Uzstāšanās Vācijas valdošās Kristīgo demokrātu savienības (CDU) kongresā palīdzējusi kanclerei Angelai Merkelei mazināt domstarpības konservatīvajā blokā, un vakar Bavārijas Kristīgo sociālistu savienības (CSU) vadītājs Horsts Zēhofers viņu nodēvējis par «augstākās klases līderi», ko daudzi politologi uztvēruši kā samierināšanās žestu.
Tiesa, A. Merkele, atzīstot, ka neierobežotu skaitu bēgļu Vācija uzņemt nespēs, nav piekritusi tam, ka tiktu noteikts kāds konkrēts iebraucēju skaits, pēc kura sasniegšanas Vācijas robežas slēgtu – tieši uz to uzstāj gan partneri no CSU, gan CDU labējais spārns, gan liela daļa sabiedrības.
Apslāpētā opozīcija
Komentējot CDU ikgadējo kongresu, kas Karlsrūē (zīmīgi, ka šī pilsēta ir Vācijas Konstitucionālās tiesas mājvieta) sākās pirmdien, bet turpinājās vakar, ziņu aģentūra AFP galveno uzmanību vērš uz to, ka A. Merkele ar savu iedvesmojošo runu apslāpējusi opozīciju gan pašas partijā gan arī Bavārijas māsaspartijā jeb CSU, kuru migrantu krīze satraukusi visvairāk. Savukārt Bloomberg uzskata, ka H. Zēhofers, neraugoties uz visiem kanclerei adresētajiem komplimentiem, ar iznākumu nav īsti apmierināts. Bavārija, kas atrodas nelegālo migrantu Balkānu maršruta ceļā, tomēr vēlas stingras garantijas, ka nākamgad tai vairs nenāksies saskarties ar milzīgām ieceļotāju plūsmām, kuru uzņemšanai federālajai zemei vienkārši trūkst resursu. Turklāt jāņem vērā fakts, ka bavārieši, kuri sākotnēji bija lepni par to, ka var sniegt palīdzību tālu ceļu mērojušajiem migrantiem, pašlaik kļuvuši skeptiskāki attiecībā uz aizvien jaunu un jaunu ieceļotāju ierašanos. H. Zēhofers savā runā kongresā minējis, ka, neraugoties uz skarbajiem laika apstākļiem, ir diennaktis, kad Austrijas un Vācijas robežu šķērso pat 5000 migrantu.
Migrantu aicinātāja
61 gadu vecā A. Merkele, uzstājoties partijas kongresā, spilgti nodemonstrēja, kādēļ tādi politkorekti izdevumi kā Time un The Financial Times viņu šogad pasludinājuši par Gada cilvēku. Jāatgādina, ka A. Merkeli daudziet Eiropā uzskata par vienu no migrantu krīzes izraisītājiem, jo tieši viņa vasaras nogalē nez kādēļ pasludināja, ka Vācijā ir gaidīti visi patvēruma meklētāji, un atteicās no Dublinas līguma ievērošanas, kas paredz, ka bēgļiem obligāti jāreģistrējas tajā ES valstī, kuru viņiem izdevies sasniegt pirmo – tātad visbiežāk Grieķijā, Itālijā vai Maltā. Kancleres izteikumus gan cilvēku kontrabandisti, gan labāku dzīves apstākļu meklētāji uztvēra kā zaļās gaismas ieslēgšanu, saprotot, ka nelegāla Eiropas valstu robežu šķērsošana vairs netiek uzskatīta par noziegumu vai pārkāpumu. Kad Vācijas valdība attapās un pēc pāris nedēļām sāka kontrolēt iebraucēju plūsmas, bija jau par vēlu, jo desmitiem un desmitiem tūkstošu migrantu jau bija devušies ceļā pa Balkānu maršrutu – no Grieķijas caur Maķedoniju, Serbiju un Horvātiju uz turīgajām Rietumeiropas valstīm, no kurām pašas pievilcīgākās tiem šķita Vācija, Nīderlande un Skandināvijas valstis, jo tur dzīvojošie radinieki vai paziņas jau bija paspējuši informēt par dāsnajiem pabalstiem.
Tieši A. Merkeles paziņojumu dēļ (to, vai tie bijuši pārdomāti vai netīši, mēs, iespējams, nekad neuzzināsim) izveidojās katastrofāla situācija, kas sanaidojusi Eiropas valstis un likusi tām (Ungārijai, Horvātijai, Slovēnijai, Austrijai) ķerties pie robežžogu celtniecības. Vēl vairāk – Vācijas kanclere panākusi to, ka būtiski tiek sabojātas attiecības starp Eiropas turīgākajām un mazāk labklājīgākajām valstīm. Aicinot Sīrijas vai Irākas kara bēgļus doties uz Eiropu, viņa pat neiedomājās pakonsultēties ar pārējo 27 Eiropas Savienības dalībvalstu pārstāvjiem, bet tagad atļaujas vaimanāt par to, ka daļa šo valstu neizrādot pietiekamu «solidaritāti». Vācijas valdības rīcībai sadzīvisku analogu atrast nav grūti – tā rīkojusies kā cilvēks, kurš uz savu mājas ballīti saaicinājis vairāk viesu, nekā spēj uzņemt, un jūtas aizvainots par to, ka kaimiņi neatvēl pasākumam savu dzīvojamo platību...
