Viens no aizvadītā gada lielākajiem starptautiskajiem notikumiem bija 2015. gada 12. decembrī Parīzes klimata konferencē panāktā vienošanās par klimata ietekmes politiku.
Visu pasaules valstu pārstāvji panāca vienošanos piekrist saistošam nolīgumam par klimata pārmaiņu ierobežošanu un īstenot pasākumus, lai pielāgotos klimata pārmaiņām. Valstis vienojās «noturēt globālo sasilšanu būtiski zem 2 °C robežām, salīdzinot ar pirmsindustriālo līmeni, un censties ierobežot temperatūras pieaugumu 1,5 °C robežās, jo tas būtiski samazinās klimata pārmaiņu izraisītos riskus un ietekmes». Papildus tam Parīzes klimata konferences dalībvalstis vienojās «uzlabot pielāgošanos klimata pārmaiņu negatīvajām ietekmēm un sekmēt noturīgumu pret klimata pārmaiņām», kā arī sekmēt investīciju novirzi oglekļa mazietilpīgā un pret klimata pārmaiņām noturīgā attīstībā.
Notiekošais tiek pasniegts kā cilvēces triumfs, kā uzvara un darījums, kas garantē nākotnes attīstību. Parīzes klimata konferences nolīgumam pēc 2020. gada ir jānomaina t.s. Kioto protokols, kurā tā arī nepiedalījās pasaules lielākie oglekļa izmešu producētāji.
Atbilstoši visas pasaules valstu nolīgumam, kuru «svētīja» ANO ģenerālsekretārs, izriet, ka cilvēce spēj ietekmēt globālā klimata izmaiņas un cilvēces rīcībā ir resursi, lai izmainītu zemeslodes vidējo gaisa temperatūru par vairākiem grādiem.
Vai patiešām cilvēces rīcībā ir resursi, lai, tos iedarbinot, mainītu klimatu, kādā virzienā vien vēlamies? Ikviens, kurš ir apguvis elementārās fizikas pamatus un guvis kaut vai vispārēju priekšstatu par dabas ģeogrāfiju, zina, ka galvenais enerģijas avots uz zemeslodes virsmas ir Saules enerģija. Vēl ir ģeotermālā enerģija un gravitācijas enerģija, kas izpaužas kā paisuma un bēguma spēki, rodoties no Zemes griešanās ap savu asi, Mēness rotācijas ap Zemi un Zemes rotācijas ap Sauli. Taču Saules enerģija ir noteicošā, un Saules enerģija pārveidojas citos enerģijas veidos. Saules enerģija veido biomasas pieaugumu, nodrošina globālo ūdens apriti (hidroenerģijas resursi), lielāko daļu vēja enerģijas utt.
Lai cik iedomīga uz sevi būtu cilvēce, taču visas cilvēces kopējās iespējas saražot (patērēt) enerģiju (ieskaitot fosilo derīgo izrakteņu un biomasas patēriņu) gada laikā veidos tikai vienu septiņtūkstošo daļu no tā Saules enerģijas daudzuma, ko gada laikā absorbē okeāni, zemeslodes virsma un atmosfēra. Turklāt tas ir, vērtējot tikai to Saules enerģiju, kura tiek absorbēta. Cilvēces kopējās iespējas ģenerēt enerģiju tik lielā mērā, kādu Zeme saņem no Saules, ir niecīgas.
Zemes termiskā bilance izskatās šāda: Zeme saņem enerģiju no Saules (vienkāršības labad pieņemsim, ka ģeotermālā un paisuma enerģija ir nemainīga). Atmosfēra, okeāns un sauszeme absorbē Saules enerģiju sasilstot. Taču vienlaikus ikviens silts ķermenis izstaro enerģiju (infrasarkanajā starojuma daļā). Ja no Saules absorbētās un atpakaļ Visumā izstarotās enerģijas daudzums ir līdzsvarā, tad Zemes vidējā temperatūra būs aptuveni nemainīga. Lai Zemes vidējā temperatūra palielinātos, ir jāpanāk, lai no Saules absorbētās enerģijas daudzums būtu lielāks par Zemes izstaroto enerģijas daudzumu. Lai Zemes vidējā temperatūra kristos, ir jāpanāk, lai siltuma enerģijas izstarojumi būtu lielāki par enerģijas daudzumu, kurš saņemts no Saules (pie nemainīga ģeotermālās un paisuma enerģijas absorbcijas un zuduma līmeņa).
