VĒSTURE: Valensu un Poliju turpina vajāt Boļeka ēna

Varonis vai nodevējs? Šāds jautājums ne jau pirmo reizi tiek uzdots saistībā ar Polijas neatkarīgās arodbiedrības Solidaritāte dibinātāju, 1983. gada Nobela Miera prēmijas laureātu un vēlāko valsts prezidentu Lehu Valensu. Tas, ka viņš pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados ar segvārdu Boļeks pieminēts toreizējā sociālistiskā režīma drošības dienesta dokumentos, nav nekas jauns, taču nesen uzpeldējusī informācija liecina, ka šis Boļeks sešu gadu garumā saņēmis atlīdzību par drošībniekiem sniegtajām ziņām.

72 gadus vecais Valensa, par kuru tiesa reiz jau lēmusi, ka viņš nav vainojams sadarbībā ar sociālistisko režīmu, apvainojumus kategoriski noliedzis, bet dokumentu ekspertīze prasīs zināmu laiku. Politologi gan Polijā, gan aiz tās robežām vērš uzmanību uz to, ka jauno informāciju aizgūtnēm metušies izmantot pašlaik Polijā pie varas esošās labējās Likuma un taisnīguma partijas (PiS) politiķi – šīs partijas līderis (kurš gan neieņem oficiālus amatus) Jaroslavs Kačiņskis savulaik bija viens no Valensas līdzgaitniekiem, bet pēc sanīšanās deviņdesmito gadu sākumā kļuvis par viņa ienaidnieku.

Uzsildītā zupa

Izdevums The Atlantic norāda, ka Valensas un Boļeka lieta atgādina sen izvārītu zupu, kas nepieciešamības gadījumā atkal un atkal tiek uzsildīta. Baumas par to, ka slavenais Gdaņskas kuģu būvētavas elektriķis, streiku organizētājs un sociālistisko valstu bloka pirmās neatkarīgās arodbiedrības dibinātājs patiesībā sadarbojies ar Polijas Tautas republikas iekšlietu ministrijas Drošības dienestu (Služba Bezpieczenstwa jeb SB), sāka izplatīties jau pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu pirmajā pusē. Tiek uzskatīts, ka šādā veidā Polijas un aiz tās stāvošās PSRS īpašie dienesti centās sakompromitēt Valensu, kurš Rietumos bija kļuvis par simbolu bezkompromisa cīņai pret komunistisko ideoloģiju un 1983. gadā saņēmis Nobela Miera prēmiju.

Nākamo reizi šī tēma tika aktualizēta 1992. gadā, kad Valensa jau bija prezidents. Toreizējais iekšlietu ministrs Antonijs Macerevičs (pašlaik aizsardzības ministrs) izprovocēja valdības krīzi, bez saskaņošanas publiskojot sarakstu ar vairāku desmitu SB informatoru uzvārdiem, starp kuriem bija minēts arī Valensa un precizēts, ka viņš darbojies ar segvārdu Boļeks. Laika ziņā šis skandāls teju vai sakrita ar brīdi, kad šķīrās Valensas un dvīņubrāļu Kačiņsku ceļi. Versiju par to, kādēļ viņi sastrīdējušies, netrūkst (sākot ar to, ka Kačiņski principiāli iebilduši pret šoka terapijas politiku, un beidzot ar to, ka nav izdevies panākt vienošanos par ienesīgu amatu sadali), taču 1991. gadā Jaroslavs Kačiņskis tika atlaists no prezidenta kancelejas vadītāja amata.

2000. gadā sekoja trešais cēliens. Valensa atkal izvirzīja savu kandidatūru uz prezidenta amatu, un saskaņā ar Polijas likumiem viņam bija jāstājas Lustrācijas tiesas priekšā – tā konstatēja, ka politiķis nav sadarbojies ar Polijas Tautas republikas īpašajiem dienestiem, tāpēc ir tiesīgs kandidēt vēlēšanās. Tas, ka Valensas mēģinājums atgriezties lielajā politikā beidzās ar izgāšanos, ir jau pavisam cits stāsts...

