Pirms aptuveni 40 000 gadu izmirušos neandertāliešus (Homo neanderthalensis) pieņemts uzskatīt par mūsdienu cilvēku (Homo sapiens) mazāk attīstītiem attāliem radiniekiem, tādiem kā brālēniem, diezgan strikti nodalot abas sugas, kas katra pa savu attīstības ceļu devušās pirms 430 000–765 000 gadu. Tomēr jaunākie pētījumi liecina, ka šo traktējumu varētu būt nepieciešams pārskatīt, jo noskaidrojies, ka cilvēki un neandertālieši nereti krustojušies, radot pēcnācējus, kuri nav zaudējuši spēju vairoties. Piemēram, daudzu mūsdienu eiropiešu un aziātu genomos ir no 1 līdz 4 procentiem neandertāliešu DNS.
Līdz šim zinātnieki bija pārliecināti, ka cilvēku un neandertāliešu krustošanās Eiropā notikusi pirms aptuveni 65 000 gadu, taču šomēnes žurnālā Nature publicētā pētījumā uzsvērts, ka tas noticis jau krietni agrāk – pirms aptuveni 100 000 gadu. Šis atklājums liek veikt korekcijas vēl kādā teorijā. Tā kā neandertālieši Āfrikā nedzīvoja, jāsecina, ka Homo sapiens (vismaz nelielas cilvēku grupas) pametuši Āfriku agrāk, nekā uzskatīts līdz šim.
Krustojušies pirms 100 000 gadu
Izdevums Christian Science Monitor atgādina, ka kopš 2010. gada, kad zinātniekiem pirmo reizi izdevās sekvenēt neandertāliešu genomu, veikti vairāki pētījumi, kas apliecina – mūsdienu cilvēkiem un neandertāliešiem bijis daudz vairāk kopīgā, nekā tika domāts līdz šim. Pirms pāris desmitiem gadu taču tika uzskatīts, ka abu šo atšķirīgo sugu pārstāvji ja arī tikušies, tad tikai cīnoties par medījumu, taču tagad ir skaidrs, ka līdzāspastāvēšana bijusi ilgstošāka, bet savstarpējās attiecības sarežģītākas.
Maksa Planka vārdā nosauktā Evolucionārās antropoloģijas institūta zinātnieku pētījums, kas publicēts žurnālā Nature, liecina, ka pirmā pārošanās starp abu sugu pārstāvjiem notikusi jau pirms 100 000 gadu. «Mēs jau iepriekš bijām konstatējuši neandertāliešu DNS fragmentus mūsdienu cilvēku genomos, kas liecināja par krustošanos. Tika uzskatīts, ka tā notikusi pirms 65 000 gadu, kad Homo sapiens pameta Āfriku un sāka pārcelties uz Eiropu un Āziju. Taču tagad, pētot neandertāliešu genomu, mēs tajā atradām Homo sapiens DNS pēdas, kas liecina – pirmā krustošanās notikusi krietni agrāk,» skaidrojis viens no publikācijas autoriem Serdži Kastelano.
Interneta ziņu vietne LiveScience.com raksta, ka institūta pētnieki salīdzinājuši savulaik Altaja kalnos (pie Krievijas un Mongolijas robežas) dzīvojušas neandertāliešu sievietes genomu ar diviem mūsdienu cilvēku genomiem. Noskaidrojies, ka šim neandertāliešu atzaram piemīt Homo sapiens raksturīgas DNS, kas savukārt netika atrastas senatnē Spānijā un Horvātijā dzīvojošu neandertāliešu genomos. Citiem vārdiem sakot, šo neandertāliešu atzaru priekšteči ar cilvēkiem nebija pārojušies vai vismaz nebija spējuši radīt auglīgus pēcnācējus.
Āfriku atstājuši agrāk
Amerikāņu biologs Ādams Sīpels, kurš strādā Koldspringhārboras laboratorijā, intervijā Christian Science Monitor norādījis, ka jau iepriekš bijušas liecības par to, ka kāda cilvēku grupa Āfriku pametusi krietni agrāk nekā pirms 65 000 gadu. Viņš atgādinājis, ka 2014. gadā Arābijas tuksnesī uzieti aptuveni 100 000 gadu seni artefakti, kas tiek saistīti ar Homo sapiens, bet pērn Ķīnas dienvidos atrastas, šķiet, saprātīgo cilvēku zobu fosilijas, kas varētu būt 80 000–120 000 gadu vecas.
