Ārsts atklāj šokējošo patiesību par bēgļu nometnēm

Kāds vācu ārsts Rafaels Lindemans, praktizē bēgļu nometnē un nu sācis savā facebook profilā aprakstīt tur piedzīvoto. Viņa stāts ieguvis plašu popularitāti vācu sabiedrībā un to pārpublicējuši arī tāda mēroga Vācijas mediji kā “BILD”. Šo ierakstu arī kāda jaunkundze pārtulkojusi latviski.

Pēc gandrīz četrām nedēļām, kas pavadītas pirmās uzņemšanas nometnē, esmu beidzot atradis laiku, lai uzrakstītu dažas rindas par patieso situāciju no notikumu vietas un to pēc norunas ar nometnes vadību publicētu šeit. Uzkarsušajā gaisotnē, kas valda visās politiskajās nometnēs, nekaitēs daži fakti no pirmajām rokām. Esmu apņēmies veidot šo ziņojumu cik vien iespējams neitrālu. Diemžēl satriecošās realitātes dēļ man tas tomēr neizdevās, un beigās tomēr izlauzās polemika un mans personīgais viedoklis... bet to taču tomēr vēl nav aizliegts paust...

Šobrīd kā ārsts esmu atbildīgs par pirmās medicīniskās aprūpes sniegšanu Vācijā tikko ienākušiem bēgļiem. Šī aprūpe personai ir jāsaņem pirmkārt pirms jebkura tālāka soļa. Tātad pirms reģistrācijas (tai skaitā pirkstu nospiedumi un fotografēšanās!), nodrošināšanas ar ziedotiem (zīmol-)apģērbiem, iespējas nomazgāties dušā, kaut ko paēst vai pārvietošanas uz citu Vācijas reģionu utml. Tiešā tekstā tas nozīmē, ka šeit tiek gūts vispilnīgākais iespaids par patieso situāciju, kāda ir ienākošajiem bēgļiem. 
Šis iespaids ir patiess un pilnīgi neretušēts. Es jums varu apliecināt, ka ir pilnīgi neiespējami, piemēram, apstrādāt apsaldētu kāju, kas ziemas laikā ir nogājusi vairāk nekā 500km saplīsušos apavos un ar slapjām zeķēm, un skatīties uz to caur “labo cilvēku naivajām rozā brillēm”. Vai rūpēties par 4 nedēļas vecu zīdaini slapjās drēbēs ar pneimoniju, kuru kopā ar viengadieku un četrgadnieku pāri Vidusjūrai un pāri Grieķijai, pilnīgi viena pati ir atgādājusi māte, un tad uzklausīt pārmetumus par naivumu un pasaules neizpratni. Šī te ir tā pasaule! Un tas šeit ir ļoti reāli un nekas te nav “rozā”! 3 bērnu tēvs, starp citu, Sīrijā zaudēja dzīvību.

Šie cilvēki šeit ierodas absolūti pamesti un nožēlojamā stāvoklī. Daudzus noteikti pārsteigs tas, ka nav runa par 90% jauniem veseliem vīriešiem. Situāciju veiksmīgi ir pasliktinājušas atkalapvienošanās likumu izmaiņas. Katrā maiņā es redzu apmēram 300-500 bēgļus. Vismaz 40% no viņiem ir BĒRNI! Ir ģimenes, ir veci cilvēki un jā – ir arī jauni vīrieši. Un kāpēc gan ne? Visiem kopīgs ir tas, ka viņi ir pilnīgi bez spēka un izsīkuši. Es līdz šim vēl nekad neesmu piedzīvojis tik daudz posta un izmisuma vienuviet.
Piemēram, tikko mēs aprūpējām kādu sievieti, kuras kājas bija pilnīgi apdegušas. Es nesaprotu, kā viņa vispār spēja nonākt līdz mums. Mums vajadzēja pusstundu tam vien, lai noņemtu no čūlājošajām rētām pielipušos, netīros un smirdīgos apsējus. Tomēr nebija ne sūdzību, ne prasību. Šī sieviete izstaroja pateicību, jo viņa beidzot ir drošībā un ir kāds, kurš par viņu parūpējas. Protams, viņa ir tikai viens piemērs. Un, pats par sevi saprotams, starp bēgļiem pilnīgi noteikti atradīsies arī sūdabrāļi – kuru mums pašiem, pats par sevi saprotams, jau ir pietiekami starp iezemiešiem.

Starp citu, bēgļiem līdzi, protams, ir arī viņu viedtālruņi. “Šie” agrāk nav vis dzīvojuši akmens laikmetā un izlīduši no kaut kādām zaru būdām un alām. Un daudziem pirmkārt ir svarīgāk uzlādēt savus telefonus, nekā dabūt kaut ko ēst. Un trīsreiz varat minēt, kāpēc? Ko es darīju uzreiz, kad, lai gan pa apledojušu ceļu, tomēr ērti savā auto biju droši atbraucis līdz nometnei, kas atrodas 500km no manām mājām?