Tomēr Boļeka tēmu laiku pa laikam turpināja cilāt Polijas žurnālisti un publicisti, kas lika Valensam atkal un atkal taisnoties. No viņa izteikumiem izrietēja, ka septiņdesmito gadu pirmajā pusē SB patiešām izrādījusi lielu interesi par sadarbošanos, un Valensa mīļā miera labad, iespējams, arī neapdomīgi parakstījis kādu papīru, taču nekādas ziņas par saviem biedriem viņš SB neesot sniedzis un par to, ka esot Boļeks, nezinot. 2009. gadā viņš pat bija gatavs tiesāties ar toreizējo prezidentu Lehu Kačiņski, kurš savu priekšteci publiski nosauca par Boļeku.

Bijušā ministra arhīvs

Beidzamajos gados bija radies iespaids, ka skandālam pielikts punkts, taču februāra otrajā pusē, The Atlantic terminoloģijā runājot, «vecā zupa tika uzsildīta vēlreiz». Polijas Nacionālās piemiņas institūts (IPN) paziņoja, ka tā rīcībā nonākuši dokumenti, kas apliecina, ka izdaudzinātais Boļeks jeb Valensa bijis nevis prasts SB informators, bet gan maksas aģents. Laikā no 1970. līdz 1976. gadam viņš no drošības dienesta saņēmis itin regulāru atalgojumu, par ko liecinot IPN rīcībā nonākušās kvītis, bet 1976. gadā šī sadarbība izbeigta, jo Boļeks kategoriski attiecies turpināt piegādāt informāciju.

Svarīgi atcerēties – lai gan IPN nosaukums vedina uz domām par akadēmisku organizāciju un tajā patiešām strādā daudz vēsturnieku, patiesībā šī ir represīva iestāde ar pilnvarām, kas daudz neatpaliek no ģenerālprokurora pilnvarām, un tas nozīmē, ka pār Valensas galvu sabiezējuši jauni mākoņi.

Apstākļi, kādos IPN rīcībā nonākuši jaunie dokumenti, atgādina detektīvfilmas sižetu. Saskaņā ar oficiālo versiju, pie institūta darbiniekiem vērsusies bijusī Polijas Tautas republikas iekšlietu ministra, ģenerāļa Česlava Kiščaka (viņš mira pagājušā gada novembrī) atraitne Marija, kura vēlējusies par 90 000 zlotiem (20 000 eiro) pārdot sava vīra arhīvu, kura vienā sadaļā bijusi informācija par Boļeku. Šķiet diezgan dīvaini, ka Marija vērsās tieši pie IPN, nevis privātiem kolekcionāriem vai, piemēram, žurnālistiem – viņai taču būtu jāzina, ka likums ļauj IPN šāda veida dokumentus konfiscēt bez jebkādas atlīdzības izmaksāšanas. Ne mazāk dīvaini ir arī tas, ka viņa ignorējusi sava vīra pēdējo gribu, kurā skaidri un gaiši norādīts, ka dokumenti publiskojami ne agrāk kā piecus gadus pēc Valensas nāves. Poļu žurnālistiem dīvaina liekas arī pati šī vēlme, jo nav noslēpums, ka Kiščaks bija ģenerāļa Voiceha Jaruzeļska labā roka, kuru nesaistīja nekādas draudzīgas attiecības ar Valensu.

Tajā pašā laikā ar PiS cieši saistītā IPN rīkojusies absolūti prognozējami – sākotnēji tā atklājusi dokumentu saturu, bet tikai pēc tam paziņojusi, ka tiks veiktas dažādas ekspertīzes, lai noskaidrotu, vai tie ir autentiski un vai tos patiešām parakstījis Valensa. Šīs nedēļas sākumā tika veikta kratīšana arī Jaruzeļska atraitnes mājoklī, kur konfiscētas 16 dokumentu mapes, taču par to saturu IPN pašlaik klusē.

