Marinas Lepēnas vadītajai labējai partijai Nacionālā fronte tā arī nav izdevies uzvarēt reģionālajās vēlēšanās nevienā no 13 Francijas reģioniem, neraugoties uz to, ka pēc 6. decembrī notikušās balsošanas pirmās kārtas šī partija bija līderpozīcijās sešos reģionos. Nobremzēt M. Lepēnu izdevies, pateicoties skaļai nomelnošanas kampaņai un tā sauktajam taktiskajam balsojumam, kad pie varas esošie sociālisti vairākos reģionos atsauca savus kandidātus, mudinot balsot par konservatīvo republikāņu partiju. Taču 2017. gada prezidenta vēlēšanu pirmajā kārtā šis triks vairs neizdosies.
To atzīst arī vairākums Francijas politologu un avīžu ievadrakstu autoru. Norādot, ka pašlaik, par laimi, izdevies novērst Nacionālās frontes triumfu, tie raksta, ka ar šo partiju, kas vēl pirms pāris gadiem tika pozicionēta kā margināla, rasistiska un antisemītiska, nākotnē būs jārēķinās – vēlas to divas lielākās partijas, kas sevi uzskata par politisko eliti, vai ne.
Sarūgtināta, bet izaicinoša
Balsošanas otrās kārtas iznākums M. Lepēnai, protams, ir diezgan sarūgtinošs. Socioloģiskās aptaujas liecināja, ka vismaz vienā no reģioniem Nacionālajai frontei vajadzētu gūt virsroku, tomēr, apkopojot galīgos rezultātus, noskaidrojies, ka septiņos reģionos uzvarējuši republikāņi, piecos sociālisti, bet Korsikā uzvaru guvuši vietējie nacionālisti. Kreisi noskaņotais laikraksts Liberation nav palaidis garām iespēju paironizēt par M. Lepēnas izteikumu, ka Nacionālā fronte ir valsts vadošā partija, precizējot, ka vadošā tā ir tikai vēlēšanu pirmajā kārtā, bet pēc tam cieš fiasko.
Pati partijas līdere kandidēja uz Nord–Padekalē–Pikardijas reģiona prezidentes posteni, un pēc balsošanas pirmās kārtas savu republikāņu sāncensi Havjēru Bertrānu apsteidza par 15 procentpunktiem. Tomēr otrajā kārtā M. Lepēnai izdevās gūt vien 42,2% vēlētāju atbalstu, bet par H. Bertrānu nobalsoja 57,8%. Nav pārsteigums, jo sociālisti šajā, tāpat ka vairākos citos reģionos, savus kandidātus atsauca, mudinot elektorātu atbalstīt konservatīvos. Līdzīga iemesla dēļ Francijas dienvidos pie kārotā mandāta netika M. Lepēnas krustmeita Mariona Merešāla-Lepēna, kura tiek uzskatīta par Nacionālās frontes uzlecošo zvaigzni.
Interneta ziņu vietne The Local, norāda, ka M. Lepēna, protams, pasūdzējusies par «melu un dezinformācijas pilno kampaņu», ko pret Nacionālo fronti izvērtušas abas elitārās partijas, kuras savus lēmumus pieņemot greznās pilīs. Taču noskaņojums partijā nebūt nav sakāvniecisks, un tā pat nedomā ilgi sūroties par zaudējumu. «Tagad mūs neviens vairs nespēs apturēt! Mēs esam trīskāršojuši savu deputātu skaitu reģionālajos parlamentos un tagad būsim lielākā opozīcijas partija vairākos reģionos,» M. Lepēnas sacīto citē BBC. Savukārt viņas krustmeita daudznozīmīgi piebildusi, ka «dažas uzvaras apkauno uzvarētājus».
Birku piekāršana nelīdzēs
H. Bertrāns patētiski paziņojis, ka francūži «nodemonstrējuši drosmi un piemēru, kā apvienot spēkus, lai apstādinātu Nacionālās frontes progresu», taču viņš ir viens no retajiem, kurš izvēlējies šādu triumfējošu toni. Pat premjerministrs Manuels Valls, kurš pirms balsošanas otrās kārtas elektorāta iebiedēšanā aizgāja tik tālu, ka Nacionālās frontes panākumu gadījumā prognozēja Francijas ieraušanu pilsoņu karā, tagad atzinis, ka «galēji labējo radītie draudi nekur nav zuduši».
«Galēji labējie» ir maigākais no apzīmējumiem, kādus abu vadošo partiju pārstāvji velta Nacionālajai frontei, un mēģinājumi šo politisko spēku pilnībā marginalizēt liecina par vienu no diviem – vai nu sociālisti un konservatīvie ir zaudējuši saikni ar realitāti, vai arī iedomājas, ka vēlētāji ir akli. Savulaik, vēl ieņemot prezidenta amatu, vairākas Nacionālās frontes programmatiskās nostādnes veikli aizņēmās un savā darbakārtībā iekļāva viens no pašreizējiem republikāņu līderiem Nikolā Sarkozī. Bet pēc 13. novembra terora aktiem Parīzē arī pie varas esošie sociālisti akceptējuši tādas idejas kā radikālāko mošeju slēgšana un pilsonības atņemšana teroristiem un ekstrēmistiem, par kurām ilgi aģitējusi M. Lepēna, atgādina politologs Gēls Brustjē. «Tas lieku reizi demonstrē, ka viņas idejas jau vairs netiek uzskatītas par ekstrēmām,» viņš skaidro sarunā ar The Local.
