Dānijas parlaments vakar pieņēmis daudz kritizēto likumu, kura mērķis ir padarīt Dāniju par mazāk pievilcīgu valsti migrantiem. Skaļākās diskusijas izraisījis lēmums konfiscēt iebraucējiem personīgās lietas, kuru vērtība pārsniedz 10 000 kronu jeb 1340 eiro, taču no cilvēktiesību ievērošanas viedokļa daudz slidenāks ir punkts, kas paredz, ka bēgļiem trīs gadus pēc patvēruma saņemšanas nebūs iespēju aicināt uz Dāniju savus ģimenes locekļus.
SLEPENAIS KODS DĀVANAS SAŅEMŠANAI: MAN IR BŪTISKI BŪT INFORMĀTAM
AP atgādina, ka Dānija (gluži tāpat kā Īrija un Lielbritānija), iestājoties Eiropas Savienībā, tālredzīgi panāca, ka uz to neattiecas ES kopējā imigrācijas politika, tādējādi bēdīgi slavenās bēgļu sadales kvotas tai nav iespējams uzspiest. Jau 2002. gadā Dānija pieņēma vienu no stingrākajiem imigrācijas likumiem ES, bet pērn tie kļuva vēl bargāki – tika samazināti patvēruma meklētājiem piešķirtie pabalsti, saīsināts termiņš, uz kuru tiek izsniegtas pagaidu uzturēšanās atļaujas, daudz operatīvāk tiek deportēti tie nelegālie migranti, kuru lūgumi pēc patvēruma noraidīti. Sākoties migrācijas krīzei, Dānijas valdība Libānas laikrakstos pat ievietoja reklāmas, kurās Tuvo Austrumu iedzīvotājiem tika izskaidrots, kādēļ uz Dāniju doties nav vērts. Šiem pasākumiem bijuši acīmredzami rezultāti – kaimiņos esošajā un ne īpaši turīgākajā Zviedrijā pērn patvērumu pieprasīja 160 000, bet Dānijā tikai 20 000 cilvēku.
Taču arī šis skaitlis (pat ņemot vērā to, ka vismaz ceturtajai daļai prasītāju bēgļa statuss netika piešķirts) valdībai un arī iedzīvotājiem šķitis par lielu, un tagad sekojis nākamais solis. Euronews atgādina, ka sākotnēji Dānijas valdība bija rosinājusi patvēruma meklētājiem konfiscēt personīgās lietas, kuru vērtība pārsniedz 3000 kronas jeb aptuveni 400 eiro, taču vēlāk šī summa tika palielināta līdz 10 000 kronu. Pirmdien, atbildot uz kritiku Eiropas Parlamentā, Dānijas imigrācijas lietu ministre Ingera Stējberga uzsvēra, ka jaunais likums netiks attiecināts nedz, piemēram, uz viedtālruņiem, nedz tādām ģimenes relikvijām kā laulību vai saderināšanās gredzeni. Tiesa, saprast, ko uzskatīt par relikviju, bet ko ne, būs samērā sarežģīti – daudzi no kara bēgļiem patiešām dzimtenē bijuši spiesti pamest visu, atskaitot to, ko var ievietot nelielā sporta somā, un nebūtu pārsteigums, ka visus šos priekšmetus, kas ar tādām grūtībām vesti pāri jūrai un cauri visai Eiropai, viņi uzskata par svarīgām ģimenes relikvijām.
Liberālās aprindas gan Dānijā, gan aiz tās robežām jau sacēlušas brēku, salīdzinot Dānijā pieņemto likumu ar nacistiskajā Vācijā noteikto kārtību, kad ebrejiem pirms ieslodzīšanas koncentrācijas nometnēs tika konfiscētas visas vērtības. Tomēr dāņu amatpersonas uzsver, ka salīdzinājums nav korekts. Jau gadiem ilgi šāda kārtība attiecas uz visiem Dānijas pilsoņiem, kuri faktiski dzīvo valsts aprūpē – arī viņiem jāšķiras no personīgajām mantām, kuru vērtība pārsniedz 10 000 kronu, – un esot tikai loģiski, ka to piemēro attiecībā uz iebraucējiem. Šāda kārtība ir spēkā arī Šveicē, un tās piemērs liecina, ka nekādus lielos ienākumus valsts budžetam tā nedod (pērn, piemēram, no vērtslietām, kuru vērtība pārsniedz 900 eiro, nācies šķirties vien 112 no 45 000 valstī iebraukušo), taču ir cerības, ka šis solis atstās psiholoģisku efektu. Citādi ir ar ģimeņu apvienošanās kavēšanu, jo gan ANO Bēgļu lietu aģentūra, gan Amnesty International, gan Eiropas Padomes cilvēktiesību komisārs Nils Muižnieks brīdinājuši Dānijas valdību, ka tās rīcība ir pretrunā ar Eiropas Cilvēktiesību konvenciju un ANO Bērnu tiesību konvenciju.