Eiropas valstis un ASV pauž aizvien skaļākas bažas par situāciju Lībijā, kur, izmantojot varas vakuumu, turpina nostiprināties radikālie džihādisti no grupējuma Islāma valsts.
Beidzamo dienu laikā medijos parādījusies informācija, ka tiekot apsvērta iespēja veikt militārus triecienus tā kontrolētajām teritorijām, taču starptautiskā sabiedrība spiesta nogaidīt, kad Lībijā beidzot tiks izveidota un nostiprināsies nacionālās vienotības valdība, kas varētu oficiāli lūgt palīdzību. Šis process kārtējo reizi ir iestrēdzis.
AFP atgādina, ka kopš 2011. gada, kad ar rietumvalstu militāro atbalstu tika gāzts Lībijas ilggadējais diktators Muammars Kadāfi, valsts ir ierauta nebeidzamā politiskā haosā. Savulaik M. Kadāfi, pateicoties autoritārajam un nežēlīgajam valdīšanas stilam, kā arī dāsnajai sociālajai politikai, izdevās saglabāt Lībijas vienotību un novērst domstarpības starp dažādajām šo valsti apdzīvojošajām ciltīm un to grupām. Taču sacelšanās pret diktatora režīmu nozīmēja arī to, ka teju katra cilts veidoja savas bruņotās vienības un nelielas armijas, kuru savstarpējā cīņa par varu vēl ne tuvu nav galā. Kopš 2014. gada augusta Lībijā ir divi konkurējoši parlamenti un divas valdības. Viena no šīm administrācijām atrodas Tripolē, bet otra, kuru oficiāli atzinušas rietumvalstis, – Tubrukā, Lībijas austrumos. Bet daļu valsts teritorijas kontrolē dažādas bruņotas vienības, kas nepakļaujas nevienai no šīm administrācijām, to skaitā arī Islāma valsts, kuras galvenais atbalsta punkts pašlaik ir Vidusjūras piekrastes pilsēta Sirta.
«Islāma valsts atzars Lībijā ļoti prasmīgi izmanto to, ka drošības situācija šajā valstī pasliktinās, pašlaik tieši tas koordinē grupējuma darbību visā Ziemeļāfrikā,» intervijā The New York Times norādījis ASV Nacionālā pretterorisma centra direktors Nikolass Rasmussens. Saskaņā ar amerikāņu izlūkdienestu rīcībā esošajiem datiem beidzamo mēnešu laikā Lībijā esošo Islāma valsts kaujinieku skaits gandrīz divkāršojies un pašlaik sasniedz 5000 līdz 6000 cilvēku. Pagājušajā nedēļā grupējums veicis kārtējo ofensīvu, pārņemot savā kontrolē vairākas apdzīvotās vietas starp Sirtu un Misratu, un tā mērķis esot vairāki Lībijas naftas ieguves reģioni. ANO Drošības padome paudusi bažas, ka radikālo islāmistu pastiprināšanās vēl vairāk pasliktinās humāno situāciju Lībijā, bet Eiropā valda satraukums par to, ka grupējums pārņēmis kontroli pār migrantu nelegālo nogādāšanu pāri Vidusjūrai. Noraizējušās ir arī kaimiņvalstis. Piemēram, Tunisija pagājušās nedēļas nogalē pabeidza vairāk nekā 150 kilometru garu robežas fortifikāciju izveidošanu – lai nepieļautu kaujinieku iekļūšanu Tunisijā, uzbūvēts žogs, izraktas tranšejas, novilktas dzeloņstieples, bet jau drīzumā Tunisijā ieradīsies valdības nolīgtie amerikāņu un vācu militārie eksperti un tehniķi, kuru uzdevums būs uz robežas uzstādīt elektroniskās novērošanas iekārtas, raksta International Business Times.
