ZINĀTNE: Atsākas strīdi par Monas Lizas prototipu
Franču inženierim Paskālam Kotam šonedēļ izdevies izraisīt plašu viļņošanos ne tikai mākslas zinātnieku un vēsturnieku aprindās, bet ar savu atklājumu piesaistīt arī plašākas publikas interesi – un kā gan ne, ja runa ir par tādu šedevru kā Luvrā esošo Leonardo da Vinči gleznu Mona Liza, ko itālieši sauc par Džokondu. Izmantojot paša izstrādātu tehnoloģiju, P. Kots atklājis, ka zem krāsām, kas veido visiem pazīstamo attēlu, ir paslēpti vēl vismaz trīs zīmējumi, kuros, iespējams, nemaz neesot attēlota tā pati sieviete, kuru tagad zinām kā Monu Lizu (tiek uzskatīts, ka prototips ir Florences audumu tirgotāja sieva Liza Gerardini del Džokondo).
Svarīgi gan norādīt – pats P. Kots kategoriski neapgalvo, ka zem gleznas Mona Liza slēpjas kādas citas dāmas portrets. Taču viņa vietā to paspējuši izdarīt citi, piemēram, mākslas vēsturnieks Endrū GreiemsDiksons, kurš izpelnījies vairāku savu kolēģu nosodījumu par elementāru lietu ignorēšanu – proti, tādu dižgaru kā Leonardo gleznas tapušas pakāpeniski, un nav nekāds pārsteigums, ka zem gleznas galīgā varianta ir kādi uzmetumi, kuru detaļas ir atšķirīgas. Lai nu kā arī būtu, interese par Monu Lizu atkal ir uzjundīta, un šī sensācija atsaukusi atmiņā arī itāliešu arheologu neveiksmīgo mēģinājumu ar DNS analīžu palīdzību apstiprināt, ka viņiem izdevies uziet L. Gerardini mirstīgās atliekas.
Noloba kā sīpolu
Par savu atklājumu viens no kompānijas Lumiere Techology dibinātājiem P. Kots paziņoja Šanhajā sarīkotā preses konferencē, jo tieši šajā pilsētā pašlaik notiek izstāde Da Vinci – The Genius, kas veltīta gan leģendārajam māksliniekam, gan pašam inženierim, kurš ar dažādu jaunu tehnoloģiju palīdzību pētījis viņa darbus. AFP atgādina, ka 2004. gadā P. Kots no Luvras muzeja vadības saņēma atļauju veikt pētījumus, izmantojot gleznas oriģinālu. 2007. gadā viņš jau nāca klajā ar paziņojumu, ka sākotnēji gleznā attēlotajai sievietei bijušas izteiktāk iezīmētas uzacis un skropstas, taču vēlāk mākslinieks tās vai nu aizkrāsojis, vai arī laika gaitā šīs detaļas izbalējušas pašas. Kopā ar zinātniekiem no vairākām Francijas universitātēm P. Kots arī mēģinājis noskaidrot, kā glezna izskatījusies pirms vairāk nekā 500 gadiem, kad Leonardo to nule kā pabeidzis (saprotams, ka krāsas laika gaitā pabalē), kā arī pētījis mākslinieka unikālo sfumato tehniku.
Tagad P. Kots gleznu analizējis, izmantojot paša izstrādāto Slāņu paplašināšanas metodi (Layer Amplification Method, jeb LAM), vēsta BBC, kas šonedēļ demonstrēja dokumentālo filmu par viņa atklājumiem. Vienkāršoti tā tiek saukta arī par atstarojošās gaismas tehnoloģiju. Gleznas virzienā tikuši raidīti intensīvi gaismas kūļi, bet pēc tam ar īpašas ierīces palīdzību mērīti gleznas atstarotās gaismas parametri. Pavisam izmantoti 13 dažādu garumu gaismas viļņi, kas, pēc P. Kota sacītā, ļāvis viņam burtiski ielauzties mākslas darba dzīlēs un noskaidrot to, ko iepriekš nebija izdevies pamanīt ar multispektrālās skenēšanas palīdzību un pētot gleznu infrasarkanajā gaismā. «Mēs varam analizēt krāsas kārtas un nolobīt tās kā sīpolu, lai atklātu visus gleznas slāņus. Mēs varam to rekonstruēt hronoloģiskā secībā,» paveikto vienkāršoti aprakstījis P. Kots.