S. Kastelano kolēģis, ģenētiķis Mārtiks Kulvilms intervijā Reuters izteicis hipotēzi, ka pirms 100 000 gadu notikusī krustošanās ir rezultāts tā sauktajai neveiksmīgajai izkliedēšanai, proti, neliels skaits Homo sapiens no Āfrikas patiešām devušies uz Tuvajiem Austrumiem, bet tālāk, iespējams arī uz Eiropu un Āziju, taču nav spējuši tur izveidot ilgtspējīgas kolonijas. «Mēs nezinām, kas ar viņiem notika tālāk. Izskatās, ka šī populācija izmira, iespējams, klimata izmaiņu dēļ, iespējams, tāpēc, ka nespēja konkurēt ar neandertāliešiem, bet varbūt arī kāda cita iemesla dēļ. Taču tagad mēs saprotam, ka mūsdienu cilvēki Āfriku savukārt atstāja vairākos viļņos, bet dažas šīs kolonijas gaidīja izmiršana,» viņš norādījis. S. Kastelano un viņa kolēģi izteikuši minējumu, ka krustošanās varētu būt notikusi Vidusjūras austrumu piekrastē – reģionā, kas pazīstams kā Levante un ietver sevī daļu mūsdienu Sīrijas, Irākas, Libānas un Izraēlas. Taču tikpat labi tas varēja notikt arī Persijas līča piekrastē. «Precīzu vietu, kur notikusi gēnu saplūšana, mums nav izdevies noskaidrot, taču tie pierādījumi, kas līdz šim iegūti arheoloģisko izrakumu ceļā, vedina uz domām, ka tas varētu būt noticis Tuvajos Austrumos,» sarunā ar LiveScience.com sacījis S. Kastelano.
Sugas vai pasugas?
Ā. Sīpels uzsvēris, ka pašlaik ir grūti spriest par to, kādos apstākļos notikusi cilvēku un neandertāliešu pārošanās. Iespējams, tā bijusi labprātīga, un mūsu senie priekšteči, kuru populācija samazinājusies, paši iekļāvušies neandertāliešu kopienās vai otrādi. Taču tikpat labi varējis būt arī tā, ka radniecīgās sugas sievietes tika sagūstītas kaujās – līdzīga uzvedība bijusi novērojama daudzās primitīvajās mednieku–vācēju kopienās, bet no ārpasaules nošķirtas ciltis, piemēram, Dienvidamerikā vai Dienvidaustumāzijā, tā rīkojoties arī teju līdz mūsdienām.
Komentējot konkrēto pētījumu un neandertāliešu sievietes genomu ar Homo sapiens DNS pazīmēm, Ā. Sīpels skaidrojis, ka bērni parasti paliek kopā ar mātēm, tādēļ loģiski pieņemt, ka šīs sievietes priekštecis bijis Homo sapiens vīrietis, kurš sapārojies ar neandertāliešu sievieti. Bērns vēlāk audzināts neandertāliešu kopienā vai arī, kas ir mazāk ticami, tajā uzņemta visa ģimene. «Ir skaidrs, ka tie ir tikai minējumi, taču tas, ka gēnu apmaiņa notikusi abos virzienos, liecina, ka neandertāliešu/cilvēku hibrīdi varējuši veiksmīgi integrēties gan cilvēku, gan neandertāliešu sabiedrībās,» Christian Science Monitor skaidrojis Ā. Sīpels.
Tikmēr Ilinoisas štata universitātes antropologs Freds Smits, kura specializācija ir tieši neandertāliešu un Homo sapiens attiecības, norādījis, ka jaunie atklājumi varētu likt pārskatīt virkni dogmu. Piemēram, līdz šim zinātnieki uzskatīja, ka Homo sapiens pēc pārcelšanās uz Eirāziju nav bijis nepieciešams ilgs laiks (vien pāris tūkstoši gadu), lai izspiestu, faktiski novestu līdz izmiršanai neandertāliešus un ieņemtu viņu vietu. Taču tagad ir skaidrs, ka abas grupas viena otrai līdzās varētu būt pastāvējušas krietni ilgāku laiku un to savstarpējās attiecības bijušas daudz sarežģītākas, nekā uzskatīts līdz šim.
F. Smits arī uzskata, ka pienācis beidzamais brīdis pārskatīt jautājumu par sugām. Pašlaik Homo neanderthalensis un Homo sapiens tiek uzskatīti par dažādu sugu pārstāvjiem. Pārošanās starp dažādām sugām ir iespējama, taču mūsdienu zinātne uzskata, ka tās rezultātā nevar rasties dzīvotspējīgi un auglīgi pēcnācēji. M. Planka institūta zinātnieku pētījums tikmēr apliecina, ka pēcnācēji, kas spējuši tālāk nodot pēc krustošanās iegūtos cilvēku DNS, tomēr ir bijuši. «Mēs manām domām, tas ir vēl viens pierādījums, kas apliecina – neandertālieši bija tās pašas sugas pārstāvji kā mēs. Viņi izskatījās citādi, bija atšķirīgi pielāgojušies apkārtējai videi, taču es nedomāju, ka tie bija citas sugas pārstāvji, drīzāk varētu runāt par pasugām,» intervijā Christian Science Monitor sacījis F. Smits.
