PIEDZĪVOJUMS: Laivā, kajakā un ar divriteni apkārt pasaulei
Novembra sākumā pie Tauera tilta Londonā ar ovācijām tika sagaidīta 30 gadus vecā britu ceļotāja Sāra Outena. Pirms vairāk nekā četriem ar pusi gadiem viņa tieši šajā pašā vietā bija uzsākusi savu pasaules apceļošanas projektu London2London: Via the World un tagad, veikusi vairāk nekā 40 000 kilometru garu ceļu airu laivās, kajakos un ar velosipēdu, atgriezās dzimtenē.
S. Outenas ceļojums bija pašas spēju pārbaude un līdzekļu vākšana vairākām labdarības organizācijām, tāpēc viņa uzsvērusi, ka nekādus oficiālus rekordus nemaz nav plānojusi sasniegt. Avāriju un veselības stāvokļa dēļ viņa vairākas reizes pārtrauca ceļojumu, vēlāk to atsākot no jauna, atsevišķos maršruta posmos viņai pievienojušās vairākas kompanjones, un S. Outena ir pilnīgi atklāta: «Nē, tā, protams, nebija nekāda solo ekspedīcija. Ceļā man palīdzēja daudz cilvēku – gan draugi, gan svešinieki, un bez viņiem man nekas nebūtu izdevies.»
Nepārvarētais Atlantijas okeāns
No Lielbritānijas ar kajaku uz Franciju, tālāk ar velosipēdu cauri visai Eiropai un Āzijai, ar kajaku uz Japānu, airu laivā pāri Klusajam okeānam uz Aļasku, ar kajaku pa Aleutu salu piekrasti, uz divriteņa cauri Ziemeļamerikai, pēc tam airu laivā līdz Lielbritānijai – tāds īsumā bija drosmīgās ceļotājas maršruts. Dodoties ceļā, viņa bija rēķinājusies, ka šis piedzīvojums ilgs divus ar pusi gadus, taču patiesībā tas ievilkās krietni ilgāk. S. Outena Londonā ieradās pēc 1677 ceļā pavadītām dienām, kuru laikā bija veikusi aptuveni 25 000 jūdžu jeb vairāk nekā 40 000 kilometru. «Pēc finiša es jūtos mazliet dīvaini, taču visam ir savs laiks – tagad pienācis laiks ceļojuma beigām, bet priekšā noteikti ir vēl citi ceļojumi,» viņas sacīto citē Daily Mail.
Ceļotājai noteikti palikusi arī nepadarīta darba apziņa, jo pilnībā veikt ceļu pāri Atlantijas okeānam viņai tā arī neizdevās – oktobrī ļoti sliktos laika apstākļos viņai nācās pieņemt kāda kravas kuģa apkalpes palīdzību, pametot savu laivu Happy Socks viļņu varā Atlantijas okeāna ziemeļos. Pēc 143 dienas ilgas airēšanās pāri okeānam šo ceļojumu lika pārtraukt viesuļvētra Joaquin, kuras vēja ātrums vairākas dienas bija 60 mezglu jeb gandrīz 31 m/s, turklāt meteoroloģiskās prognozes solīja laika apstākļu pasliktināšanos. Intervijā BBC S. Outena stāstījusi, ka lēmums pamest laivu un meklēt glābiņu uz kravas kuģa Federal Oshima, kas bija ceļā uz Monreālu, viņai nav nācis viegli un vienubrīd viņa pat apraudājusies.
«Taču patiesībā man nekādas lielās izvēles nebija,» noteikusi ceļotāja. Viņa piebildusi, ka darījusi visu, kas bijis viņas spēkos, taču šoreiz nācies atkāpties. «Jāatceras, ka boss vienmēr ir daba. Šī ceļojuma laikā es esmu iemācījusies pieņemt tās lietas, ko nespēju kontrolēt,» viņa sacījusi. Nedz finansiāli, nedz emocionāli S. Outena nav varējusi vēlreiz doties ceļā pāri Atlantijas okeānam, tāpēc jau drīz pēc atgriešanās no Kanādas pārgājusi pie ceļojuma noslēguma etapa – ar velosipēdu no Kornvolas līdz Oksfordai, bet pēc tam pa Temzu ar kajaku līdz Londonai. «Man šķiet, ka pēc Temzas es mazliet smirdu, tāpēc tagad steigšus jāiet dušā,» savu lielisko humora izjūtu ceļotāja nodemonstrējusi, atbildot uz jautājumu par nākotnes plāniem. Vēlāk jau nopietnāk viņa piebildusi, ka diemžēl nav izdevies realizēt savu mērķi un labdarības organizācijām, kas palīdz krūts vēža un citu slimību pacientiem, savākt 100 000 sterliņu mārciņu (140 000 eiro), tāpēc turpinājums droši vien sekos.
Nedienas Klusajā okeānā
Lai gan S. Outena nav vēlējusies dzīties pēc rekordiem un formāli viņas piedzīvojums pat netiek atzīts par ceļojumu apkārt zemeslodei (tam nepieciešama ekvatora šķērsošana un nonākšana tādos pašos dienvidu platuma grādos, kādi ir ceļojumā sasniegtie maksimālie ziemeļu platuma grādi), kādu sasniegumu viņa tomēr veikusi – 2013. gada septembrī ceļotāja kļuva par pasaulē pirmo sievieti, kurai airu laivā izdevies šķērsot Klusā okeāna ziemeļu daļu.
