saules aptumsums, kas ildzis sešas minūtes un 25 sekundes. Toreizējais imperators šo dabas parādību uztvēris kā personīgi viņam adresētu brīdinājumu un gan pirms, gan pēc aptumsuma vairākas nedēļas pārticis tikai no veģetāra ēdiena, turklāt rīkojis dažādus rituālus, lai «izglābtu un iežēlinātu Sauli», raksta Journal Of Astronomical History And Heritage.
• 762. gads pirms mūsu ēras – ziņas par šo aptumsumu saglabājušās gan asīriešu hronikās, gan ebreju Svētajos rakstos. Asīrieši turklāt saistījuši Saules aptumsumu ar Ašuras pilsētā notikušo dumpi un nemieriem.
• 585. gads pirms mūsu ēras – sengrieķu vēsturnieks Hērodots raksta, ka 585. gadā pirms mūsu ēras notikušais Saules aptumsums apturējis karu starp Līdiju un Mīdiju. Abu naidīgo pušu karapulki jau bijuši sapulcināti, lai tiktos kaujas laukā, taču priesteri uzskatījuši aptumsumu par ļoti sliktu zīmi, pārliecinot karavadoņus atteikties no kaujas.
• Mūsu ēras 29. vai 33. gads – Mateja, Lūkas un Marka evaņģēlijos ir pieminētas «aptumsušās debesis», ko senās Jeruzālemes iedzīvotāji novērojuši pāris stundu pēc Jēzus Kristus sišanas krustā (Jāņa evaņģēlijā šāda norādes gan nav), un virkne vēsturnieku uzskata, ka šajā laikā varētu būt noticis Saules aptumsums. Astronomi gan pret to iebilst, norādot, ka Jēzus krustā ticis sists ap Lieldienām, tātad pilnmēness laikā, bet Saules aptumsumi notiek tikai tad, kad Mēness uzsācis savu jauno fāzi. Turklāt 29. gada aptumsums (Jeruzālemē tas bija gandrīz pilns) notika 24. novembrī, tātad pat ne tuvu Lieldienām. Taču iespējams, ka pieminētajos evaņģēlijos runa ir par 33. gada 3. aprīlī notikušo daļējo Mēness aptumsumu.
• 569. gads – musulmaņu Svētajos rakstos pieminēts Saules aptumsums, kas noticis neilgi pirms pravieša Muhameda dzimšanas. Astronomi izrēķinājuši, ka tas bijis mūsu ēras 569. gadā un ildzis trīs minūtes un 17 sekundes. Interesanti, ka vēl viens Saules aptumsums notika īsi pēc Muhameda dēla Ibrahima nāves, taču atšķirībā no senās Ķīnas un citu antīko civilizāciju pārstāvjiem pravietis Muhameds neesot aptumsumus uzskatījis par kādām Dieva zīmēm.
• 1133. gads – Viljama Iekarotāja dēla, Anglijas karaļa Henrija I nāve laika ziņā sakrita ar pilnu Saules aptumsumu, kas Britu salās ilga četras minūtes un 38 sekundes. Tālaika vēsturnieks Malmsberijas Viljams savās hronikās rakstījis, ka «negaidītā tumsa sēja satraukumu ļaužu sirdīs». Pēc monarha nāves un aptumsuma karaļvalstī iestājās haoss, kas noveda pie pilsoņu kara.
• 1605. gads – vairākās savās lugās (piemēram, Makbetā un Karalī Līrā) Saules un Mēness aptumsumu pieminējis leģendārais britu dramaturgs Viljams Šekspīrs. Viņa dzīves laikā Britu salu iedzīvotājiem patiešām bija iespēja novērot pilnu Saules aptumsumu, kas notika 1605. gada 12. oktobrī, turklāt tikai divas nedēļas iepriekš bija novērojams daļējs Mēness aptumsums.
• 1851. gads – prūšu astronoms Johans Berkovskis, Kēnigsbergas observatorijā novērojot 1851. gada 28. jūlijā notikušo pilno Saules aptumsumu, kļuva par pirmo pētnieku, kuram izdevās nofotografēt Saules vainagu.
• 1868. gads – franču astronoms Žils Žansāns un britu zinātnieks Normens Lokjers, novērojot 1868. gada pilno Saules aptumsumu, neatkarīgi viens no otra atklāja jaunu ķīmisko elementu, kas vēlāk tika nosaukts par hēliju, – «Helios» grieķu valodā nozīmē «Saule». Lai redzētu aptumsumu, Žansāns bija mērojis garo ceļu uz Indiju, un izrādījās, ka tas nebija darīts velti. Pētot Saules hromosfēras, kas novērojama tikai aptumsuma laikā, spektru, viņš pamanīja līdz tam nezināmā elementa pēdas.
• 1919. gads – 1915. gadā Alberts Einšteins bija formulējis vispārīgo relativitātes teoriju, saskaņā ar kuru gravitācija spēj izliekt gaismu. Britu astronoms un matemātiķis Arturs Edingtons 1919. gada 29. maijā notikušā pilna Saules aptumsuma laikā (tas ilga sešas minūtes un 51 sekundi) spēja eksperimentālā ceļā pārliecināties par to, ka Einšteinam bijusi taisnība, – no attālām zvaigznēm plūstošā gaisma, nonākot Saules gravitācijas ietekmē, patiešām tika izliekta, un šo fenomenu nodēvēja par refrakciju. Interesanti, ka vairāk slavas šis atklājums sagādāja nevis Edingtonam, bet Einšteinam.
• 2009. gads – 22. jūlijā notikušais Saules aptumsums, kad bija novērojams Dienvidaustrumāzijā, bija garākais visā XXI gadsimtā – pilnā fāze ilga sešas minūtes un 39 sekundes.