Eiropa cer iegrožot ekonomisko bēgļu plūsmu no Āfrikas

Vairāk nekā 50 Eiropas un Āfrikas valstu līderi šodien Maltas galvaspilsētā Valetā mēģinās izstrādāt plānu, kā rīkoties, lai mazinātu ekonomisko bēgļu plūsmu uz Eiropas Savienības valstīm.

ES līderi saviem afrikāņu kolēģiem gatavojas piedāvāt ievērojamu finansiālo un ekonomisko palīdzību apmaiņā pret solījumiem nepieļaut migrantu nekontrolētu došanos uz Eiropu. Plāna kritiķi, starp kuriem ir gan cilvēktiesību aizstāvji, gan migrācijas lietu speciālisti, gan bažījas, ka šādi divpusēji līgumi, kurus plānots slēgt starp atsevišķām Āfrikas valstīm un ES, nodarīs kaitējumu cilvēktiesību ievērošanai Āfrikā, turklāt iepriekšējā prakse liecina, ka piešķirtie līdzekļi mēdz aizplūst nezināmā virzienā, ierindas cilvēku materiālais stāvoklis neuzlabojas un viņi tāpat spiesti doties bēgļu gaitās.

AFP atgādina, ka Āfrikas un Eiropas valstu līderu tikšanās tika ieplānota un tās darba kārtība apstiprināta vēl vasaras sākumā. Tolaik vai ik dienas tika ziņots par Vidusjūrā izglābtiem migrantiem, kuri no Ziemeļāfrikas piekrastes (galvenokārt Lībijas) nedrošās laiviņās bija devušies ceļā, lai sasniegtu Itāliju (parasti Lampedūzas salu, kas atrodas pavisam netālu no Āfrikas piekrastes) vai Maltu. Pašlaik lielākā nelegālo imigrantu plūsma ES nonāk pa tā dēvēto Balkānu maršrutu – no Turcijas un Grieķiju, bet tālāk caur Balkānu valstīm uz Eiropas ziemeļrietumiem. Tomēr Starptautiskās migrācijas organizācijas (IOM) dati liecina, ka šogad Itālijā vien ieradušies 140 000 nelegālo ieceļotāju no dažādām Āfrikas valstīm. Viņu vidū ir ne tikai eritrejieši, kuriem, ņemot vērā saspīlēto situāciju valstī, ir lielas izredzes saņemt patvēruma meklētāju statusu, bet arī tūkstošiem pilsoņu no tādām valstīm kā Nigērija vai Sudāna, kuri uzskatāmi par ekonomiskajiem bēgļiem. Tieši viņu plūsmu ES vēlas apturēt, apmaiņā piedāvājot dažādus attīstības projektus un fondus, kuru galvenais mērķis ir uzlabot ekonomisko situāciju Āfrikas valstīs un izskaust nabadzību.

«Valetas samits ir ļoti nozīmīgs Eiropas valstīm, jo tā mērķis ir risināt ilgtermiņa problēmas,» intervijā AFP sacījis kāds ES diplomāts, kurš vēlējies palikt anonīms. Samitam sagatavoto dokumentu projektos Āfrikas valstis tiek aicinātas piekrist rīcības plānam, kura mērķis ir izskaust masu migrācijas cēloņus. «Plāns aicina pastiprināt diplomātiskos pūliņus, lai mazinātu vai atrisinātu konfliktus, kas plosās Lībijā, Sāhelā, Čadas ezera reģionā un Āfrikas ragā. Tāpat plāns paredz veicināt ekonomisko attīstību, īpašu uzmanību pievēršot lauksaimniecībai. Eiropas Komisija gatavojas paziņot par 1,8 miljardu eiro ārkārtas finansējuma piešķiršanu šā plāna realizēšanai,» raksta AFP, tomēr uzsver, ka ES dalībvalstis, kas labi izprot situācijas nozīmīgumu un finansējuma piešķiršanas nepieciešamību, īpaši nesteidzas ar naudas atvēlēšanu. Tas jau izraisījis EK prezidenta Žana Kloda Junkera neapmierinātību. «Kā gan mēs varam iesaistīties nopietnā un atbildīgā dialogā ar saviem Āfrikas brālēniem, ja nespējam pildīt pašu dotos solījumus,» AFP citē viņa sacīto.

Apmaiņā pret solīto palīdzību, ES vēlas slēgt divpusējus līgumus ar Āfrikas valstīm, lai tās ne tikai ierobežotu migrantu plūsmu, bet arī uzņemtu atpakaļ tos savus pilsoņus – ekonomiskos bēgļus, kuriem jau izdevies nokļūt Eiropā. Šāda pieeja gan izpelnījusies cilvēktiesību aizstāvības organizāciju kritiku. «Mēs jau esam šādus piemērus redzējuši pagātnē. Bija divpusējie līgumi starp Itāliju un Lībiju, vēl pirms tika gāzts Muammars Kadāfi, ir vienošanās starp Spāniju un Maroku. Šie līgumi ir absolūti slepeni, nav nekādas atklātības, nav pieejas dokumentiem, un neviens nerūpējas par to, vai tiek ievērotas bēgošo cilvēku tiesības,» sarunā ar AP skaidrojusi Amnesty International Eiropas biroja vadītāja Airvena Makgovana. Viņa norādījusi, ka daudzi afrikāņi uz Eiropu bēg no valstīm, kurās ES izpratnē nenotiek karadarbība, taču šie konkrētie cilvēki var būt pakļauti vajāšanām reliģiskās pārliecības vai etniskās piederības dēļ, pastāv iespēja, ka daļa no viņiem spiesta bēgt no valdošā politiskā režīma izvērstajām represijām un tamlīdzīgi. Noslēdzot līgumu ar kādu no Āfrikas valstīm, ES faktiski paziņos, ka to neinteresē cilvēktiesību ievērošana attiecīgajā valstī – nelegālie ieceļotāji būs aizsūtīti mājās, bet viņu tālākais liktenis Briselē un citās Eiropas galvaspilsētās būs vienaldzīgs.

Savukārt Āfrikas Savienības (tā apvieno 54 kontinenta valstis) vēstnieks ES Adžajs Bramdeo paudis neizpratni par to, kādēļ viena savienība nevēlas vienoties ar otru, tā vietā mēģinot slēgt divpusējus līgumus. Afrikāņiem, kuriem vēl ir atmiņā koloniālisma laiki, varot šķist, ka ES turpina bēdīgi slaveno skaldi un valdi politiku, sanaidojot tās valstis, kas līgumus noslēgušas un var pretendēt uz lielāku palīdzību, un pārējās. «Šāda veida ārpolitiskā iejaukšanās ne vienmēr dod cerētos rezultātus,» viņš sacījis. Tomēr jānorāda, ka Āfrikas Savienība ir vēl neviendabīgāks veidojums par Eiropas Savienību, un diez vai kāda ĀS amatpersona riskētu uzņemties atbildību, ka tās noslēgto vienošanos ievēros, piemēram, Lībija – bruņotā konfliktā ierauta valsts, kurā ir vismaz trīs lieli varas centri un vēl neskaitāmi vietējie bruņotie grupējumi, kas kontrolē lielāku vai mazāku teritoriju. Tādēļ pašlaik ES atliek vien slēgt līgumus ar tiem, kuri to vēlas un dod kādas garantijas to ievērošanai – starp šādām valstīm tiek minētas Nigēra, Čada, Tunisija un citas.