Grūti sasniedzamā džungļu rajonā Hondurasas austrumos uzsākti vērienīgi arheoloģiskās izpētes darbi senpilsētā, kuras pastāvēšanu pagājušā gada martā apstiprināja ar ASV Nacionālās ģeogrāfijas biedrības atbalstu sarīkotā ekspedīcija. To, cik nozīmīgs šis atradums ir Hondurasai, apliecina fakts, ka ekspedīcijā uz džungļiem devies pat šīs valsts prezidents Huans Orlando Ernandess, bet senpilsētu, kuras precīzas koordinātas joprojām netiek izpaustas, apsargā armijas vienības.
Medijos nereti tiek minēts, ka arheologiem, iespējams, izdevies uzdurties vēl spāņu konkistadoru meklētajai Baltajai pilsētai (la Ciudad Blanca), kas nesenākās leģendās tiek saukta arī par Pērtiķu dieva pilsētu, taču, taisnību sakot, Kolorādo štata universitātes arheologs Kriss Fišers, kurš vada izrakumus, un viņa kolēģi neko tādu nav apgalvojuši. Viss, ko viņi saka – džungļos uzietas divas prāvākas un aptuveni 100 sīkāku apdzīvotu vietu, kuras cilvēki, domājams, pametuši ap mūsu ēras 1500. gadu. Kas bija šie cilvēki, kādu civilizāciju viņi pārstāvēja? Tas jānoskaidro senpilsētas izpētes laikā, un tieši šim uzdevumam, nevis mītisko dārgumu meklēšanai tiks pievērsta lielākā uzmanība.
Prezidents izrakumos
Netālu no Hondurasas un Nikaragvas robežas esošajā Moskitijas reģionā pētniecības darbi sākti, fanfarām skanot, raksta National Geographic interneta mājaslapa. Hondurasas prezidents H.O. Ernandess personīgi piedalījies viena akmens artefakta, kas pēc izskata atgādina spaini, izcelšanā no zemes. Artefakts izgatavots no bazalta, uz tā malām redzamas divu dzīvnieku skulptūras. Tā kā trauks simtiem gadu bijis tikpat kā ierakts zemē, atšķirt, kas tie ir par dzīvniekiem, neesot viegli, taču šķiet, ka vienā no skulptūrām attēlota maitu lija.
Jāatgādina, ka pagājušā gada ekspedīcijas laikā K. Fišers un viņa komanda uzgāja 52 skulptūras, akmens traukus un senu meistaru darinājumus, kas, iespējams, kalpojuši kā troņi (metates), kuru lielākā daļa atradās zem zemes. Pērn nekādi izrakumi netika veikti, artefakti tika vien dokumentēti un fotografēti, atstājot tos tajās pašās vietās. Lai gan pirms gada ekspedīcijas dalībniekiem šķitis, ka viņi gandrīz trīs kvadrātkilometru lielo platību izpētījuši kārtīgi, šomēnes pēc darbu atsākšanas uzieti jau 12 jauni artefakti, kas pērn nav pamanīti, un arheologi nešaubās, ka viņus gaida vēl citi atklājumi. Turklāt nav taču sākts atrakt nedz piramīdu (tās aprises tik tikko saskatāmas), kuras pakājē uzieta lielākā daļa skulptūru, nedz daudzos zemes vaļņus. «Iespējams, mums izdosies uziet arī apbedījumus, kuros apglabātas augsta ranga personas,» norādījis K. Fišers, piebilstot, ka citviet Centrālamerikā netālu no metates parasti atrastas arī kapenes. Turklāt ļaudis, kuri senatnē apdzīvojuši šo pasaules daļu, ticējuši aizkapa dzīvei, tāpēc aizgājēju kapos likuši daudzus un dažādus priekšmetus, kas mirušajiem varētu noderēt.
Vēlāk valsts vadītājs un divi no uzietajiem artefaktiem ar armijas helikopteru no džungļiem nogādāti Katakamas pilsētā Moskitijas dienvidos. «Nelielajā Katakamas lidostā, kuras tuvumā hondurasieši būvē laboratoriju un jaunu muzeju, kur nonāks atradumi, prezidents tos demonstrējis vairāk nekā 300 cilvēkiem – ministriem, zinātniekiem un vietējo mediju pārstāvjiem,» raksta National Geographic. Iepriekš Hondurasas līderis uzsvēris, ka atradums ir ļoti svarīgs ne tikai no kultūrvēsturiskā viedokļa (lēš, ka šajā senpilsētā cilvēki dzīvojuši aptuveni no mūsu ēras 1000. līdz 1500. gadam), bet arī tūristu piesaistīšanai.
