Parīzes klimata konferencē sola atteikšanos no fosilā kurināmā
Parīzes priekšpilsētā Buržē sestdienas vakarā grandēja aplausi, skanēja ovācijas, sajūsminātie 195 valstu delegāti apskāvās, par piemiņu uzņēma pašbildes, bet vēlāk tika atkorķēts šampanietis, – pēc vairāk nekā divu nedēļu pūliņiem izdevies saskaņot vienošanos, kurai būtu jāpalēnina mūsu planētas globālā sasilšana.
Ne viena vien amatpersona jau paspējusi to nosaukt par vēsturisku, taču skeptiķi atgādina, ka vārdiem ne vienmēr seko darbi un juridiski nesaistošā vienošanās, kuras sāls slēpjas fosilā kurināmā (ogļu, naftas, dabasgāzes) pakāpeniskā aizstāšanā ar atjaunojamajiem enerģijas veidiem, nebūs tik viegli realizējama.
«Pasaules līderi saka, ka Parīzes vienošanās ir pati ambiciozākā kopš 1992. gada, kad pirmo reizi tika definēta tāda problēma kā klimata izmaiņas,» raksta vācu radiostacijas Deutsche Welle interneta mājaslapa. Jau 1997. gadā Japānas pilsētā Kioto tika pieņemts protokols, kuram vajadzēja samazināt siltumnīcas efektu izraisošo gāzu nokļūšanu atmosfērā, taču tas kļuva nevis par efektīvu instrumentu klimata pārmaiņu mazināšanai, bet gan labu iespēju veikliem darboņiem spekulēt ar izmešu kvotām. 2009. gadā ar absolūtu fiasko beidzās Kopenhāgenas konference par klimata izmaiņu seku mazināšanu.
Šīs kļūdas bija ņemtas vērā, un Buržē vārds augstajām amatpersonām tika dots COP 21 konferences pirmajās dienās, bet pēc tam savas pozīcijas saskaņoja eksperti. To, ka tas nebija vienkārši, apliecina kaut vai fakts, ka konferencei bija jābeidzas 11. decembrī, taču galīgais paziņojums tika pieņemts nākamajā dienā, turklāt, kā norāda starptautiskās ziņu aģentūras, beidzamās trīs diennaktis darbs risinājies nonstop režīmā. Taču situācija kopš Kopenhāgenas samita laikiem ir mainījusies. Pirms sešiem gadiem ne visi bija gatavi atzīt, ka vidējā gaisa temperatūra uz mūsu planētas patiešām paaugstinās, jo dažviet, gluži pretēji, kļuva vēsāks. Tādēļ terminu globālā sasilšana aizvien biežāk sāka aizstāt ar globālajām klimata pārmaiņām, kuras neredzēt var tikai aklais. Aizvien plašāki plūdi, intensīvākas lietusgāzes, ilgstošāki sausuma periodi, postošākas vētras – katrā reģionā šīs pārmaiņas izpaužas atšķirīgi, taču vairākums zinātnieku ir pārliecināti, ka tās saistītas ar cilvēku rīcību, jo kopš XIX gadsimta nogales, kad visā pasaulē sākās rūpnieciskā revolūcija, strauji pieaudzis un turpina pieaugt cilvēces izmantoto fosilo kurināmo daudzums, bet šī procesa rezultātā atmosfērā tiek izmests aizvien vairāk un vairāk oglekļa dioksīda un metāna, novedot pie tā, ka vidējā temperatūra uz planētas paaugstinājusies jau par vienu grādu pēc Celsija skalas.
Ar klimata izmaiņu un temperatūras paaugstināšanās seku modelēšanu nodarbojusies ne viena vien zinātnieku grupa, to prognozes atšķiras detaļās, taču viens parametrs ir teju nemainīgs – ja planētas vidējā temperatūra palielināsies par diviem grādiem, salīdzinot ar XIX gadsimta nogales situāciju, nepieredzētas katastrofas gaida gandrīz vai visus mūsu planētas iedzīvotājus. Daudzas salu valstis šādā gadījumā vispār pārtrauks eksistēt, zem ūdens nokļūs plašas teritorijas Amerikā un Āzijā, bet liela daļa Āfrikas un Eiropas dienvidi var pārvērsties tuksnešos.
Tieši šī divu grādu robeža kā nepārkāpjama minēta Parīzē pieņemtajā dokumentā, kurā norādīts, ka tai nedrīkstētu pat pietuvoties un jādara viss, lai planētas temperatūra nepaaugstinātos par vairāk nekā 1,5 grādiem, salīdzinot ar pirmsindustriālo periodu. Ko tas nozīmē praksē? Kā norāda BBC, jau šī gadsimta otrajā pusē jāpanāk situācija, kad atmosfērā netiek izmests vairāk siltumnīcas efektu izraisošo gāzu, nekā spēj absorbēt mūsu planētas meži un okeāni. Tas nozīmē, ka nepieciešams mazināt atkarību no fosilajiem kurināmajiem, cilvēces vajadzības pēc enerģijas nodrošinot ar saules, vēja, hidro, paisuma un līdzīgiem atjaunojamās enerģijas veidiem. Ir skaidrs, ka attīstības valstīm tas nozīmēs milzīgus izdevumus, un, sākot ar 2020. gadu, pasaules ekonomiski spēcīgākās valstis apņēmušās ik gadu nodrošināt 100 miljardu dolāru lielu palīdzību šīs pārejas realizēšanai. Vienošanās paredz, ka ik pēc pieciem gadiem tiks izvērtēts, ko izdevies paveikt. Vai ar to pietiks, lai tādas valstis kā Ķīna vai Indija pakāpeniski atteiktos no lēto ogļu izmantošanas enerģijas iegūšanai, ir jautājums, uz kuru atbildes pašlaik nav.