Vēl trīs zīmējumi
Izmantojot šo tehnoloģiju, zinātnieks atklājis vēl trīs attēlus zem gleznas, kas apskatāma Luvrā un kuras reprodukcijas izplatītas miljoniem, ja ne miljardiem lielās tirāžās. Divi no šiem zīmējumiem, domājams, ir Leonardo veikti uzmetumi, kas radušies darba procesā, taču trešo P. Kots sliecas uzskatīt par pilnvērtīgu mākslas darbu, turklāt viņam šķiet, ka tajā attēlota nevis gleznā Mona Liza redzamā sieviete, bet gan pavisam cita modele. Galvenās atšķirības ir tās, ka šī modele skatās nevis tieši uz priekšu, bet uz sāniem, kā arī tas, ka viņas lūpas nerotā noslēpumainais smaids, kuru daudzi uzskata par Monas Lizas galveno firmas zīmi. P. Kots vērsis uzmanību arī uz apģērbu, kādā ietērpta gleznā redzamā sieviete – tajā versijā, kas slēpjas zem jaunākiem krāsas slāņiem, attēlotā dāma ģērbusies XVI gadsimta paša sākuma modei atbilstošākās drānās.
«[Zem krāsas slāņa] redzamā sieviete būtiski atšķiras no tās Monas Lizas, kuru mēs zinām šodien. Tā nav viena un tā pati sieviete,» sarunā ar BBC sacījis franču pētnieks, piebilstot, ka viņam šī nosacīti vecākā modele šķietot daudz sievišķīgāka. Savukārt mākslas vēsturnieks E. GreiemsDiksons paziņojis par «gadsimta sensāciju» un izteicies, ka Luvrai (muzeja pārstāvji no oficiāliem komentāriem pagaidām atturējušies, vien norādot to, ka neesot piedalījušies P. Kota pētījumos) būtu jāmaina gleznas nosaukums, ko viņi, protams, nevēlēsies darīt. Citiem vārdiem sakot, šā atklājuma skaļākā interpretācija ir šāda – Leonardo, kurš 1503. gadā no audumu tirgotāja Frančesko del Džokondo saņēma pasūtījumu uzgleznot viņa sievu, šo darbu aptuveni triju gadu laikā arī pabeidza, bet pēc tam nezināmu iemeslu dēļ uz tā radīja citu mākslas darbu, kurā attēlota jau pavisam cita modele. Tātad gleznā, kas apskatāma mūsdienās, nemaz neesot attēlota Liza Gerardini del Džokonda, un esot pilnīgi nepareizi to dēvēt viņas vārdā.
Taisnību sakot, pie šīs kategoriskās interpretācijas ciešāk pieturas E. GreiemsDiksons, un, kā norāda daļa britu mediju, viņam ir nopietns pamats tā rīkoties un sacelt pēc iespējas lielāku troksni un ažiotāžu. Tieši šis zinātnieks taču ir autors BBC dokumentālajai filmai The Secrets Of Mona Lisa, un, jo skaļāk tā tiek reklamēta, jo labāk. P. Kots intervijās tādiem izdevumiem kā The Daily Telegraph un Daily Mail savu sākotnējo nostāju mīkstinājis. Viņam gan joprojām šķietot, ka atšķirības starp sievietēm, kas attēlotas gleznas galīgajā versijā un tās radīšanas starpposmā, esot pārāk lielas, lai uzskatītu, ka tajās attēlota viena un tā pati modele. Taču franču speciālists atzinis, ka savus secinājumus izdarījis, balstoties uz darba tehniskajā analīzē iegūtajiem rezultātiem, pieļaujot iespēju, ka Leonardo vai nu patstāvīgi, vai pēc pasūtītāja lūguma nolēmis kādas detaļas jau gandrīz gatavajā gleznā mainīt.