Klimats un albedo koeficients
Vidēji vienu trešdaļu no Saules starojuma enerģijas Zemes virsma uzreiz atstaro. Ar sniegu klāta zeme atstaro 90% no Saules enerģijas (albedo koeficients 0,9). Lapu koku mežs atstaro tikai 10%, bet tuksneša smiltis – 40% no Saules enerģijas. Mainot Zemes virsmas albedo koeficientu, cilvēcei ir vislielākie resursi iespaidot Zemes enerģētisko bilanci. Pļavas pārvēršot par pilsētām, tiek palielināta Saules enerģijas absorbcija. Cilvēcei ir resursi kaut vai gada laikā 1% no planētas virsmas, kura pašlaik ir klāta ar mežiem, pārvērst par pilnīgu tuksnesi. Veicot šādu darbību, 1% Zemes virsmas mainītu albedo koeficientu no 0,1 uz 0,4, bet, ja izveidoto tuksnesi pārklātu ar kaļķakmens kārtu, tad albedo šajā teritorijā pieaugtu līdz 0,6. Tas Zemes kopējo akumulēto Saules enerģijas daudzumu samazinātu aptuveni par 0,5%. Tuksneša smiltis vai kaļķakmens virsma atstaro Saules enerģiju daudz vairāk nekā mežiem klāta virsma. Izcērtot vienu procentu mežu no visas Zemes virsmas, Saules akumulētās enerģijas apjoma zudums būs lielāks par to enerģijas daudzumu, kuru visa cilvēce spēj saražot gada laikā. Ja patiešām mūsu planētai draud strauja sasilšana, tad visi ņemam cirvjus rokās, iedarbinām kaļķu maltuves, pārvēršam mežus par tuksnešiem un mēģinām mainīt klimatu!!! Cilvēcei tas ir pa spēkam. Tikai, pasarg’ Dievs, lūdzu, nedariet kaut ko tādu! Viens procents no Zemes virsmas ir trīsdesmitā daļa no visas sauszemes! Pirms pieņemt radikālus soļus klimata ietekmēšanai, mēģināsim saprast, vai tas ir vajadzīgs? Vai, veicot kaut ko tādu, klimats patiešām izmainīsies un sasilšana tiks novērsta? Bet vēl svarīgāks jautājums – vai vispār ir vērojama neatgriezeniska globālā sasilšana?
Sasilšanas pierādījumu pārbaude
Ja vērtējam populārākos globālās sasilšanas teorijas aizstāvju informatīvos resursus, tad tajos tiek definēts, ka globālā sasilšana ir pierādīta. Līdz ar to tā tālāki pierādījumi vairs nav nepieciešami un ir lieki. Tiek rakstīts, ka 97% zinātnieku piekrīt šiem argumentiem un atbalsta globālās sasilšanas teorijas galvenās tēzes. Ja kāds neatbalsta, tad tas ir nekompetents šarlatāns, jokains marginālis, dabas ienaidnieks vai – vēl ļaunāk – fosilā kurināmā ieguves kompāniju apmaksāts ietekmes aģents.
Visdīvainākais ir tas, ka postulējums – globālā sasilšana ir pierādīta, un tālāki pētījumi šīs tēzes pārbaudei ar jaunāku informāciju ir nevajadzīgi un lieki – ir klaji nezinātnisks. Ikviena teorija ir jāpārbauda ar jauniem faktiem, jaunu informāciju. Ja teorijas prognozes atbilst jaunajiem faktiem, tad varam teoriju izmantot arī turpmāk. Ja teorijas prognozes neatbilst jaunajiem faktiem, tad teorija ir jānoraida un jāmeklē pamats citas teorijas izveidei. Tā notiek zinātniskās izziņas process. Kādas teorijas pasludināšana par nemaldīgu un uz mūžiem pierādītu, noliedzot tās pārbaudi ar jauniem faktiem, nav zinātne. Tā ir dogmatiski reliģiska vai ideoloģiska pieeja.
