Putins, domājams, sankcionējis Ļitviņenko slepkavību

Jau tāpat sliktās attiecības starp Lielbritāniju un Krieviju varētu pasliktināties pēc tam, kad ilgi gaidītajā tiesneša Roberta Ouvena ziņojumā par 2006. gada novembrī notikušo Aleksandra Ļitviņenko slepkavību sacīts – nav šaubu, ka to pastrādājuši Krievijas Federālā drošības dienesta (FSB) darbinieki, turklāt ļoti ticams, ka šo operāciju sankcionējis ne tikai FSB vadītājs Nikolajs Patruševs, bet arī Krievijas prezidents Vladimirs Putins. Britu valdība gan pagaidām nesteidzas sodīt Krieviju, savukārt Maskava cenšas radīt iespaidu, ka tiesas lēmums ir maznozīmīgs un politizēts.

BBC atgādina, ka 43 gadus vecais A. Ļitviņenko vienā no Londonas slimnīcām mira 2006. gada 23. novembrī, mazliet vairāk nekā trīs nedēļas pēc tam, kad bija ticies ar bijušajiem kolēģiem no FSB Alekseju Lugovoju un Dmitriju Kovtunu. Britu varasiestādes, kas secinājušas, ka A. Ļitviņenko noindēts ar radioaktīvo poloniju210, tieši viņus uzskata par galvenajiem aizdomās turamajiem, taču visi pūliņi panākt abu šo cilvēku izdošanu no Krievijas beigušies neveiksmīgi. D. Kovtuns gan bija piekritis interneta tiešsaistē sniegt liecības R. Ouvena vadītajai izmeklētāju grupai, taču pēdējā brīdī tomēr pārdomājis – britu izmeklētāji uzsver, ka tas noticis jau pēc tam, kad viņam saskaņā ar likumu izsūtīti atsevišķi izmeklēšanas dokumenti, tiesa, ne slepenie. Savukārt A. Lugovojs, kurš kļuvis par politiķi, iestājoties Vladimira Žirinovska Liberāldemokrātiskajā partijā, no paša sākuma dēvējis viņam izvirzītās apsūdzības par absurdām un kategoriski atteicies atbildēt uz jautājumiem. Viņa ieskatā, A. Ļitviņenko bijis britu spiegs, kurš pats bijis iesaistīts netīrās operācijās un to laikā, domājams, arī saindējies ar poloniju – vai arī viņu noindējuši jaunie kolēģi. Arī Kremlis savos paziņojumos ne reizi vien licis manīt, ka atbalsta šādas versijas.

Londonas Augstākās tiesas tiesnesis R. Ouvens 300 lappušu biezo ziņojumu sagatavojis pēc 62 liecinieku uzklausīšanas, turklāt viņš apspriedis konfidenciālus jautājumus arī ar izlūkdienestu speciālistiem. Prominentā jurista viedoklis ir nepārprotams – A. Ļitviņenko kļuvis par Krievijas valsts mašīnas jeb augstāko amatpersonu sazvērestības upuri. «Ņemot vērā visus pierādījumus un analīzi, kas bija manā rīcībā, esmu secinājis, ka FSB operāciju, kuras mērķis bija nogalināt Ļitviņenko kungu, varbūt sankcionēja Patruševa kungs, kā arī prezidents Putins,» ziņojumā sacīto citē BBC. Ziņojuma autors sev atstājis nelielu atkāpšanās ceļu, rakstot «varbūt», taču tālākajā ziņojuma tekstā norāda, ka tieši Krievijas līderim bijuši motīvi vēlēties bijušā FSB darbinieka nāvi – viņš bija skaļš Kremļa un personīgi V. Putina kritiķis, atbalstījis gan Krievijas opozīciju, gan Čečenijas separātistus un sniedzis britu izlūkdienestiem ziņas par Kremļa dzīves aizkulisēm un augsta ranga politisko darboņu biznesa aktivitātēm. BBC korespondents Gordons Korera, kurš atspoguļo ar drošību saistītus jautājumus, raksta, ka pēc tam, kad atskanējis V. Putina vārds, daudzi tiesas zālē sēdošie noelsušies – tiesneša ziņojums, par kura vispārējo saturu lielu šaubu nebija, izrādījies «stingrāks, nekā gaidīts».