Leģendas iznīcināšanas mēģinājums

«Es nekad nevienu neesmu nodevis. Es nekad neesmu bijis aģents. Es nekad par to neesmu saņēmis naudu. Nekad!» šīs nedēļas sākumā intervijā televīzijas kompānijai TVN24 sacījis Valensa, uzsverot, ka dokumenti ir safabricēti, un, domājams, tas noticis vēl astoņdesmitajos gados, kad varas iestādes centās viņu sakompromitēt. «Es neko neparakstīju, un šie nav mani paraksti. Šis ir ļoti skaists rokraksts, bet manējais ir šausmīgs,» viņš piebildis, aplūkojot Boļeka parakstīto kvīšu fotokopijas. Iepriekš savā blogā Valensa bija rakstījis, ka ir gatavs tiesāties ar IPN par neslavas celšanu, taču atzinis, ka savulaik pieļāvis kādu «kļūdu», gan neprecizējot, kāda tā ir.

Gan Valensa, gan desmitiem tūkstoši demonstrantu, kuri pagājušās nedēļas nogalē pulcējās pret valdību vērstās protesta demonstrācijās Varšavā un Gdaņskā, uzsvēruši, ka Kačiņskis un viņa domubiedri mēģina pārrakstīt vēsturi un piesavināties laurus, kas godam pienākas Valensam. Uz to vērš uzmanību arī The Atlantic aptaujātie vēsturnieki, kuri norāda, ka pašreizējās valdības pārstāvji uzsvaru liek uz to, ka «Valensa sadarbojies ar komunistiem», no tā izdarot secinājumu, ka šī sadarbība turpinājusies arī deviņdesmito gadu sākumā, kad Solidaritātes līderis jau bija prezidents.

Taču šāds traktējums ir pretrunā pat ar nule kā atklātībā nonākušajiem dokumentiem, no kuriem nepārprotami izriet, ka 1976. gadā Boļeks (lai kurš tas arī būtu bijis) nolēmis pārtraukt sadarbību ar režīmu un vairs nekādu atlīdzību no SB nav saņēmis un ziņas tam nav piegādājis. Bet pavisam smieklīgi šķiet pārmetumi, ka astoņdesmito gadu beigās Valensa sēdies pie viena sarunu galda ar Jaruzeļski un citiem sociālistiskās valdības līderiem. «Ja Lehs Valensa nebūtu runājis ar komunistiem, mēs neko nebūtu panākuši, Dievs vien zina, kā notikumi tad būtu attīstījušies,» svētdienas mītiņā Gdaņskā sacījusi viņa sieva Danuta. Bet citi Valensas līdzgaitnieki atgādina, ka tolaik ar komunistiem runājis arī Kačiņskis un viņa pašreizējā komanda, kura tagad apsūdz Valensu nodevībā.

Lehs VALENSA

• Dzimis 1943. gada 29. septembrī Popovā strādnieku ģimenē

• Pēc profesionāli tehniskās vidusskolas beigšanas 1961. gadā sāka strādāt par automehāniķi

• No 1965. līdz 1967. gadam izgājis obligāto karadienestu Polijas Tautas republikas armijā

• Pēc atgriešanās no dienesta 1967. gadā iestājās darbā Ļeņina vārdā nosauktajā Gdaņskas kuģu būvētavā, kur strādāja par elektriķi

• 1969. gadā apprecējās ar Miroslavu Danutu Golosu. Ģimenē ir astoņi bērni – Bogdans, Slavomirs, Pržemislavs, Jaroslavs, Magdalēna, Anna, Marija Viktorija un Bridžida

• 1970. gadā bija viens no līderiem streikam, kuru kuģu būvētavas strādnieki sarīkoja, protestējot pret pārtikas cenu paaugstināšanu. Streiks tika nežēlīgi apspiests, bojā gāja vismaz 45 strādnieki

• Laikā no 1970. līdz 1976. gadam ne reizi vien tika izsaukts uz drošības iestādēm sniegt paskaidrojumus par strādnieku kustības organizēšanas mēģinājumiem

• 1976. gadā Valensu atlaida no darba Gdaņskas kuģu būvētavā, to pamatojot ar viņa pretvalstiskajām politiskajām aktivitātēm. Ja nesen uzietie dokumenti nav viltojums, par ticamāku atlaišanas iemeslu uzskatāms tas, ka viņš atteicies turpināt sadarbību ar Drošības dienestu

• Pēc atlaišanas iztiku pelnīja, strādājot dažādus gadījuma darbus

• 1978. gadā kopā ar citiem aktīvistiem uzsāka brīvās arodbiedrības veidošanu

• 1980. gada augustā vadīja streiku Gdaņskas kuģu būvētavā. Protesta akcijas izplatījās arī uz citiem Polijas uzņēmumiem, un galu galā valdība bija spiesta atļaut strādniekiem dibināt neatkarīgu arodbiedrību