Ikvienai teorijai ir jāsaskan ar ikdienā redzamiem un novērojamiem faktiem. Zinātne noraida arī ceturtās telpiskās dimensijas eksistenci, jo ikdienas situācijās to nav iespējams novērot.
Pārbaudīt, vai notiek globālā sasilšana, var ikviens no mums. Protams, ja balstāmies uz subjektīvām izjūtām, tad laikā, kad ir ļoti silts decembris, kā šogad, ļaudis saka: «Jā, laikam sasilstam!» Kad šogad bija netipiski auksts jūnijs, tad visi smējās par globālo sasilšanu. Tāpēc daudzās valstīs politiskā līmenī termins «globālā sasilšana» netiek lietots. Tas ir nomainīts ar terminu «klimata pārmaiņas». Klimata pārmaiņas ir jebkas. Ja ir auksti, tad sakām «klimata pārmaiņas», ja ir silti – «klimata pārmaiņas», kad līst lietus – «klimata pārmaiņas» utt. Uznāk netipisks sausums – «klimata pārmaiņas». Draudzīgi cīnāmies pret «klimata pārmaiņām»! Katrs dara, ko grib, un visi ir apmierināti.
Labi, nepaļausimies uz sajūtām. Teju vai ikvienā datorā ir Excel programma, kurā ir datu analīzes rīki, lai noskaidrotu, vai ap mums notiek temperatūras paaugstināšanās, pazemināšanās vai arī izmaiņas ir normas robežās.
Diemžēl, ja kāds vēlēsies tikt pie faktisko novērojumu izejas datiem, tad atklāsies, ka tikai nedaudzas valstis ir draudzīgas pētniekiem un ikvienam interesentam. Latvija šajā jomā ir planētas pirmrindniece. Milzīgs datu masīvs par pēdējiem gadiem ir pieejams un lejuplādējams Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra mājaslapā. Meteoroloģisko novērojumu laika rindas ir pieejamas CSP mājaslapā utt. Citviet (Krievija, Kanāda utt.) brīva pieeja vēsturisko datu masīvam nav tik viegla. Informācija ir jāpērk. Pētnieks un ikviens interesents, kam nav brīvu finanšu līdzekļu, neko daudz nevarēs pārbaudīt.
Gaisa temperatūras izmaiņas Latvijā
Sāksim ar Latviju. Kā mainījās gada vidējā gaisa temperatūra Latvijas pilsētās pēdējo gadu laikā (CSP datu bāzes)?
Vienkāršības labad lasītājiem piedāvāšu aplūkot vidējo gaisa temperatūru Latvijas pilsētās trijos laika posmos: no 1997. līdz 2002. gadam, no 2003. līdz 2008. gadam un no 2009. līdz 2014. gadam. CSP publisko datus par 18 gadiem. Sanāk trīs sešus gadus gari posmi. Skatāmies rezultātus.
Daugavpilī gada vidējā gaisa temperatūra virzienā no senākās sešgades uz jaunāko mainījās šādi: 6,53; 6,47; 6,38.
Liepājā: 7,87; 7,87; 7,57.
Alūksnē: 5,63; 5,65; 5,52.
Cēsīs: 6,47; 6,55; 6,23.
Dobelē – attiecīgi 7,25; 7,25 un 6,93.
Vidējās gaisa temperatūras samazinājums no CSP datu bāzē iekļautajām pilsētām nebija vērojams tikai Rīgā (7,52; 7,43; 7,83) un Jēkabpilī (6,42; 6,53; 6,45).
Taču gan vidējās gaisa temperatūras pieaugums, gan samazinājums Latvijas pilsētās nav statistiski būtiski. Vidējās gaisa temperatūras izmaiņas Latvijas pilsētās no 1997. līdz 2014. gadam atbilst vidējām ikgadējām temperatūras svārstībām. Izmaiņas neliecina nedz par sasilšanu, nedz par atdzišanu, bet ir atbilstošas vidējā lieluma ticamības intervālam. Pat vairāk. Ja vēlamies būt matemātiski korekti, tad mums ir jānoraida apgalvojums, ka Latvijas vidējā gaisa temperatūra pēc 2008. gada palielinājās. Šāds apgalvojums neatbilst novērojumiem un neiztur pārbaudi ar statistikas būtiskuma kritērijiem.
