Katalonijas reģionālā parlamenta deputātiem izdevies izvairīties no nepieciešamības rīkot jaunas vēlēšanas, dažas stundas pirms noteiktā termiņa beigām vienojoties par premjera kandidatūru.
Karless Pudždemonts, kurš tagad kļuvis par Katalonijas prezidentu (faktiski tas ir reģionālās valdības vadītāja amats) tiek uzskatīts par vēl kvēlāku neatkarības piekritēju nekā viņa priekštecis Arturs Mass. Viņš jau pavēstījis, ka stingri ievēros plānu, kas paredz Katalonijas neatkarības pasludināšanu pēc pusotra gada. Reģionālās valdības izveide un separātisma draudi, iespējams, mobilizēs politiķus Madridē un liks tiem vienoties par plašas valdošās koalīcijas veidošanu Spānijā.
Pēc septembrī notikušajām reģionālajām vēlēšanām, kas tika pozicionētas kā referendums par neatkarību, nelielu vairākumu Katalonijas parlamentā ieguva politiskie spēki, kas vēlas reģiona izstāšanos no Spānijas un neatkarības pasludināšanu, atgādina AFP. Parlaments faktiski nekavējoties spēja apstiprināt rīcības plānu tuvākajam pusotram gadam, kas paredz Katalonijas konstitūcijas pieņemšanu, savu bruņoto spēku un tieslietu sistēmas veidošanu. Taču tālāk darbs iestrēga, jo vienai no jaunajā koalīcijā pārstāvētajām partijām – kreisajai CUP nebija pieņemama līdzšinējā Katalonijas līdera A. Masa kandidatūra provinces vadītāja amatam. A. Masam tika pārmesta gan Spānijas valdības ieviestās taupības politikas atbalstīšana un tautas dzīšana nabadzībā, gan vairāki korupcijas skandāli, kuros bija iesaistīti viņa vadītās partijas pārstāvji. Domstarpības neizdevās atrisināt ilgāku laiku, un šī gada sākumā tā sāka pietrūkt, jo likums nosaka, ka par valdības vadītāju nepieciešams vienoties, vēlākais, līdz 10. janvāra pusnaktij, pretējā gadījumā šis parlamenta sastāvs atlaižams un izsludināmas jaunas vēlēšanas. Pagājušajā nedēļā Spānijas politiķi jau sāka priekā berzēt rokas, sagaidot tieši šādu scenāriju, bet premjera pienākumu pildītājs (pēc 20. decembra vēlēšanām jaunas valdības nav arī Spānijā) Marjano Rahojs vairākās intervijās ļauni priecājās par to, līdz kādam stāvoklim provinci noveduši separātisti.
Taču viņa (un citu Spānijas amatpersonu, kas kategoriski iebilst pat pret iespēju, ka Katalonijā varētu tikt sarīkots referendums par neatkarību) cerībām nav bijis lemts piepildīties. Sestdien A. Mass paziņoja, ka atsauc savu kandidatūru, bet nākamajā dienā nepalaida garām iespēju paironizēt par federālajiem politiķiem, kuriem atkal jāsāk skandināt trauksmes zvani. «Pāris pēdējo nedēļu laikā viņi Madridē ar lielu entuziasmu runāja, ka Katalonija grimst, un laikam bija tik ļoti sapriecājušies, ka sāka atslābināties,» viņa sacīto citē AFP. Turklāt A. Masa vietā tagad stājies cilvēks ar vēl radikālākiem uzskatiem – 53 gadus vecais Žironas mērs, pēc izglītības žurnālists K. Pudždemonts. Partijai CDC viņš pievienojās pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados, kad tās vēlmju kalngals bija plašāka autonomija un lielākas tiesības pieņemt tieši Katalonijai nepieciešamus likumus, piemēram, izglītības un veselības aizsardzības jomā. Taču K. Pudždemonts tolaik bija viens no nedaudzajiem, kurš nevairījās atklāti paziņot, ka šī procesa loģisks noslēgums būs Katalonijas izstāšanās no Spānijas un neatkarīgas valsts izveide.
Nu K. Pudždemontam šāda iespēja ir dota. «Tagad mēs uzsāksim ļoti svarīgu procesu, kuram līdzīga mūsu jaunāko laiku vēsturē nav bijis. Mums ir jāizveido tāda Katalonija, kādu vēlamies, mums kopīgi ir jāceļ jauna valsts,» viņš sacījis īsi pēc ievēlēšanas premjera amatā. Tajā pašā laikā ir skaidrs, ka šāds uzdevums nebūs vienkāršs. Katalonijas politiķi atzinuši, ka ir nepieciešamas sarunas ar Spānijas valdību, Eiropas Savienību un starptautisko sabiedrību, taču oficiālā līmenī Katalonijas neatkarības plānus neviens apspriest negatavojas. Atšķirībā no Lielbritānijas, kas pēc ilgākas svārstīšanās pieļāva neatkarības referenduma sarīkošanu Skotijā, Madrides varasiestāžu nostāja ir nepārprotama – Spānijas konstitūcija neparedz, ka kāds no reģioniem varētu izstāties no valsts, tādēļ šādas vēlmes nav apspriežamas pat teorētiski. Turklāt kategoriskas iebildes pret Katalonijas separātismu ir gan līdz šim pie varas bijušajai konservatīvajai Tautas partijai, gan opozīcijā bijušajiem sociālistiem, gan jaunizveidotajai Ciudadanos, kas guva vērā ņemamus panākumus decembra vēlēšanās – citiem vārdiem sakot, valdības maiņa Madridē nenozīmē, ka jaunā valdība būs piekāpīgāka. Arī Spānijas Konstitucionālā tiesa, vērtējot Katalonijas valdības darbību, regulāri nostājusies centrālo varasiestāžu pusē, par nelikumīgiem pasludinot tos vai citus provinces valdības lēmumus, kas vērsti uz lielāku patstāvību, un nav nekādu pazīmju, ka šajā attieksmē kaut kas varētu mainīties. Tikmēr Katalonijā, kur dzīvo aptuveni 7,5 miljoni iedzīvotāju, pārliecinošs vairākums uzskata, ka provinces iedzīvotājiem jādod tiesības par neatkarību izteikties referendumā. Socioloģiskās aptaujas liecina, ka tā rezultātus būtu grūti prognozēt, ja balsojums notiktu tagad, visticamāk, tā iznākums būtu līdzīgs kā Skotijā, kur neatkarības piekritējiem neizdevās saņemt cerēto atbalstu.