Šodien Briselē paredzētajā ārkārtas samitā Eiropas Savienības valstīm nāksies izrādīt maksimālu labvēlību Turcijai, lai panāktu, ka tā ne tikai ierobežo nelegālo migrantu plūsmu pāri Egejas jūrai uz Grieķiju, bet arī piekrīt uzņemt atpakaļ tos ekonomiskos migrantus, kuriem nav cerību iegūt bēgļu statusu ES valstīs. Ankarai tiks piedāvāta dāsna finansiālā palīdzība, piesolīts rudenī ieviest bezvīzu režīmu, intensificēt iestāšanās sarunas ES.
Nav lielu šaubu, ka Brisele arī pievērs acis uz cilvēktiesību pārkāpumiem Turcijā, piemēram, nule kā notikušo opozīcijas avīzes Zaman nodošanu valdībai lojālu biznesmeņu rokās.
Reuters atgādina, ka principiāla vienošanās starp ES un Turciju, kas faktiski bija atvērusi robežas visiem migrantiem, kuri vēlējās doties uz Eiropu, tika panākta pagājušā gada novembrī. Vācijas kanclere Angela Merkele pāris dienu pirms Turcijas parlamenta vēlēšanām pat devās vizītē uz Ankaru, lai gan nevarēja nesaprast, ka priekšvēlēšanu gaisotnē šo viesošanos savās interesēs izmantos autoritārais Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans.
Vienošanos, ka Turcija palīdzēs ES risināt migrācijas krīzi, izdevās panākt, taču par to, kas tiek darīts reāli, abām pusēm joprojām ir atšķirīgs viedoklis. BBC norāda, ka Turcijas amatpersonas uzsvaru likušas uz to, ka šā gada pirmajās sešās nedēļās nav ļāvušas nelegāli uz Eiropu izceļot vismaz 24 000 cilvēku. Tajā pašā laikā Eiropu, un it sevišķi Grieķiju, vairāk satrauc citi skaitļi – šā gada pirmajos divos mēnešos Grieķijas salās ieradušies vidēji 1996 cilvēki diennaktī. Šāds nelegāļu skaits nepavisam neliecina par to, ka Turcija pildītu savas saistības un nepieļautu migrantu došanos uz Grieķiju. Jau pirms pāris nedēļām uz to uzmanību vērsa tās valstis, kuras atrodas tā dēvētajā nelegālās migrācijas Balkānu maršrutā, un to nostāja ir samērā kategoriska – Turcija nav spējusi slēgt savas robežas ļaudīm, kuri tiecas uz Eiropu, tādēļ Balkānu maršrutā esošajām valstīm neatliek nekas cits kā stiprināt savas robežas, lai apturētu migrantu plūsmu. Cietēja šajā gadījumā ir ne tikai Grieķija, kura, pēc ES migrācijas komisāra Dimitra Avramapula vārdiem, jau sākusi kļūt par milzīgu migrantu nometni (līdz marta nogalei varētu ierasties jau līdz 100 000 migrantu), bet arī visa Šengenas zona, jo jau astoņas tās valstis atgriezušās pie robežu kontroles, un šis process draud vērsties plašumā.
Grieķija savas ārējās robežas aizsargāt nespēj kaut vai ģeogrāfisku iemeslu dēļ, jo Egejas jūrā, faktiski rokas stiepiena attālumā no Turcijas krastiem, izmētātas neskaitāmas Grieķijai piederošas salas. Taču nekas daudz nemainītos arī tad, ja uz Grieķiju komandējumos nosūtītu visu pārējo 27 ES valstu robežapsardzes spēkus. Eiropas Savienība, apelējot pie humānisma, nav gatava jūrā pārtvertos nelegāļus nogādāt atpakaļ tur, no kurienes tie nākuši (šajā gadījumā – Turcijas piekrastē, Lampedūzas un Maltas gadījumā – Ziemeļāfrikā), un tas beidzamajos gados krietni vien atvieglojis dzīvi cilvēku kontrabandistiem. Viņiem atliek sasēdināt bargu naudu samaksājušos migrantus nedrošos kuģīšos, sagaidīt, kamēr tie pamet Turcijas vai Ziemeļāfrikas valstu teritoriālos ūdeņus, bet pēc tam savās gumijas laivās vai kuterīšos doties atpakaļ un vākt nākamo migrantu porciju.
Uz Turciju šajā ziņā Briselē tiek liktas ļoti lielas cerības, jo nav lielu šaubu, ka tās krasta apsardze, flote, armija un policija varētu lieki ar migrantiem neceremonēties un izpildīt to netīro darbu, kuram ES nav gatava. Pašlaik Turcijai jau piedāvāti 3 miljardi eiro, kuri būtu jāizmanto Sīrijas un Irākas bēgļu nometņu infrastruktūras uzlabošanai, skolu ierīkošanai un līdzīgiem mērķiem, taču nav lielu šaubu, ka Turcijas pragmatiskā valdība centīsies uzsist cenu un izkaulēt no ES vēl vairāk. Piemēram, ES paplašināšanās komisārs Ginters Etingers sarunā ar Der Spiegel atzinis, ka nākotnē Turcijai, iespējams, nāksies maksāt sešus līdz septiņus miljardus eiro gadā, lai tā ierobežotu migrantu plūsmu uz Eiropu. Līdzīgi uzskata Austrijas kanclers Verners Feimans, kas mudinājis veidot jaunu ES fondu, kurā tiks akumulēta nauda, lai risinātu migrācijas krīzi. Šī fonda uzkrājumi varētu tikt novirzīti arī tām Ziemeļāfrikas valstīm, kuras sadarbosies, un, vienkāršoti sakot, ES ir gatava maksāt, lai migrācijas problēma tiktu risināta aiz kontinenta robežām.
Eiropadomes prezidents Donalds Tusks tikmēr norādījis, ka no Turcijas tiek gaidīts arī solījums uzņemt atpakaļ tos migrantus, kuri nevar pretendēt uz bēgļu statusa saņemšanu Eiropas Savienībā. ES uzsvērusi, ka joprojām ir gatava uzņemt kara bēgļus, piemēram, no Sīrijas vai Irākas, taču vismaz puse (pēc citiem datiem – divas trešdaļas) nelegālo migrantu, kuri ierodas Eiropā, ir Pakistānas, Bangladešas, Afganistānas, Ziemeļāfrikas vai Centrālāfrikas valstu pilsoņi, kuriem bēgļu statuss nepienākas. Šos ļaudis ES cer pēc iespējas ātrāk nogādāt atpakaļ Turcijā, no kurienes viņiem teorētiski vajadzētu doties uz dzimteni, un pirms šodienas samita šis plāns tiek saistīts ar ES apņemšanos uzņemt sīriešu bēgļus tieši no Turcijā esošajām nometnēm. Tiesa, pagaidām šo ideju skaļi atbalsta vien Vācija, kuras valdība gan uzsvērusi, ka kara bēgļu izvietošana Eiropā nebūs šodienas samita galvenais jautājums.