Mēs varam apgalvot, ka Latvijā ir vērojamas klimata pārmaiņas (jebkas ir pārmaiņas), bet apgalvot, ka pēc 2008. gada Latvijā ir vērojamas gaisa vidējās temperatūras pieauguma tendences, nevar.
Kā ir citviet? Lielbritānijas vidienē, apskatot vidējos gaisa temperatūras rādītājus pēdējās trīs sešgadēs, iegūsim šādas temperatūras izmaiņas – 10,41; 10,48; 10,00 (dati: Met Office Hadley Centre Central England Temperature Data, http://hadobs.metoffice.com). Citā Eiropas daļā – pašos Norvēģijas ziemeļos, Vardē (Finnmark) – temperatūras izmaiņu līkne ir šāda: 1,83; 2,85; 2,71.
Kaut ko līdzīgu var vērot arī Nigērijā (Eniola D. Ashaolu (2015) Groundwater Response to Weather Variability in a Poor Aquifer Unit: An Example from Tropical Basement Complex Rock of Nigeria – Geography, Environment, Sustainability 3 (8), 55–68. pp). Nigērijā no 1990. gada līdz 2005. gadam notika temperatūras pieaugums un tad vidējā gaisa temperatūra samazinājās tik strauji, ka vidējās gaisa temperatūras izmaiņas laika posmā no 1970. gada līdz 2015. gadam ir tuvas nullei. Nav nedz pieauguma, nedz samazinājuma. Lineārās regresijas līnija ir paralēla x asij.
Tendences pēc 2008. gada ir citas
Apgalvojumiem par vidējās gaisa temperatūras pieaugumu pēc 2008. gada Latvijā, Norvēģijas ziemeļos, Anglijas vidienē un pat Nigērijā nav zinātniska pamata. Pret to būtiski neiebilst arī globālās sasilšanas fanātiķi. Lai noraidītu šos argumentus, tika attīstīta teorija, ka globālā sasilšana mērenajā joslā nemaz neizpaužas kā sasilšana. Globālā sasilšana izpaužas polārajos apgabalos. Pēdējos gados Grenlandē kļūstot tik silts, ka ledāji tūdaļ izkusīs, bet tie, kuriem ir bail braukt peldēties uz Šarm eš Šeihu, varēs jau pēc dažiem gadiem doties ar kruīza kuģiem uz Ziemeļpola apkārtni. Tur būs tik silts, ka peldēties būs īsts prieks. Diemžēl tikt pie polāro staciju meteoroloģisko novērojumu laika rindām nav viegli. Viegli ir pieejami Svalbāras stacijas (Norvēģija) dati par vidējo gaisa temperatūru pa mēnešiem. Tie patiešām rāda, ka pēdējos gados vidējā gaisa temperatūra ir augusi.
Taisnības labad ir jāsaka, ka ziņas par to, kāda bija tiešo novērojumu ceļā iegūtā temperatūra polārajos apgabalos dienvidu puslodē, ir iegūstamas tikai no 20. gadsimta otrās puses, kad Antarktīdā tika izveidotas pastāvīgas izpētes stacijas. Savukārt ziemeļu puslodes polārajos apgabalos pat visai nesenā pagātnē bija daudz, daudz siltāk nekā mūsdienās. Lai to saprastu, vajadzētu iepazīties ar profesora Ojāra Āboltiņa grāmatu No leduslaikmeta līdz globālajai sasilšanai: Dabas vides pagātne un tagadne Latvijā (Rīga, LU Akadēmiskais apgāds, 2010). Pirms tūkstoš gadiem Grenlandes dienvidu piekraste bija nevis ledus valstība, bet gan «Zaļā zeme» (par to liecina nosaukums), jo tā bija apdzīvojama, viegli kuģojama un vikingi apmetās Grenlandē līdz pat 81. paralēlei. Savukārt, klimatam kļūstot aukstākam, visas apmetnes iznīka, un ap 13. gs. visi vikingu pēcteči no Grenlandes bija izzuduši.
Decembris bez sniega 1821. g.