• 1980. gada septembrī streika komiteja tika pārveidota par Brīvās arodbiedrības Solidarnosc Nacionālās koordinācijas komiteju, bet Valensa kļuva par tās priekšsēdētāju. Arodbiedrību, kas pazīstama ar nosaukumu Solidaritāte, dedzīgi atbalstīja Romas pāvests Jānis Pāvils II (Karols Vojtila), ar kuru Valensa tikās 1981. gada janvārī

• 1981. gada 13. decembrī Polijas Tautas republikas vadītājs Voicehs Jaruzeļskis izsludināja kara stāvokli, un Valensa līdz ar citiem aktīvistiem tika apcietināts. Vēlāk Jaruzeļskis skaidroja, ka kara stāvokļa izsludināšana bijis mazākais no iespējamajiem ļaunumiem – pretējā gadījumā kārtību Polijā būtu mēģinājusi ieviest padomju armija, kas rīkotos tāpat kā 1956. gadā Ungārijā un 1968. gadā Čehoslovākijā

• 1982. gada oktobrī Polijas Tautas republikas parlaments oficiāli aizliedza visas arodbiedrības, ieskaitot Solidaritāti

• 1982. gada 14. novembrī Valensu atbrīvoja no ieslodzījuma

• 1983. gada jūlijā kara stāvoklis tika atcelts

• 1983. gada oktobrī Valensam tika piešķirta Nobela Miera prēmija. To saņemt uz Oslo devās viņa sieva Danuta, jo Valensa bažījās, ka netiks ielaists atpakaļ valstī

• Līdz pat 1987. gadam Valensa laiku pa laikam tika aizturēts par pretvalstisku darbību, taču pēc pārmaiņām, kuras PSRS bija uzsācis Mihails Gorbačovs, arī Polijas režīms pakāpeniski atslābināja tvērienu

• 1988. gadā Valensam izdevās panākt sarunu uzsākšanu ar valdošo režīmu, un šo pārrunu rezultātā tika legalizēta Solidaritāte un sarīkotas pirmās daļēji brīvās Polijas parlamenta vēlēšanas, kuru rezultātā 1989. gadā pie varas nāca nekomunistiska valdība Tadeuša Mazovecka vadībā

• 1990. gadā Valensa pārliecinoši uzvarēja prezidenta vēlēšanās un 9. decembrī stājās amatā. Pakāpeniski sākās atsalums viņa attiecībās ar daudziem bijušajiem domubiedriem, kuri prezidentam pārmeta augstprātību un kļūdas padomdevēju izvēlē

• Sliktā ekonomiskā situācija noveda pie tā, ka 1995. gada prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā Valensa zaudēja bijušo komunistu (Demokrātisko Kreiso alianses) kandidātam Aleksandram Kvasņevskim

• 1997. gadā Valensa nodibināja jaunu kristīgi demokrātisko partiju, cerot atsākt politisko karjeru

• 2000. gada prezidenta vēlēšanās viņš cieta absolūtu sagrāvi, balsošanas pirmajā kārtā saņemot tikai mazliet vairāk nekā 1% vēlētāju atbalstu

• 2006. gadā Valensa oficiāli izstājās no Solidaritātes, protestējot pret arodbiedrības atbalstu Likuma un taisnīguma partijai (PiS), ko bija izveidojuši viņa kādreizējie domubiedri Lehs un Jaroslavs Kačiņski

• 2009. gadā Valensa par neslavas celšanu iesūdzēja tiesā toreizējo prezidentu Lehu Kačiņski, kurš bija paziņojis, ka septiņdesmito gadu sākumā Valensa darbojies toreizējo varas iestāžu labā. Šī lietatā arī netika izskatīta, jo prezidents 2010. gada aprīlī gāja bojā aviokatastrofā

• Lai gan dzimtenē Valensas popularitāte ir mazinājusies, ārzemēs Nobela prēmijas laureāts joprojām ir pieprasīts lektors

Avots: CNN, Reuters, BBC, Deutsche Welle