Savu gandarījumu par ziņojumu paudusi A. Ļitviņenko atraitne Marina, kura gadiem ilgi ar draugu palīdzību cīnījusies par to, lai slepkavība tiktu izmeklēta. «Mana vīra izteikumus uz nāves gultas, kad viņš apsūdzēja Putinu, tagad pierādījusi britu tiesa,» viņa sacījusi, aicinot Lielbritāniju nekavējoties rīkoties – izraidīt no valsts visus krievu spiegus, noteikt ekonomiskās sankcijas pret Maskavu un ceļojumu aizliegumu V. Putinam. Tomēr pagaidām Lielbritānijas iekšlietu ministre Terēze Meja, kura vakar ziņojumu komentēja parlamenta apakšnamā, aprobežojusies ar paziņojumu, ka tiks iesaldēti A. Lugovoja un D. Kovtuna banku konti un aktīvi (ja tādi ir), bet spēkā paliek abu starptautiskie aresta orderi. T. Meja piebildusi, ka «piemērotā brīdī» Lielbritānijas premjers Deivids Kamerons apspriedīs ziņojumu ar V. Putinu. Pats Krievijas līderis sev ierastajā stilā ziņojumu ignorējis, bet Krievijas Ārlietu ministrija atkal sūrojusies par aizspriedumainu un naidīgu attieksmi pret Maskavu, paziņojot, ka nekādu pierādījumu ziņojumā neesot.

ĻITVIŅENKO LIETAS HRONOLOĢIJA

• 1998. gada 17. novembris – Krievijas Federālā drošības dienesta (FSB) darbinieks Aleksandrs Ļitviņenko un vēl četri FSB virsnieki preses konferencē Maskavā paziņo, ka FSB priekšnieki viņiem pavēlējuši nogalināt oligarhu Borisu Berezovski un vēl vairākus pazīstamus uzņēmējus.

• 1999. gads – Krievijas varasiestādes aiztur A. Ļitviņenko, apsūdzot viņu dienesta pilnvaru pārkāpšanā. FSB darbinieks ieslodzījumā pavada deviņus mēnešus, līdz tiesa liek viņu atbrīvot.

• 2000. gada oktobris/novembris – lai gan A. Ļitviņenko ir parakstījies par dzīvesvietas nemainīšanu, viņam kopā ar ģimeni izdodas slepus pamest Krieviju. Caur Ukrainu ģimene dodas uz Turciju, bet pēc neveiksmīga mēģinājuma pieprasīt patvērumu ASV konsulātā Ankarā izlido uz Lielbritāniju, kur 1. novembrī Hītrovas lidostā oficiāli pieprasa politisko patvērumu.

• 2001. gada 14. maijs – Lielbritānijas varasiestādes piešķir A. Ļitviņenko politisko patvērumu.

• 2002. gads – A. Ļitviņenko ir viens no līdzautoriem grāmatai,kurā apgalvots, ka 1999. gada sprādzieni Krievijas pilsētu dzīvojamos namos sarīkoti pēc FSB pavēles. Šie terora akti deva jaunajam premjeram Vladimiram Putinam ieganstu uzsākt otro Čečenijas karu.

• 2002. gads – Krievijā A. Ļitviņenko aizmuguriski tiek piespriests 3,5 gadu cietumsods par korupciju.

• 2006. gada 7. oktobris – Maskavā sava nama kāpņu telpā tiek nošauta pazīstamā žurnāliste Anna Poļitkovska. A. Ļitviņenko paziņo, ka šo slepkavību pasūtījis V. Putins, un apņemas veikt izmeklēšanu.

• 1. novembris – Londonas viesnīcā Millennium Hotel A. Ļitviņenko tiekas ar bijušajiem kolēģiem no FSB – Andreju Lugovoju un Dmitriju Kovtunu. Pēc dažām stundām vienā no Lielbritānijas galvaspilsētas suši bāriem seko tikšanās ar itāliešu akadēmiķi Mario Skaramellu – tiek uzskatīts, ka tās laikā A. Ļitviņenko saņēmis dokumentus, kas attiecas uz A. Poļitkovskas nāves apstākļiem. Atgriežoties mājās, A. Ļitviņenko sūdzas par sliktu pašsajūtu un vemšanu.