Pat ļoti nesenā pagātnē bija ilgi laika posmi, kad klimats bija vismaz tikpat silts kā pašlaik. Ja kādu mulsina šī gada siltais decembris, tad atveriet Krievijas dzejnieka Aleksandra Puškina romānu (dzejā) Jevgeņijs Oņegins (manas paaudzes ļaudīm tas bija obligātajā literatūrā vidusskolā). Ielūkojieties piektajā nodaļā, kurā ir aprakstīta kāda ziema Pēterburgas apkārtnē 19. gadsimta divdesmitajos gados: «В тот год осенняя погода /Стояла долго на дворе,/ Зимы ждала, ждала природа. /Снег выпал только в январе.» («Togad rudens ārā bija vērojams ļoti ilgi. Daba gaidīja un gaidīja ziemu, taču sniegs uzkrita tikai janvārī.»)
Ir ļoti ticams, ka Puškins aprakstīja 1821. gada nogali, jo novērojumi Krievijā nav viegli atrodami, bet Lielbritānijā 1821. gada decembris bija anomāli silts.
Kas no tā izriet? Klimatā ir vērojami cikliski procesi. Laika posmi, kad ir siltāks, mijas ar aukstāka laika posmiem. Tāpēc viens no zinātnes virzieniem ir atrast, kādi laika cikli nosaka vidējās temperatūras izmaiņas. Vienā no pētījumiem par Krievijas ziemeļdaļas klimata izmaiņām (Klimenko V., V. Matskovsky V., Dahlmann
D. (2014) MultiArchive Temperature Reconstruction of the Russian Arctic for the Past Two Millennia. Geography, Environment, Sustainability 1 (7), 16–29. pp) ir atklāts, ka statistiski būtiski ir klimata pārmaiņu cikli ar 499, 195, 73, 48 un 24 gadus ilgiem periodiem (Klimenko u.c. – 22. lpp.).
Klimata izmaiņas nosaka cikliski procesi. Tas ir zinātniski pierādīts. Apgalvojums, ka tagad visu noteiks tikai lineārs temperatūras pieaugums, neatbilst līdzšinējai vēstures pieredzei. Ilgākos laika posmos temperatūru izmaiņas uzrāda vēl lielākas svārstības nekā pēdējo tūkstoš gadu laikā. Šādi dati ir iegūti, analizējot Antarktīdas ledāju.
Šie ir argumenti, kāpēc daudzviet, piemēram, ASV republikāņu partijas vadībā, tiek uzskatīts, ka kampaņai par globālo sasilšanu ir pavisam citas intereses.
Cilvēce ir slogs planētas ekosistēmai
Manuprāt, pārāk liela fokusēšanās uz temperatūras izmaiņām ļauj nelikties ne zinis par galveno cilvēces izaicinājumu. Cilvēce ar katru dienu kļūst par arvien lielāku slogu planētas ekosistēmai. Tik ievērojama sugu skaita iznīcināšana, kāda notiek pašlaik, tika piedzīvota tikai ģeoloģisko katastrofu laikmetos. Cilvēku skaitam nemitīgi palielinoties, cilvēces kvalitatīva eksistence kļūst atkarīga no rūpniecības spējas uzturēt pieaugošu lauksaimnieciskās produktivitātes līmeni. Bez plaša ķīmisko un ģenētisko tehnoloģiju izmantojuma cilvēces apgāde ar pārtiku kļūst neiespējama. Tas nozīmē, ka jebkuras – politiskas, klimatiskas, astronomiskas, medicīniskas – katastrofas, kuras var traucēt lauksaimniecības produktivitātes līmeņa uzturēšanai nepieciešamo resursu plūsmu, var izraisīt simtu miljonu un pat vairāku miljardu cilvēku bada nāvi.
Šī ir reāla mūsdienu civilizācijas problēma. Cilvēces spiedienu uz ekosistēmu var mazināt, realizējot idejas, kas nozīmē cilvēku skaita ierobežošanu. Šādu politiku spēja īstenot tikai autoritārā Ķīna. Daudzviet šādas idejas būs pretrunā ar cilvēktiesību izpratni, reliģiskām un ētiskām vērtībām. Tāpēc daudz ērtāk ir diskutēt nevis par civilizācijas patiesajiem izaicinājumiem, bet gan par temperatūras izmaiņām un spekulācijām ar izmešu kvotām.