A. Merkeles pirmdien teiktā runa (kas tika novērtēta ar astoņas vai deviņas minūtes ilgiem aplausiem un ovācijām), kuru liberālie mediji, protams, paspējuši nodēvēt par «iedvesmojošu», apliecināja, ka Vācijas kanclere ir pilnīgi pārliecināta par to, ka viņas rīcība bijusi pareiza. Uzsvaru viņa likusi uz humāno aspektu, apelējot pie tā, ka visiem cilvēkiem, kuri bēg no kara šausmām, būtu jādod patvērums, aizmirstot to, ka šādu patvērumu bēgļi no Sīrijas jau bija saņēmuši Turcijā, Jordānijā vai Libānā, kur viņu dzīvība vairs nebija apdraudēta. Īpaši dīvaina šķita protestantu mācītāja meitas A. Merkeles atsaukšanās uz kristīgajām vērtībām – no viņas sacītā izriet, ka kristiešu svēts pienākums ir dot pajumti citas ticības piekritējiem, kuru vairākums savu naidu pret kristietību, krustnešiem un neticīgajiem pat īpaši necenšas slēpt, migrantiem, kuri kā personīgu aizvainojumu uztver pat Ziemassvētku eglīšu uzstādīšanu pilsētu laukumos. Saskaņā ar pašreizējo informāciju, starp 13. novembra Parīzes terora aktu veicējiem bija divi cilvēki, kuri kopā ar milzīgo migrantu plūsmu Eiropā nokļuvuši šoruden, bet pārējie uzbrucēji bija jau pirms daudziem gadiem iebraukušu migrantu vai «patvēruma meklētāju» atvases, kuras tā arī nebija spējušas iedzīvoties Eiropas sabiedrībā.
Humānisms un empātija
Vācijas kanclere savā uzrunā partijas biedriem gan neuzskatīja par nepieciešamu pievērsties atsevišķām detaļām. Tā vietā viņa runāja par valsts izrādīto humānismu, iejūtību un empātiju. «Mūsu valsts raksturīga ar to, ka spēj sasniegt lielas lietas. Vācija ir spēcīga valsts. Mēs esam tikuši galā ar daudzām problēmām un tiksim galā arī ar šo,» viņas sacīto citē interneta ziņu vietne The Local. Aiz robežām (pašā Vācijā šī tēma ir absolūts tabu vismaz drukātajiem un interneta medijiem) interneta vietņu komentētāji, protams, ironizējuši par to, kādas «lielas lietas Vācija sasniedza pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados», un to, ka valsts «no viena grāvja ieslīdējusi citā» – nacismu nomainījusi grūti izprotama un sabiedrības maz atbalstīta iejūtība pret ieceļotājiem.
To, ka šis atbalsta trūkums nav nekāds propagandas triks, apliecina pagājušās nedēļas nogalē avīzē Bild am Sonntag publicētie socioloģisko pētījumu kompānijas Emnid aptaujas rezultāti. Valdošo koalīciju pašlaik atbalsta vien 37% vēlētāju, bet 62% aptaujāto ir pārliecināti, ka pienācis pēdējais brīdis, kad Vācijai skaidri jānosaka – cik daudz ieceļotāju tā spējīga uzņemt. Vācijas kancleres runa atbildi uz šo jautājumu nesniedz. Jā, A. Merkele paziņojusi, ka Vācijas resursi nav neizsmeļami un visus patvēruma meklētājus šī valsts uzņemt nespēs, taču tas nav nekas jauns – ar līdzīgiem paziņojumiem iepriekš nācis klajā gan Vācijas ārlietu ministrs Franks Valters Šteinmeiers, gan citas šīs valsts amatpersonas.
Taču problēmas risinājumu Vācijas kanclere joprojām turpina meklēt aiz savas valsts robežām, apelējot pie solidaritātes un sūdzoties par to, ka ES sastāvā ir valstis, kuras viņas aicinātos migrantus tomēr nevēlas uzņemt. Atbalstot Eiropas Komisijas prezidenta Žana Kloda Junkera ierosināto bēdīgi slaveno kvotu sistēmu, kas paredz Grieķiju un Itāliju jau sasniegušo migrantu taisnīgu sadalīšanu pa visām ES dalībvalstīm, A. Merkele, kura vārdos aizstāv humānismu, pat neliekas saprotam, cik nehumāni ir piespiedu kārtā dzīt patvēruma meklētājus uz valstīm, kas nebūt nav bijušas viņu galamērķis.