Pagājušā gada decembrī Marokā notikušajās sarunās starp Tubrukas un Tripoles administrācijām, kas tika rīkotas ar ANO starpniecību, izdevās panākt vienošanos par kopīgas valdības izveidi, taču tās sastādīšanas process ir ievilcies un visi noteiktie termiņi jau nokavēti. Šonedēļ Lībijas prezidenta padome, kuru vada reālākais kandidāts uz premjera amatu Fajezs el Saradžs, lūgusi vēl nedēļu laika, lai paziņotu nacionālās vienotības valdības sastāvu, kas pēc tam vēl būs jāapstiprina Tubrukā esošajam parlamentam. AP norāda, ka joprojām notiekot strīdi par amatu sadali un ietekmi, ko jaunajā valdībā baudīs tie vai citi bruņotie grupējumi, turklāt valdības veidošanas procesā aktīvi iejaucas reģiona ietekmīgākā valsts Ēģipte. «Beidzamās domstarpības attiecas uz Aizsardzības ministriju, jo Ēģipte uzskata, ka lielāka loma piešķirama ģenerālim Halifam Haftaram, kura kontrolē ir samērā spēcīgs militārais grupējums, kas darbojas valsts ziemeļaustrumos,» raksta AP. Nav faktiski nekādu šaubu, ka Ēģipte cer uz tai draudzīgas (un, visticamāk, ietekmējamas) valdības izveidošanu Lībijā. Vēl pirms pāris mēnešiem Kaira mudināja uz starptautisku militāru intervenci Lībijā, kuras mērķis būtu cīņa pret Islāma valsti. Taču šīs nedēļas sākumā vizītes laikā Vašingtonā Ēģiptes ārlietu ministrs Samehs Šoukri jau sacījis pavisam ko citu: «Lēmumi, kas attiecas uz cīņu pret terorismu – kā tā tiks organizēta, kāda palīdzība ir nepieciešama –, jāpieņem Lībijas tautai. Tam jābūt Lībijas vadītam procesam.» Citiem vārdiem sakot, Ēģipte pašlaik vēlas nogaidīt ar vēršanos pret Islāma valsti, un, cik noprotams no pagājušonedēļ notikušās ASV Nacionālās drošības padomes sēdes atreferējumiem un izteikumiem pēc ASV prezidenta Baraka Obamas un Itālijas prezidenta Serdžio Mattarellas šīsnedēļas tikšanās, līdzīgs viedoklis dominē arī Vašingtonā un Eiropas valstu galvaspilsētās.
«Starptautiskā sabiebrība ir nobažījusies, ka rietumvalstu iespējamā intervence apgrūtinās funkcionējošas valdības izveidošanu Lībijā,» raksta The Christian Science Monitor. Amerikāņu uzņēmējdarbības institūta (AEI) eksperte terorisma jautājumos Ketrīna Cimmermane intervijā šim izdevumam uzsvērusi, ka «rīcības varianti Lībijā nav acīm redzami un lēmuma pieņemšana nebūs vienkārša». Viņa norāda, ka starptautiskā sabiedrība nevar atļauties iejaukties, kamēr Lībijā nav izveidojusies un nostiprinājusies valdība, kas stingri apņēmusies cīnīties pret Islāma valsti, – pretējā gadījumā džihādisti šādu intervenci iztēlos par kārtējo krusta karu un šis propagandas paņēmiens var viņiem palīdzēt piesaistīt līdz šim mēreni noskaņotos musulmaņus. Reuters norāda, ka pašlaik tiekot apspriestas vairākas iespējas, kā palīdzēt jaunajai Lībijas valdībai cīņā pret Islāma valsti. «Prezidents ir skaidri licis saprast, ka mums ir tiesības lietot militāru spēku,» sacījis ASV Bruņoto spēku apvienoto štābu priekšsēdētājs Džozefs Danfords, savukārt aizsardzības ministrs Eštons Kārters uzsvēris, ka pašlaik galvenais ir atrast politisku risinājumu attiecībā uz jauno valdību, turklāt, lai uzsāktu operāciju pret Islāma valsti, būs nepieciešams saņemt ANO Drošības padomes mandātu. Itālija, kas faktiski izteikusi gatavību vadīt šādu operāciju, uzsver, ka tās uzsākšanai nepieciešams Lībijas likumīgās valdības atbalsts.