Par to, ka šie cilvēki vēlas nosūtīt ziņu saviem mīļajiem, viņiem regulāri tiek izteikti pārmetumi un tas tiek vērtēts kā pierādījums, ka palīdzība nav nepieciešama. Ar jūsu atļauju – tā ir šodienas pasaules neizpratne un pārākā cūcība! It kā būtu pienākums pirms bēgšanas ietīties lupatās un galvenais neņemt līdzi nekādas vērtības – tostarp vienīgo iespēju saziņai ar piederīgajiem telefona formā. 
Šī brīža situācijā mums ir jāsaprot, kādas prasības mums ir pašiem pret savu kultūru. Protams, mēs varam aizvērt robežas un izlikties, ka Merkele ir vainīga pie visām pasaules nelaimēm. Bet vai tiešām kāds tic, ka tādējādi izdotos atrisināt problēmu? Es šeit nometnē nepārtraukti dzirdu raudošus bērnus. Un es zinu, ka tad viņi vienkārši raudās pie mūsu robežām. Vai tādējādi mēs izglābtu mūsu civilizāciju? Jo mēs to vienkārši vairs neredzēsim un mierīgi televizorā pārslēgsim citu kanālu? Tas gan parāda ārkārtīgu morāli, kad fb tiek lietas asaras par nomocīta suņa ciešanām, un tajā pašā laikā ar vienaldzīgu seju ir gatavība atstāt visus šos cilvēku vaimanāt aiz mūsu robežām – pat ja tā ir tikai bezdarbība. Vai tā tiešām ir sargājamā rietumvalsts?

Protams, ir jāmeklē risinājumi uz vietas. Un, protams, mēs nevaram uzņemt visu pasauli. Bet vai tad konfikts pasaulē tiks atrisināts, cīnoties pret bēgļiem un truli pārmetot kanclerei tautas nodevību? Vai tā izskatās pasaules glābšana? Kur ir tie patiesi konstruktīvie ieteikumi un iniciatīvas no tik ļoti noraizējušamies iedzīvotājiem?” raksta ārsts.

Tā pat viņš izklāsta arī savu viedokli par Ķelnes notikumiem un islāma reliģiju kā arī to, ka arī to, ka nepieciešama spēcīga integrācija.

“Protams, arī „islāmam ir jākustas, varbūt tam nepieciešama kāda reforma, lai bez ierunām akceptētu mūsu dzīves paradumus un mūsu kopīgās dzīves noteikumus. Bet tas taču nenotiks tad, ja visi bēgļi, cik vien iespējams, tiks saslēgti getto un durvis uz saimiecisko līdzdarbību arī pēc iespējas tiks aizslēgtas. Vajadzētu pietikt ar skatu Parīzes piepilsētās, lai saprastu, pie kā tas noved. Un jā – tad visiem mītiņotājiem būs izrādījusies taisnība,” piezīmē raksta autors.

Viņš skaidro, ka jaunpienācējus – bēgļus, nedrīkst izolēt. Piemērs tam, arī aziātu bērni.

“Gandrīz katram no mums pamatskolas klasē ir bijis kāds aziātu bērns, vai ne? Šie bērni bija 60o un 70o gadu slimnieku aprūpes krīzes laikā plaši atplestām rokām importēto aziātu medmāsu pirmie Vācijā dzimušie pēcnācēji. Ļoti daudzi no šiem bērniem šodien ir valstiski svarīgi VĀCIEŠI: politiķi, tiesneši un advokāti, slimnieku kopēji, inženieri, biznesmeņi, skolotāji un profesori un tur klāt arī daži no maniem kolēģiem ārstiem. Tā bija funkcionējoša integrācija caur pirmsskolas un vispārējo izglītību. Ieguldījums nākotnē. Un šobrīd būtu lieliska iespēja atkārtot tieši šo pašu soli un izmantot šo izejmateriālu – pašreizējo ienācēju bērnus. Ja vien mēs vēlamies to izmantot. Vai tomēr galu galā runa ir tikai par naidu un asins tīrību?” viņš retoriski vaicā.
Nobeigumā materiāla autors atklāj stāstu par kādu grūtnieci.

“Pagājušo nakti mums nometnē starp daudziem, daudziem citiem cilvēciskiem likteņiem bija kāda jauna grūtniece, kura vairs nesajuta bērna kustības. Viņa bija nobijusies, ka dēļ ilgās peldēšanas Vidusjūrā pēc tam, kad bija apgāzusies kontrabandistu laiva, tagad ir miris arī viņas pēdējais bērns. Divi viņas pārējie bērni noslīka kritiena brīdī, jo viņai vairs nepietika spēka... Nu šitāda pabalstu medniece, tik tiešām! Cilvēki cieš un mirst. Tagad. Un mēs varam to novērst. Mēs to spēsim,”savu stāstu nobeidz bēgļu nometnē praktizējošais mediķis.

PILNAIS TEKSTS LATVISKI:https://www.facebook.com/ilze.zeivote/posts/1013261088720202

AVOTS ORĢINĀLVALODĀ: https://www.facebook.com/raphaele.lindemann/posts/1129635500380936?fref=nf