Sākumā sirsnīgi apskāvieni un simboliski skūpsti, bet pēc aptuveni divarpus stundu ilgas sarunas – arī kopīga deklarācija, kurā uzsvērta reliģiskā vienotība un nepieciešamība pasargāt kristiešus, kuri tiek vajāti Tuvajos Austrumos un Āfrikas ziemeļos. Tā piektdien Kubas galvaspilsētā Havanā noritēja Romas pāvesta Franciska un Krievijas pareizticīgo baznīcas galvas Kirila tikšanās, pirmā kopš 1054. gadā notikušās kristīgās baznīcas sašķelšanās rietumu un austrumu atzaros.
«Man ir liels prieks sveikt Tevi, dārgo brāli,» saskaņā ar BBC sniegto informāciju sacījis patriarhs Kirils, uz ko pāvests Francisks atbildējis: «Beidzot.» Tikšanās, kuru abas baznīcas bija gatavojušas desmitiem gadu ilgi (kopš laikiem, kad nedz Francisks, nedz Kirils vēl neieņēma augstākos amatus), tika izsludināta tikai nedēļu iepriekš, taču tas nebija šķērslis, lai saskaņotu 30 punktu kopīgo deklarāciju, kurā uzsvars likts uz to, kas vieno, nevis šķir abas baznīcas. «Daudzās Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas valstīs tiek pilnībā iznīcināti mūsu brāļi un māsas iekš Kristus – veselas ģimenes, ciemati un pilsētas. Viņu baznīcas tiek barbariski izpostītas un izlaupītas, viņu svētvietas apgānītas, viņu pieminekļi nojaukti,» sacīts pāvesta un patriarha pieņemtajā deklarācijā. Tajā uzsvērts, ka kristiešiem, kuri spiesti bēgt no Islāma valsts ofensīvas Sīrijā un Irākā, nepieciešama plaša mēroga humānā palīdzība. Deklarācijā arī uzsvērts, ka kristīgās vērtības ir un paliek kristīgās vērtības, neraugoties uz to, vai rituāli baznīcā notiek saskaņā ar rietumu vai austrumu tradīcijām.
Kā sarunās ar starptautiskajām ziņu aģentūrām uzsvēruši eksperti, nav nekāda pamata šo neilgo sarunu uzskatīt par priekšvēstnesi kristīgās baznīcas atkalapvienošanai, taču tajā pašā laikā tai ir liela simboliskā nozīme. Lai gan formāli austrumu kristietībā par «pirmo starp vienlīdzīgajiem» tiek uzskatīts Konstantinopoles patriarhs, ar kuru Vatikānam izdevās attiecības atjaunot vēl pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, reāli lielākā ietekme ir tieši Maskavas un visas Krievzemes patriarham, kuram pakļautajās draudzēs ir ap 165 līdz 200 miljoniem pareizticīgo. Jāatgādina, ka kopumā uz pasaules ir 300 līdz 350 miljoni pareizticīgo, bet Romas katoļu baznīcas sekotāju skaits sasniedz 1,2 miljardus cilvēku.
Pareizticība tradicionāli bijusi Krievijas valdošā reliģija, bet pēc tam, kad Osmaņu impērija iekaroja ne tikai Konstantinopoli, bet arī lielāko daļu Balkānu, tieši Krievija kļuva par pareizticības balstu. Pie varas nākot Pēterim I, baznīcas loma tika mazināta, likvidējot patriarhāta struktūru, un baznīca faktiski kļuva par vienu no valdības ministrijām. Pēc tam, kad 1917. gada oktobrī Krievijā apvērsuma rezultātā pie varas nāca Vladimira Ļeņina vadītie boļševiki jeb komunisti, sākotnēji tika pasludināta baznīcas un valsts nošķiršana, kas deva pareizticīgajiem zināmas cerības, bet pēc tam padomju vara izvērsa karojošo ateismu, kā rezultātā baznīcas loma līdz pat PSRS sabrukšanai bija niecīga, turklāt joprojām ir pamatotas aizdomas, ka lielākā daļa garīdznieku, kuriem padomju gados bija augšupejoša karjera, atradās Valsts drošības komitejas kontrolē.
