Terora akti liecina par Islāma valsts globalizēšanos

Virkne asiņainu uzbrukumu, par kuriem atbildību uzņēmies teroristu grupējums Islāma valsts, likuši pasaules lielvalstīm vienoties par izlēmīgāku cīņu pret džihādistiem Irākā un Sīrijā. Tomēr pat kalifāta militāra sagrāve tā kontrolētajās teritorijās (tā gan nez vai iespējama bez sauszemes operācijas) nenozīmē uzvaru – gan Francijā, gan Ēģiptē, gan Turcijā, Libānā un Kalifornijā notikušie terora akti liecina, ka musulmaņu radikāļu grupējumam ir gana daudz sekotāju, kuriem, iespējams, pat nav nekādu saikņu ar komandieriem Sīrijā un Irākā.

Dažādos starptautiskos forumos runas par draudiem, kādus rada Islāma valsts, bija dzirdamas arī 2014. gadā, taču šis gads kļuvis par būtisku pavērsiena punktu. Tagad ir pilnīgi skaidrs, ka radikāļu grupējums negrasās aprobežoties ar pozīcijām, kuras tas iekarojis Sīrijā un Irākā. Grupējuma līdera Abū Bakra el Bagdādi runas par vispasaules kalifātu pamazām sāk pārvērsties darbos. Uzticību Islāma valstij zvērējuši gan kaujinieki Lībijas austrumos, gan Somālijas un Nigērijas radikālie grupējumi, gan Sīnāja pussalas nemiernieki, gan vairāki Ziemeļkaukāza un Centrālāzijas musulmaņu grupējumi.

Taču vēl biedējošāk, vismaz Eiropai, ir tas, ka nepārdomātās imigrācijas un sociālās politikas dēļ tādās valstīs kā Francija, Beļģija un Nīderlande ir milzīgas musulmaņu diasporas, kas īpaši necenšas slēpt savu naidu pret eiropiešu dzīvesveidu, pieņemtajiem likumiem un tikumiem. Šiem cilvēkiem kabatā ir Rietumeiropas valstu pases, kas nozīmē, ka viņi brīvi var pārvietoties pāri robežām, neizraisot īpašas aizdomas, bet sirdī – nicinājums pret gļēvajiem eiropiešiem, kuri politkorektuma vārdā ir gatavi no savas mājas pagalma aizvākt Ziemassvētku eglīti, lai tik tā kādu neaizvainotu. Tas, ko Rietumu kultūrā mēdz dēvēt par toleranci un kompromisiem, Austrumu kultūrā nešaubīgi tiek asociēts ar vājuma izrādīšanu, un – vājais ir jāpiebeidz līdz galam.

Gan janvārī notikušajos uzbrukumos satīriskā žurnāla Charlie Hebdo redakcijai un košera preču veikalam (toreiz gāja bojā 16 cilvēki), gan 13. novembra koordinētajos terora aktos Parīzē, kas kopā prasīja 132 cilvēku dzīvību, vairākums teroristu bija ne jau Irākas, Sīrijas vai kādas citas arābu valsts pilsoņi, bet gan Francijā vai Beļģijā dzimuši arābu izcelsmes jaunieši. Izmeklēšanas dati liecina, ka daļa no viņiem bija bijuši Islāma valsts kontrolētajās teritorijās, kur treniņnometnēs apguvuši kara mākslu, bet citi pat mūžā nebija atstājuši Rietumeiropu – pietiek ar internetu un radikāliem sprediķiem mošejās, lai inficētos ar vahabītu ideoloģiju, kas par naidniekiem un neticīgajiem pasludina ne tikai kristiešus, ebrejus, citu reliģiju piekritējus un ateistus, bet arī šiītu musulmaņus un pat tos sunnītus, kuri nepiekrīt vahabītu kultivētajām dogmām.

Islāma valsts uzņēmusies atbildību arī par vairākiem citiem lieliem terora aktiem – sākot ar eksplozijām Ankarā, kas prasīja vairāk nekā 100 cilvēku dzīvības, turpinot ar Beirūtas terora aktiem, kuros gāja bojā gandrīz 40 cilvēki, un beidzot ar Krievijas lidsabiedrības Kogalimavia pasažieru lidmašīnas uzspridzināšanu virs Sīnāja pussalas, kad bojā gāja 224 cilvēki. Šie uzbrukumi lika mobilizēties pasaules lielvarām, un Francijas prezidentam Fransuā Olandam teju vai izdevās izveidot visaptverošu koalīciju cīņai pret Islāma valsti. Šo nodomu izjauca Turcijas gaisa kara spēku veiktā Krievijas bumbvedēja Su24 notriekšana, jo Krievijas lidmašīna, kas piedalās militārajā operācijā Sīrijā, kārtējo reizi bija pārkāpusi Turcijas gaisa telpas robežas. Lai gan vārdos visas reģionālās un pasaules lielvaras uzvērušas, ka to mērķis ir apkarot Islāma valsti, patiesībā katra no tām darbojas saskaņā ar savām interesēm. Piemēram, Krievija, tāpat kā Irāna, vēlas, lai Sīrijā pie varas paliktu Bašara Asada režīms, bet Turciju un Persijas līča karaļnamus šāds scenārijs neapmierina. Savas intereses reģionā ir arī ASV un lielākajām Eiropas Savienības valstīm, no kurām vairākas tā arī nav spējušas izšķirties, vai lielāki spēki vēršami pret Islāma valsti vai pret B. Asadam lojālo armiju. No militārā viedokļa vienkāršāka šķiet Islāma valsts pozīciju vājināšana Irākā, un gada nogalē džihādistus jau izdevies padzīt no Ramadī pilsētas un tās tuvākās apkaimes, tomēr, zinot to, ka Irākas armijā ir lielākoties šiīti, kuri nevēlas karot tradicionāli sunnītu apdzīvotajos reģionos, ir bažas, ka šai ofensīvai turpinājuma nebūs.