Pārmetumi ažiotāžas izraisīšanā
«Mums ir jāizmanto šī iespēja, jo pašlaik pārējā pasaule par mums un par Balto pilsētu runā tieši kā par jaunu tūrisma maršrutu,» H. O. Ernandesa sacīto citē BBC. Arī intervijā National Geographic viņš uzsvēris, ka jau bērnībā dzirdējis dažādus nostāstus par Balto pilsētu un esot gandarīts, ka tagad varot piedalīties pētniecības darbos šajā vietā. AFP atgādina, ka pērn, pēc publikācijas National Geographic, kurā ne reizi vien tika pieminēta arī Baltā pilsēta, žurnāla redakcija saņēma vairāk nekā 20 zinātnieku parakstītu protesta vēstuli, kurā pētnieku grupai tika pārmesta tās atklājuma nozīmīguma pārspīlēšana un liekas ažiotāžas izraisīšana.
Viens no šīs vēstules autoriem, Transilvānijas universitātes Leksingtonā arheologs Kriss Beglijs, kurš vairāk nekā 20 gadus ziedojis pētījumiem tieši Centrālamerikā, sarunā ar Business Insider, šķendējies, ka šajā reģionā džungļi daudzviet slēpj cilvēku apdzīvotas, bet pēc tam pamestas apmetnes. Viņš bijis neapmierināts ar to, ka K. Fišera grupa savu atradumu nosaukusi par zudušo pilsētu, uzsverot – vietējām ciltīm (miskito, pečiem un tavakhām) tā, visticamāk, nemaz nešķiet zudusi, un tās labi zina par džungļos esošajiem artefaktiem. K. Beglijs izsmējis arī domu par «kādreiz pastāvējušas civilizācijas» meklēšanu, sakot, ka šīs civilizācijas pārstāvju pēcteči, domājams, dzīvo turpat džungļos netālu no pilsētas un nemaz nav jāmeklē.
Taču visvairāk viņš bijis sašutis par to, ka bezatbildīgi tiekot ekspluatēta leģenda par Balto pilsētu, ka zinātnieki, to pieminot, cenšoties izraisīt lielāku interesi par savu atklājumu, padarīt to sensacionālāku. Tomēr jānorāda, ka paši atklājēji nebūt neapgalvo, ka uzgājuši Balto pilsētu, bet K. Fišers kādā intervijā pat atzinis, ka īsti neticot šai leģendai. Ažiotāžu ir sacēluši mediji un vietējās amatpersonas, kuriem Baltās pilsētas daudzināšana šķiet gana intriģējoša.
Leģenda par Balto pilsētu
Pirmās liecības par Balto pilsētu, kas, protams, bijusi tik bagāta, ka tās valdnieki teju vai peldējušies zeltā, atstājuši spāņu iekarotāji. Ap 1520. gadu viens no slavenākajiem konkistadoriem Ernāns Kortess imperatoram Kārlim V vēstījis, ka dzirdējis nostāstus par ļoti bagātām zemēm uz austrumiem no maiju apdzīvotās teritorijas un džungļos paslēptu pilsētu. Bet 1544. gadā Hondurasas bīskaps Kristobals de Pedrasa savā dienasgrāmatā atstājis ierakstu, ka klejojumu laikos pa džungļiem patiešām redzējis pilsētas baltos mūrus. Tas, vai K. de Pedrasam izdevies nokļūt arī pašā pilsētā, nav īsti skaidrs – katrā ziņā faktu, ka tās iedzīvotāji ēdot no zelta šķīvjiem, viņš minējis, atsaucoties vien uz savu pavadoņu stāstīto. Mazliet cita versija par Balto pilsētu ir vietējām indiāņu ciltīm. Tajās jau vairākus simtus gadu klejo nostāsti par šo zemju pamatiedzīvotājiem, kuri pēc spāniešu iebrukuma devušies meklēt patvērumu uz Balto pilsētu – pēc tam viņus neviens vairs neesot redzējis. Ar laiku šis mīts kļuvis par daļu no Hondurasas iedzīvotāju pašapziņas, tas atkārtots tik bieži, ka par pilsētas eksistenci vietējie iedzīvotāji nešaubās.
Protams, laiku pa laikam uzņēmīgi avantūristi un dārgumu meklētāji (tālaika Indiana Džonsi) rīkojuši ekspedīcijas uz džungļiem Moskitijas rajonā, taču tās allaž beigušās neveiksmīgi. XX gadsimta pirmajā pusē jaunu impulsu pazudušās pilsētas meklēšanai deva aviācijas attīstība. 1927. gadā slavenais aviators Čārlzs Lindbergs savā lidmašīnā šķērsoja mūsdienu Hondurasas teritoriju, un drīz vien pēc tam sāka izplatīties baumas, ka viņš džungļos redzējis pilsētas baltos mūrus. Mūsdienās gan tiek apšaubīts, vai Č. Lindbergs kaut ko tādu vispār sacījis, nerunājot nemaz par to, ka no gaisa, pat no modernākajām spiegošanas lidmašīnām vai satelītiem saskatīt džungļos pirms pāris gadu simtiem pamestas celtnes fiziski nav iespējams. Tropiskie augi jebko aizmirstu aprij pāris gadu, ilgākais, desmitgades laikā, par ko pārliecinājusies arī K. Fišera vadītā arheologu grupa.