Vētra ūdens glāzē
Vairums ekspertu gan uzskata, ka ne par kādu sensāciju nav iemesla runāt un citādi kā par ūdens glāzē saceltu vētru P. Kota un it sevišķi E. GreiemaDiksona paziņojumus nav iespējams nodēvēt. Interesanti, ka skeptiski šo pētījumu vērtējis pat BBC mākslas nodaļas redaktors Vils Gompercs, kuram pēc korporatīvās ētikas principiem it kā būtu jāatbalsta kolēģis. «Man šķiet, ka šīs tehnoloģijas sagādātā informācija vēl joprojām ir brīvi interpretējama. Un ar to būtu jānodarbojas akadēmiski izglītotiem cilvēkiem un muzeju kuratoriem, nevis tikai vienai privātpersonai. Tas, ka Luvra šos paziņojumus nekomentē, ir diezgan trāpīga reakcija,» viņš sacījis sarunā ar BBC ziņu dienestu. V. Gompercs atgādinājis, ka gleznotāji regulāri mēdz labot savus darbus, turklāt šajā gadījumā nav šaubu, ka runa bijusi par pasūtījumu, un tiesības uzstāt uz izmaiņām bijušas arī klientam, kurš par darbu maksājis, – L. Gerardini vīram Frančesko.
Līdzīgu viedokli intervijā BBC paudis Oksfordas universitātes Mākslas vēstures fakultātes profesors Mārtins Kemps: «Es domāju, ka portretu radīšanā ir dažādi posmi. Es to drīzāk uzskatu par evolūciju. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka Mona Liza ir Liza [Gerardini].» «Kots absolūti nav ņēmis vērā to, kāds cilvēks bija Leonardo. Viņš aizmirsis, ka šis mākslinieks bija ģēnijs, kurš, protams, nevarēja rīkoties tik banāli, kā uzgleznot citu portretu uz jau gatavā Florences sievietes portreta,» laikrakstā The Guardian raksta mākslas kritiķis Džonatans Džonss. Viņš atgādina, ka Leonardo interešu loks bijis neiedomājami plašs, laika gaitā viņa zināšanas dažādās nozarēs kļuvušas aizvien dziļākas, un tas attiecas arī uz cilvēku anatomiju. Dž. Džonss norāda, ka glezna tikusi pabeigta pēc aptuveni trīs gadu ilga darba, tātad ap 1506. gadu, taču pie Leonardo tā atradusies līdz pat 1517. gadam, un iespējams, ka, uzzinot ko jaunu, mākslinieks šajā darbā turpinājis veikt attiecīgus labojumus. Dž. Džonss piekrīt tam, ka Mona Liza nav Lizas Gerardini del Džokondo portrets, taču tikai tad, ja ar to saprot momentuzņēmuma analogu. «Tā ir filozofiska glezna, apzināti noslēpumaina eseja,» viņš raksta.
The Daily Telegraph norāda, ka mūsdienās vairākums zinātnieku sliecas uzskatīt, ka gleznā Mona Lisa aplūkojama tieši L. Gerardini, taču laiku pa laikam mēdz uzpeldēt gan versijas par vairākām šāda veida gleznām, gan pētījumi, kas liecina, ka slavenā mākslas darba prototips bijis kāds cits Leonardo laikabiedrs. Pirmo hipotēžu atbalstītāji parasti piemin itāliešu mākslinieka Džovanni Paolo Lomaco rakstīto, ka «divi paši skaistākie un svarīgākie Leonardo radītie portreti ir Mona Liza un Džokonda». Tāpat mākslas vēsturniekiem ir zināmi vismaz astoņi Leonardo stila atdarinājumi, kuros gleznā attēlotā sieviete redzama kaila, un izteikta hipotēze, ka tās ir sen nozaudētas da Vinči darba kopijas. Neilgi pirms Pirmā pasaules kara tika uzieta arī glezna, kas nosaukta par Isleworth Mona Lisa – šā portreta varones lūpas rotā noslēpumainais smaids.