Arī Ā. Sīpels piekrīt, ka klasiskā ideja par to, ka dažādu sugu pārstāvji pārojoties nespēj radīt auglīgus pēcnācējus, šajā gadījumā nedarbojas. «Taču ir dažas pazīmes, ka liecina, ka neandertāliešu/cilvēku hibrīdi varētu būt bijuši mazāk auglīgi,» viņš sacījis, norādot uz to, ka pārošanās starp abu sugu pārstāvjiem tomēr nav bijusi masveida parādība un vēl retāk tās rezultātā pasaulē nākuši pēcnācēji, kuri spējuši turpināt ciltskoku. To savulaik atzinis arī Hārvarda universitātes ģenētikas speciālists Deivids Reihs, uzsverot, ka abas kopienas atradušās «uz bioloģiskās savienojamības robežas» un ne vienmēr pārošanās novedusi pie pēcnācēju dzimšanas.
Neandertāliešu atstātais mantojums
Kā jau minēts, DNS apmaiņa bijusi abpusēja, un šomēnes žurnālā Science bija publicēts interesants pētījums, kas liecina – ģenētiskajā mantojumā no neandertāliešiem mūsdienu cilvēki saņēmuši DNS fragmentus, kas var paaugstināt depresiju un sirdstrieku risku, lielākus alerģijas riskus un pat lielāku atkarību no nikotīna.
Pētījuma vadošais autors, Našvilas Vanderbilta universitātes profesors Tonijs Kapra sarunā ar BBC gan uzsvēris, ka viņa darba rezultātus nevajadzētu trivializēt. «Slimības, kuras mēs asociējam ar tiem vai citiem no neandertāliešiem mantotiem gēniem, ir ļoti sarežģītas, to izpausmes ir atkarīgas no visdažādākajiem faktoriem. Ir gadījumi, kad neandertāliešu gēnu ietekme no zinātniskā viedokļa uzskatāma par būtisku, taču tas nenozīmē, ka zvērināti smēķētāji nu var apgalvot, ka pīpē tikai tāpēc, ka viņu genomā ir daļa no neandertāliešu DNS,» sacījis T. Kapra.
Viņš arī atgādinājis – gēns, kurā iekodēta lielāka atkarība no nikotīna, nenozīmē, ka neandertālieši būtu pazinuši tabaku, kas Eiropā un Āzijā tika ievesta daudz, daudz vēlāk no Rietumu puslodes. «Acīmredzot šim gēnam bija pavisam citāds, visticamāk, pozitīvs efekts – vismaz tajos laikos,» skaidrojis zinātnieks. Viņš piebildis, ka ir ļoti svarīgi saprast – cilvēku vajadzības pirms 50 000 gadu un pašlaik ir pilnīgi atšķirīgas, un, kas bijis noderīgs tolaik, var izrādīties nederīgs vai pat kaitīgs mūsdienās. Par piemēru viņš min vienu pārmantoto gēnu, kas zināmos apstākļos nodrošina ļoti strauju asins sarecēšanu. «Senatnē cilvēkiem tas bija ļoti svarīgi, jo medībās vai kaujās gūtās brūces ātrāk aizvērās, pastāvēja mazāks risks, ka tajās iekļūs infekcija. Taču mūsdienās šī īpatnība drīzāk vērtējama kā trūkums – tā palielina triekas un embolijas iespējamību, var radīt sarežģījumus grūtniecības laikā,» norādījis T. Kapra.
Pirms vairākiem desmitiem tūkstošiem gadu, kad mūsu priekšteči tik tikko bija atstājuši Āfriku, viņiem bija jāpielāgojas pavisam citādiem klimatiskajiem apstākļiem (arī nepietiekamam Saules gaismas daudzumam), citādai pārtikai un arī jāsaskaras ar Āfrikā nepazīstamiem slimību ierosinātājiem. «Neandertālieši šādā vidē dzīvoja jau vairākus simtus tūkstošus gadu un bija tai pielāgojušies daudz labāk. Tādēļ, krustojoties ar viņiem, Homo sapiens spēja īpašības, kas nepieciešamas, lai pielāgotos, iegūt šādā ceļā, cilvēku organismam tās nebija jāattīsta pakāpeniski,» – uz vēl vienu negaidītu krustošanās aspektu norāda T. Kapra.