• 4. novembris – A. Ļitviņenko pašsajūta neuzlabojas, un viņu ievieto Bārneta hospitālī, kura ārsti diagnozi nespēj noteikt.

• 17. novembris – A. Ļitviņenko stāvoklis pasliktinās, viņu pārved uz Universitātes koledžas slimnīcu, kur palātu apsargā bruņoti policisti.

• 19. novembris – mediķi izsaka aizdomas, ka A. Ļitviņenko varētu būt saindējies ar talliju.

• 20. novembris – bijušo FSB darbinieku pārved uz reanimācijas nodaļu. Viņa saindēšanās apstākļu izmeklēšana tiek uzticēta Skotlendjarda pretterorisma nodaļai, policija pirmo reizi oficiāli atzīst, ka izmeklē «tīšu indēšanu».

• 23. novembris – A. Ļitviņenko nomirst.

• 24. novembris – avoti britu policijā, pagaidām vēl neoficiāli, apstiprina, ka A. Ļitviņenko nāves iemesls ir saindēšanās ar radioaktīvo poloniju210. Šā ķīmiskā elementa pēdas atrastas

gan viesnīcas bārā, kur viņš tikās ar A. Lugovoju un D. Kovtunu, gan suši bārā, gan A. Ļitviņenko mājā Londonā. Eksperti uzsver, ka polonijs210 ir reti sastopama viela, un «uz vienas rokas pirkstiem» saskaitāmi tie īpašie dienesti, kas varētu to izmantot. A. Ļitviņenko draugs Alekss Goldfarbs speciāli sasauktā preses konferencē paziņo, ka īsi pirms nāves draugs paudis pārliecību, ka viņa slepkavībā iesaistīts V. Putins. Savukārt Krievijas līderis preses konferencē saka – neesot nekādu pierādījumu, ka šī traģēdija bijusi vardarbīga nāve.

• 2006. gada decembris – Lielbritānijas policija paziņo, ka izmeklē A. Ļitviņenko slepkavību, bet bijušais PSRS Valsts drošības komitejas (KGB) majors Jurijs Švecs kādā intervijā pavēsta, ka viņš, iespējams, nogalināts tādēļ, ka kādas britu investīciju kompānijas uzdevumā vācis informāciju par augsta ranga Kremļa amatpersonām, kas iesaistītas uzņēmējdarbībā.

• 2007. gada 22. janvāris – atklātībā pirmo reizi parādās ziņas, ka jau iepriekš bijuši mēģinājumi noindēt A. Ļitviņenko.

• 6. februāris – B. Berezovskis, kuru Lielbritānijā uzskata par tuvu A. Ļitviņenko draugu, atklāj, ka indēšanā A. Ļitviņenko turējis aizdomās A. Lugovoju.

• 22. maijs – britu prokurori nolemj izvirzīt A. Lugovojam apsūdzības slepkavībā.

• 31. maijs – A. Lugovojs savu vainu noliedz, paziņojot – lai gan A. Ļitviņenko bija «britu spiegs», viņš nav bijis viņa ienaidnieks. Turpina izplatīties pretrunīga informācija par to, kāda veida pakalpojumus A. Ļitviņenko sniedzis britu īpašajiem dienestiem. Viņa dzīvesbiedre un draugi apgalvo, ka viņš tikai konsultējis tos par krievu organizētās noziedzības izplatību Eiropā, bet A. Lugovojs uzskata, ka A. Ļitviņenko uzdevums bijis sarūpēt V. Putinu kompromitējošu informāciju.

• 5. jūlijs – Krievija oficiāli noraida Lielbritānijas pieprasījumu izdot tiesāšanai A. Lugovoju.

• 2013. gads – Lielbritānijas valdības ministri noraida tiesu medicīnas ekspertu lūgumu pēc pilna mēroga izmeklēšanas.

• 2014. gads – Lielbritānijas Augstākā tiesa nostājas A. Ļitviņenko atraitnes Marina pusē, paziņojot, ka Iekšlietu ministrijai jāveic izmeklēšana.

• 2015. gads – tiesneša Roberta Ouena vadībā sākas A. Ļitviņenko lietas izmeklēšana, kuras laikā uzklausīti desmitiem liecinieku.

Avots: BBC, International Business Times, The Independent, Reuters