Taču interese tika uzjundīta, un pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados Ņujorkas Amerikāņu indiāņu muzejs, saņēmis finansējumu no indiāņu artefaktu kolekcionāra Džordža Gustava Heja, sarīkoja trīs ekspedīcijas uz reģionu. Pirmās divas no tām beidzās bez rezultātiem, ja atskaita to, ka pētnieki no vietējo cilšu indiāņiem bija dzirdējuši runas par džungļos paslēptu pilsētu, kuras centrā atrodoties milzīga Pērtiķu dieva statuja (no šejienes arī nosaukums Pērtiķu dieva pilsēta). Bet 1940. gadā piedzīvojumu meklētājs un ekscentriskais žurnālists Teodors Morde pēc piecus mēnešus ilgas ekspedīcijas uz Hondurasu, paziņoja, ka viņam izdevies atrast pilsētu un tā patiešām esot milzīga un iespaidīga. T. Morde no Centrālamerikas bija atgādājis vairākas kastes ar indiāņu artefaktiem, taču eksperti tā arī nespēja tikt skaidrībā, cik vērtīgi tie ir. Tiesa, viņi arī neapgalvoja, ka tie būtu viltojums, norāda AFP. T. Morde, paziņojot, ka, baidoties no dārgumu meklētājiem, neizpaudīs pilsētas atrašanās vietu, solījis nākamajā gadā atgriezties, lai veiktu pilnvērtīgus izrakumus. Taču ASV iesaistījās Otrajā pasaules karā, un arheoloģija no prioritāšu saraksta izzuda. Nav gan skaidrs, kādēļ T. Morde uz Hondurasu nedevās pēc kara, arī viņa pašnāvības apstākļi 1954. gadā ir samērā mīklaini. Lai nu kā – savu noslēpumu viņš aiznesa līdzi kapā.
Pareizā tehnoloģija – LiDAR
Bet kā gan izdevās uziet pilsētu, ja reiz tās atliekas zem džungļu biezās lapotnes nav iespējams saskatīt nedz no lidmašīnas, nedz satelītu veiktajos uzņēmumos? Pētniekiem nākusi talkā tehnoloģija, kas pazīstama ar nosaukumu LiDAR (Light Detection And Ranging). Aparāts no zemu virs džungļiem lidojoša lidaparāta raida zemes virzienā simtiem tūkstošu lāzera staru infrasarkanajā diapazonā un uztver atbildes signālus. Katrs šāds atbildes signāls kā punkts tiek fiksēts trīsdimensiju koordinātu sistēmā, pēc tam iegūtos datus apstrādā ar speciālām datorprogrammām, kas izdzēš tos impulsus, kuri atstarojušies no koku lapotnes. Rezultātā iespējams iegūt karti, kas precīzi ataino zemes reljefa īpatnības, ļaujot speciālistiem identificēt senus ceļus, zemes vaļņus, kanālus, piramīdas un pat samērā nelielus artefaktus.
2010. gadā žurnāls Archeology publicēja rakstu par to, kā ar šīs tehnoloģijas palīdzību veikta senās maiju pilsētas Karakolas (Belizā) topogrāfiskā uzmērīšana. Par laimi, šis raksts patrāpījās acīs kinorežisoram, dokumentālistam Stīvam Elkinsam, kas jau kopš pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem meklēja noslēpumaino pilsētu džungļos. Viņš jau bija veicis nopietnus sagatavošanās darbus, kopā ar analītiķiem no NASA Reaktīvās kustības laboratorijas izanalizējot neiedomājamu skaitu satelītuzņēmumu, kuri ļāva identificēt visperspektīvākās pētījumu vietas – trīs ielejas Moskitijas reģionā.
Lai ar LiDAR noskenētu vairāk nekā 140 kvadrātkilometru plašu teritoriju, bija nepieciešami aptuveni 250 000 dolāru. S. Elkinsam izdevās ar savu entuziasmu aizraut kolēģi Bilu Benensonu, kas piešķīra nepieciešamo finansējumu. Kad topogrāfiskie mērījumi bija veikti, abi režisori to interpretēšanai piesaistīja K. Fišeru – arheologu, kuram jau bija pieredze darbā ar LiDAR. Viņš secināja, ka iegūtie rezultāti ļauj apgalvot – džungļos atrodas vismaz divas prāvākas un aptuveni simts mazāku vietu, kas ir interesantas no arheoloģijas viedokļa. Pagājušā gada februārī tika sarīkota pirmā ekspedīcija uz Hondurasu.