La Repubblica atgādina, ka L. Gerardini ir ticamākais gleznas prototips, taču izteiktas hipotēzes (katrai no tām gan ir nopietni vājie punkti), ka tajā attēlota kāda pavisam cita dāma (Izabella Gualandi, Dživra Benči, Konstanca d’Avalosa, Keterina Sforca vai Leonardo patrona Džuliano de Lorenci de Mediči noslēpumainā mīļākā), Leonardo zīdītāja vai māte (vēsturnieks Andželo Peratiko uzskata, ka viņa nav bijusi itāliešu zemniece, bet gan aziātu izcelsmes verdzene), gleznotāja asistents Džakomo Kaproti vai pat pats Leonardo.
Neidentificētie pīšļi
Spriežot pēc ekspertu redakcijas, maz ticams, ka tiks nopietni iedragāta vispārpieņemtā teorija par L. Gerardini kā Monas Lizas modeli. Tas liek atcerēties Itālijas Vēstures un kultūras mantojuma nacionālās komitejas vadītāja Silvano Vinčeti pirms pāris gadiem izteikto pārliecību, ka tiks atrasti šīs sievietes pīšļi un ar moderno tehnoloģiju palīdzību noskaidrots viņas izskats, lai pieliktu punktu strīdiem. Vērienīgā pīšļu meklēšana septembra nogalē tika pasludināta par noslēgušos, un, kā raksta žurnāls New Historian, pētnieki nokļuvuši strupceļā, jo pierādīt to, ka viņu atrastie daži kauli patiešām ir L. Gerardini mirstīgās atliekas, nav izdevies.
Nedz zinātniekiem, nedz lielai daļai sabiedrības šī pīšļu meklēšanas operācija gan nav bijusi saprotama, un, piemēram, La Repubblica S. Vinčeti atklāti sauc par «slavenību kapeņu izlaupītāju» un «arheologu, mākslas zinātnieku un muzeju direktoru šausmām» – viņa vienīgais mērķis esot iegūt pēc iespējas vairāk publicitātes un saņemt budžeta līdzekļus, kurus iespējams apgūt. Bioarheoloģe Kristina Killgrova žurnālā Forbes publicētā rakstā uzsvērusi, ka pīšļu meklēšanai nav nekāda sakara ar zinātni. To atrašana vai neatrašana, identificēšana vai neidentificēšana nedos nekādu ieguldījumu nevienai zinātnes nozarei – vai būtu runa par arheoloģiju, mākslas zinātni vai tiesu medicīnisko ekspertīzi. «Vienīgi tad, ja skelets tiktu izlikts publiskai apskatei, Florence varētu cerēt uz vairāk dolāriem, kurus atstās tūristi, kas vēlēsies to apskatīt,» uz biznesa plānu norāda zinātniece.
Pašlaik S. Vinčeti un viņa komandai nācies atzīt neveiksmi. Trīs gadus ilgušo izrakumu laikā bijušā Florences Svētās Ursulas klostera teritorijā, kur savas dzīves beidzamos gadus pavadīja 1542. gadā mirusī L. Gerardino, patiešām izdevies uziet vairākus apbedījumus. Ar radioaktīvā oglekļa datēšanas metodi izdevies noskaidrot, ka viens no tiem laika ziņā aptuveni atbilst sievietes miršanas gadam, un pats S. Vinčeti triumfējoši paziņojis, ka «domā un jūt, ka ir atrasti tieši viņas pīšļi». Taču to daudzums esot ļoti niecīgs, galvaskausa starp atrastajiem pīšļiem neesot (tas padara neiespējamu ideju restaurēt L. Gerardini ārējo izskatu), turklāt tie glabājušies tādā mitrumā, ka salīdzināšanai noderīgu DNS paraugu iegūšana pašlaik ir neiespējama. Papildus tam, šos paraugus jau nav ar ko salīdzināt, jo viņas dēlu mirstīgās atliekas, kas glabājušās del Džokondo ģimenes kapličā Florencē, ir vēl sliktākā stāvoklī, jo beidzamo pāris simtu gadu laikā vairākkārt būtiski cēlies ūdens līmenis Arno upē, applūdinot arī kapliču.