KARŠ UKRAINĀ: Četras acis uz četriem vīriem
Tāda ir kara matemātika. Minskas vienošanās gadadienā Ukrainas vēstniecība rīkoja tikšanos ar karavīriem, kuri Latvijā ieradušies ielikt acu protēzes.
Karš turpinās, Krievijas puse vienošanos nepilda, un ievainoto rinda, kam nepieciešamas palīdzība, kļūst arvien garāka. To īsināt palīdz arī Latvijas iedzīvotāju ziedojumi un mediķu nesavtība. Dakteris Valdis Valters jau vairāk nekā 70 karavīriem ir ievietojis acu protēzes. Snaiperi tēmē pretinieka karavīriem acīs, un laimīgs tas, kuram pēc šāda ievainojuma izdodas palikt dzīvam. Vēl laimīgāks, ja vēlāk iespējams uzlabot dzīves kvalitāti. Uz tikšanos ar žurnālistiem piektdien bija ieradušies pieci ukraiņu karavīri. Četriem Latvijā ieliktas acu protēzes. Piektajam mikroķirurgs Mārtiņš Kapickis veic kājas rekonstrukciju. Maldīgs gan esot priekšstats, ka ukraiņu ārsti neko neprot – uz operāciju galda visu sabojā – un pēc tam mūsējie labo viņu kļūdas. Taču karalauka medicīna darbojas pēc pilnīgi citiem principiem nekā civilā. «Protams, ir iespējams sniegt mūsdienīgāku palīdzību, bet karā primārais uzdevums ir glābt dzīvību, nedomājot par to, vai tā ekstremitāte vēlāk kustēsies,» skaidro ārsts. Bet te Latvijā ir gan laiks, gan atbilstoši apstākļi, lai sakropļotos locekļus atkal savestu kārtībā. Protams, vīru, kam vajadzīga šāda palīdzība, ir ļoti daudz. Ukraina ir pilna ar cietušajiem. 10% ievainoto nomirst, bet pārējie 90% ir sakropļoti.
Latvijas palīdzību ukraiņu karavīriem organizē Ukrainas konfliktā cietušo atbalsta fonds. Koordinē pacientu nokļūšanu Latvijā, ārstniecību un rehabilitāciju, arī organizē Latvijas ārstu došanos uz Ukrainu. Resursi gan esot ierobežoti. Šogad ziedojumos caur portālu ziedot.lv Ukrainas atbalstam savākti 914 eiro, un fonda vadītāja Jana Streļeca skarbi noteic: «Jūs varat iedomāties, ko par to var izdarīt.» Maz.
Bet Vitālijam ir paveicies – no Latvijas viņš cer aizbraukt jau bez kruķiem. Ievainoja viņu pērn pie Doņeckas. Vienība uzskrējusi pretinieku izlūkpatruļai. Vispirms strādājuši snaiperi, bet pēc tam automātisti viņus piebeigt nākuši. Kaut kā tomēr izkūlušies. Par to, ka toreiz karojuši ar Krievijas armijas karavīriem, Vitālijam neesot ne mazāko šaubu. Vietējie separātisti tikai daudz trokšņa taisa, jēgas maz. Turpretim krievu algotņi ir ātri, precīzi, koriģē uguni, taupa munīciju. Profesionāļi.
«Visiem taču tagad ir skaidrs, kurš ir īstais agresors,» piebilst brīvprātīgais Eduards. Snaiperi, kurš viņam izšāva aci, izdevās novākt. Pirms tam gan viņš paguva nogalināt arī Eduarda pārinieku: «Laikam Dievam vēl ir kādi plāni attiecībā uz mani, ja jau atstāja dzīvu.» Viegli gan tas nenācās, sejas kauli bija sadragāti. Sekoja astoņas operācijas, un tagad – stikla acs. Taču uz jautājumu, vai vēlreiz brīvprātīgi dotos karā, Eduards neminstinoties atbild – ietu gan otro, gan arī trešo reizi. Un pārējie karavīri viņam apstiprinoši piebalso. Viņi ir gatavi mirt par dzimteni. Bez pārspīlējumiem.