Divpartiju sistēmas laikmets Spānijā ir beidzies, un par svarīgiem politiskiem spēkiem līdzās jau ierastajai konservatīvajai Tautas partijai un sociālistiem kļuvuši kreisie radikāļi no Podemos un liberāļu partija Ciudadanos, liecina svētdien notikušo parlamenta vēlēšanu rezultāti. No šīm partijām lielā mērā atkarīga Spānijas nākamās valdības nākotne, un politologi jau prognozē, ka valdošās koalīcijas veidošana varētu būt ilga un sarežģīta, pieļaujot iespēju, ka nākamā gada pavasarī Spānijas vēlētājiem atkal nāksies doties balsot – ārkārtas vēlēšanās.
«Šie rezultāti liecina, ka Spānijā sākusies politiskās sadrumstalošanās ēra,» sarunā ar Reuters vēlēšanu rezultātus komentējis domnīcas Teneo Intelligence analītiķis Antonio Barozu. Bet Madrides laikraksts ABC bez lieka politkorektuma kritiski raksta par Spānijas politiskās sistēmas destabilizāciju un «italizāciju», atgādinot, ka tieši Itālija Rietumeiropas valstu vidū allaž izcēlusies ar visneiedomājamākajām koalīcijām un valdībām, kuru mūžs parasti nav bijis ilgs. Spānijā kopš diktatora Fransisko Franko nāves 1975. gadā valdību allaž vadījis vai nu Tautas partijas, vai arī sociālistu premjers, turklāt partijai, kas uzvarējusi vēlēšanās, allaž bijis diezgan komfortabls vairākums parlamentā un tai nav nācies lauzīt galvu par koalīcijas partneru piesaistīšanu.
Pašlaik situācija ir pilnīgi atšķirīga. No 350 deputātu mandātiem Tautas partija saņems 123, bet sociālisti – 90. Podemos ir ieguvusi 69 mandātus, Ciudadanos – 40, bet vēl 28 mandāti nonākuši astoņu sīkpartiju rīcībā. Pat piesaistot ideoloģiskā ziņā tuvāko Ciudadanos, konservatīvajiem pietrūkst mandātu stabilam vairākumam, un tas pats attiecas arī uz kreiso spēku bloku – jāatgādina, ka starp mazpartijām ir pārstāvēti gan katalāņu, gan basku, gan pat Kanāriju salu separātisti, kuru iesaistīšanās valdošajā koalīcijā (lai kurš to arī vadītu) ir maz ticama.
«Pašlaik ir īsts juceklis. Sadrumstalotā parlamenta dēļ būs lielas problēmas ar jaunās valdības veidošanu,» intervijā vācu radiostacijai Deutsche Welle sacījis Karaļa Huana Karlosa universitātes politoloģijas profesors Manuels Villorija. Jaunais parlamenta sastāvs uz savu pirmo sēdi sanāks 13. janvārī, un tieši tad karalim Felipem VI ir jāizvirza premjera amata kandidāts. Parasti tiek nominēts vēlēšanās visvairāk mandātu ieguvušās partijas līderis, šajā gadījumā tas būtu pašreizējais valdības vadītājs Marjano Rahojs. Pirmajā balsojumā pretendentam uz premjera amatu nepieciešams iegūt atbalstu no vairāk nekā puses deputātu, bet otrajā pietiek ar vienkāršu vairākumu, kas faktiski nozīmē mazākuma valdības veidošanu.
Pašlaik šķiet, ka tieši pēc šāda scenārija varētu notikt jaunās Spānijas valdības veidošana.
Reuters atgādina – tas, ka nevienai partijai neizdosies iegūt absolūto vairākumu, bija nojaušams jau pirms vairākām nedēļām, tomēr nekādu pazīmju, ka konservatīvie un sociālisti varētu veidot tā saukto lielo koalīciju (tāda pie varas ir, piemēram, Vācijā), neesot bijis. Viens no sociālistu līderiem Sēzars Luena vakar apstiprinājis, ka viņa partija neizskata iespēju piedalīties valdībā, kuru vadīs M. Rahojs, pavēstot, ka arī parlamentā sociālisti balsos pret šādu valdību. AFP norāda, ka pastāv iespēja sociālistu līdzdalībai valdībā, kur premjera amata kandidāts būtu kāds cits Tautas partijas pārstāvis, taču tā esot ļoti niecīga. Galvenokārt jau tāpēc, ka Spānijā ir pieņemts, ka uz valdības vadītāja amatu kandidē uzvarējušās partijas līderis, nevis, piemēram, viņa vietnieks, un Felipe VI pat nevar nominēt amatam politiķi, kurš iepriekš nav izvirzīts par premjera amata kandidātu.
Interesanti, ka M. Rahoju kā valdības vadītāju neatbalsta arī Ciudadanos, kurai ir iebildes gan pret pašreizējā premjera realizēto uzņēmējiem nedraudzīgo politiku, gan korupcijas skandāliem, kuros iesaistītas augsta ranga Tautas partijas amatpersonas, kuras premjers turpina aizstāvēt. Tāpēc liberāļu līderis Alberts Rivera rosinājis, ka gan viņa partijai, gan sociālistiem parlamenta balsojumā būtu jāatturas, ļaujot M. Rahojam kā uzvarējušās partijas līderim veidot mazākuma valdību. Šādu iespēju gan asi kritizējuši politologi, norādot, ka valdība, kurai ir tikai 123 no 350 mandātiem, būtu neiedomājami vāja un nestabila. Daudzi eksperti uzskata, ka A. Rivera tikai uzsit sev cenu, vēloties panākt partijai izdevīgākus nosacījumus, lai iekļautos valdošajā koalīcijā.
Savukārt valdošā kreisā bloka izveidošana tiek uzskatīta par mazāk ticamu, pat neraugoties uz to, ka nesen pēc līdzīga scenārija attīstījās notikumi Portugālē, kur kreisajiem spēkiem izdevās panākt vienošanos un atstumt no varas nominālos vēlēšanu uzvarētājus. «Kreisā spārna pakta lielākā problēma ir tā, ka par to jāvienojas nevis divām partijām, bet gan krietni lielākam skaitam politisko spēku,» norādījusi Barselonas universitātes politoloģe Berta Barbeta.