Tam gan bija nepieciešami divi mēģinājumi. Pirmo reizi viņa no Japānas airu laivā Gulliver izbrauca 2012. gada maijā. Taču pēc 26 ceļojuma dienām S. Outenas ceļā stājās taifūns Mawar. Varenie viļņi nelielo laivu esot mētājuši kā skaidiņu. «Tas bija ļoti biedējoši, un, godīgi sakot, šajā brīdī es nebiju īsti pārliecināta, ka izdzīvošu,» sarunā ar AFP sacījusi ceļotāja. Laivu vadīt nav bijis iespējams, un vienīgais, kas viņai atlicis – smelt no tās ārā ūdeni, bet pēc tam paslēpties nelielajā kajītē un piesprādzēties pie lāvas. Ceļotājas rīcībā, protams, bijis satelīttālrunis, pa kuru izsaukta palīdzība, taču pagājis zināms laiks, līdz Japānas krasta apsardzes lidmašīnas apkalpe starp milzīgajiem viļņiem pamanījusi laivu un noraidījusi tās precīzas koordinātas krasta apsardzes kuģiem. Arī tie ieradušies vien pēc kāda laika, un S. Outenas glābšanas operācija ilgusi vairākas stundas. Laivu viņai, protams, nācies pamest dreifējam okeānā.
Pēc šī incidenta, kas faktiski bija vērtējams kā katastrofa, S. Outena atgriezusies Lielbritānijā. Tobrīd viņa emocionālā ziņā jutusies ļoti slikti, cietusi no emocionālās traumas izraisītā stresa un nav bijusi īsti pārliecināta, vai spēs vēlreiz airu laivā doties pāri okeānam. Taču, kā mēdz sacīt – neesot ļaunuma bez labuma. Atgūstoties dzimtajā Oksfordšīrā, S. Outena iepazinusies ar fermeri Lūsiju Allenu, kas viņai kļuvusi par ko vairāk nekā draudzeni un atbalstītāju – nākamā gada jūnijā abas sievietes ieplānojušas svinēt kāzas.
Lūsijas atbalstam bijusi izšķirīga nozīme, un 2013. gada aprīlī S. Outena jaunā sponsoru sagādātā laivā atkal izgājusi Klusajā okeānā. Šoreiz laika apstākļi bijuši ievērojami labāki, un pēc pieciem mēnešiem viņai izdevies sasniegt Aļaskas piekrasti. Starp citu, atrodoties tieši pusceļā starp Japānu un Aļasku, S. Outena pieņēmusi ļoti svarīgu lēmumu – piezvanījusi Lūsijai un bildinājusi viņu. «Mazliet smieklīgi, bet man šos četrus vārdus «Vai tu precēsi mani?» nācās atkārtot divas reizes, turklāt pilnā balsī, jo kaut kas bija noticis ar sakariem un Lūsija mani labi nedzirdēja,» notikušo ar smaidu atminas ceļotāja.
Taču Klusā okeāna šķērsošanas atmiņas nav tikai pozitīvas. Airēšana viņu ļoti novārdzinājusi, un pēkšņi par sevi likušas manīt veselības problēmas. «Pēc atgriešanās Lielbritānijā man četras dienas nācās pavadīt slimnīcā. Izrādījās, ka esmu saslimusi ar pneimoniju, papildus tam bija vēl vairākas alerģijas,» viņa stāstījusi sarunā ar The Daily Mail. 2013. gada rudens bijis otrs brīdis, kad nopietni apsvērta iespēja atteikties no ieplānotā nodoma. Taču S. Outenu atkal uzmundrinājuši draugi un atbalstītāji. Ja atskaita L. Allenu, liels nopelns tajā, ka viņa turpinājusi ceļojumu, ir arī Džastīnei Kargenvenai. Tieši kopā ar viņu S. Outena kajakā šķērsoja Lamanša jūras šaurumu, un 2013. gada nogalē Dž. Kargenvena savu draudzeni pārliecinājusi, ka nepieciešams atsākt treniņus, lai veiksmīgi varētu veikt nākamo ceļojuma posmu – vairāk nekā 2000 kilometru kajakos gan Aleutu salu piekrasti.
Ekstremāla temperatūra, lāči un čūskas
«No šā ceļojuma man atmiņā iespiedušies daudzi ļoti brīnišķīgi brīži – tas attiecas gan uz tikšanos ar ļoti jaukiem cilvēkiem, gan tiem krāšņajiem dabas skatiem, ko man izdevās redzēt,» intervijā AFP stāstījusi S. Outena, kura tagad savus iespaidus grasās aprakstīt grāmatā, kuras nosaukums jau izdomāts – Dare To Do. Šī būs viņas otrā grāmata – 2011. gadā iznāca A Dip in the Ocean, kurā aprakstīts 2007. gada ceļojums airu laivā pāri Indijas okeānam no Austrālijas uz Maurīciju.
Garajā ceļā ir piedzīvots daudz kas – ne tikai vētras, bet arī ekstremāli augsta un zema temperatūra, braucot ar divriteni. S. Outena atzīst, ka īsti nespēj pateikt, kas ir sliktāk – vairākas dienas pēc kārtas braukt pa tuksnesi, kad dzīvsudraba stabiņš uzkāpis pāri +40 grādu atzīmei, vai uz divriteņa pārvietoties 40 grādu temperatūrā, kā tas viņai gadījies Aļaskā. Airējoties pāri okeāniem, nedz haizivju, nedz vaļu uzbrukumus viņai nav gadījies piedzīvot, taču kāda nepatīkama sastapšanās gadījusies Aļaskā. «Es kaila mazgājos upē un pēkšņi pamanīju, ka uz manu pusi peld liels lācis. Par laimi, straume viņu aiznesa garām vai arī viņš nemaz īpaši nealka ar mani tikties,» atminas ceļotāja. Savukārt braucot cauri Kazahstānai, viņa pāris naktis neesot varējusi normāli gulēt, jo apkārt bijis ļoti daudz čūsku.