Atbīdot no partijas vadības tās dibinātāju (un savu tēvu) Žanu Marī Lepēnu un izvēloties piesardzīgāku retoriku, lai netiktu ierauta nebeidzamās tiesas prāvās, M. Lepēna panākusi to, ka Nacionālās frontes vēlētāju bāze ir iespaidīgi paplašināta. «Gan sievietes, gan gados jauni cilvēki, gan studenti, gan bezdarbnieki, gan biznesmeņi, pat bijušie kreisā spārna atbalstītāji mobilizējās balsot par Nacionālo fronti, turklāt ne tikai valsts ziemeļos un Provansā, kas uzskatīti par tās galvenajiem placdarmiem, bet visos reģionos,» raksta The Local. Otrajā kārtā par Nacionālo fronti nobalsoja 6,8 miljoni vēlētāju. Salīdzinājumam – 2012. gada prezidenta vēlēšanās (kad balsotāju aktivitāte bija daudz lielāka) viņu atbalstīja 6,4 miljoni, bet reģionālo vēlēšanu pirmajā kārtā – 6 miljoni balsotāju.
Slēptā uzvarētāja
«Tieši Marina Lepēna ir šo vēlēšanu slēptā uzvarētāja,» intervijā The Local sacījis politologs Bruno Kotrē. Abām vadošajām partijām, lai novērstu viņas triumfu, nācies kārtējo reizi nodarboties ar shēmošanu, un šāda rīcība tikai apstiprinājusi to, ko jau vairāku gadu garumā saka Nacionālās frontes līdere, – starp elitē esošajiem nosacīti kreisajiem un nosacīti labējiem faktiski nav nekādas atšķirības, un viņai nākas cīnīties nevis pret konkrētiem politiskajiem pretiniekiem, bet gan pret «sistēmu». «Es patiešām nedomāju, ka Lepēna ir ļoti sarūgtināta par to, ka Nacionālās frontes kontrolē nav nokļuvis pat viens reģions. Toties šīs vēlēšanas apliecinājušas, ka viss, kas sacīts par sazvērestību pret viņu, ir patiesība,» skaidrojis B. Kotrē.
M. Lepēna uz šo elites saplūšanu, kas nepatīk nedz konservatīvo, nedz sociālistu tradicionālajiem vēlētājiem, nav kavējusies vērst uzmanību. «Pēc pirmās vēlēšanu kārtas mums šķita, ka Francijā ir triju partiju sistēma, taču tagad izrādās, ka partijas ir tikai divas. Starp kreisajiem un labējiem vairs nav atšķirību, ir atšķirība starp tiem, kuri atbalsta globalizāciju, un patriotiem,» viņas sacīto citē AFP.
Le Monde norāda, ka šajā konkrētajā balsojumā M. Lepēna cietusi sakāvi, taču viņas kopējās pozīcijas tas tikai nostiprinājis, kamēr abām lielajām partijām jāsamierinās ar «panākumiem, kas nekādu prieku nesagādā». Vairāk tas attiecināms tieši uz valdošo sociālistu partiju. Pirms pieciem gadiem tā svinēja uzvaru 21 no 22 valsts reģioniem, taču nu kontrolē krietni mazāk par pusi (pēc 2010. gada vēlēšanām Francijā tika veikta reģionālā reforma un reģionu skaits samazinājās), turklāt pēc 17 gadu pārtraukuma bijuši spiesti atdot republikāņiem kontroli pār galvaspilsētas apgabalu. Uz «taktisko balsojumu» uzstāja tieši sociālisti, un tikai laiks rādīs, vai cena, ko viņi maksājuši par Nacionālās frontes nostumšanu malā, bijusi tā vērta.
«Pēc tam, kad sociālisti atsauca savus kandidātus, es jūtos tā, it kā mana balss būtu nozagta,» intervijā AFP sacījis 56 gadus vecais Lilles iedzīvotājs Didjē, kurš ideoloģisku apsvērumu dēļ nebija gatavs balsot par republikāņu kandidātu un savu biļetenu vēlēšanu urnā iemetis neaizpildītu. Nacionālās frontes piedāvājums viņu, protams, nesaista, taču vīrietis ir vīlies par visu mūžu atbalstītās partijas spēlītēm un šaubās, vai dosies uz nākamajām vēlēšanām. Tādu kā Didjē ir daudz, un sociālistu cerības redzēt savu kandidātu nākamo prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā pašlaik nav vērtējamas kā augstas.