Eiropas Komisijas izlolotās, bet visu Eiropas Savienības valstu tā arī neatbalstītās kvotu sistēmas ietvaros pirmie 30 bēgļi, kuriem šovasar izdevies sasniegt Grieķiju, vakar devušies uz jauno dzīvesvietu Luksemburgā. Pagājušajā mēnesī tika uzsākta arī ieceļotāju pārvietošana no Itālijas.
Kvotu sistēma jeb migrantu pārvietošanas plāns paredz, ka tuvāko divu gadu laikā no Grieķijas un Itālijas uz citām ES dalībvalstīm tiks pārvietoti 160 000 cilvēku, kuri Eiropā ieradušies nelegāli, taču oficiāli atzīti par bēgļiem. Tas, cik imigrantu nāksies uzņemt tai vai citai valstij, atkarīgs no tās iedzīvotāju skaita un ekonomikas, un viskategoriskāk pret obligātajām kvotām līdz šim iebildušas Višegradas grupas valstis (Polija, Čehija, Slovākija, Ungārija), un tām pieslējusies Rumānija. Arī paši ieceļotāji nemaz nealkst nokļūt šajās vai, piemēram, Baltijas valstīs, turklāt tas nebūt nav saistīts ar eventuāli nelabvēlīgo uzņemšanu – vairums Grieķijā vai Itālijā nonākušo ieceļotāju neslēpj, ka viņu galamērķis ir Vācija, Nīderlande, Lielbritānija vai Skandināvijas valstis, kurās esot dāsni pabalsti un «cilvēku cienīgi dzīves apstākļi». Citiem vārdiem sakot, ļaudis, kuri apgalvo, ka bēguši no kara Sīrijā vai Irākā, uzskata, ka nav droši palikt arī Itālijā vai Grieķijā, nerunājot nemaz par Turciju, Jordāniju vai Libānu, kur vismaz daļa no viņiem mitinājušies pirms tam. Starptautiskās konvencijas, protams, paredz, ka ir jāsniedz patvērums tiem, kuri bēg no kara, taču pašlaik lielākā daļa šo bēgļu jau saucami par tipiskiem ekonomiskajiem migrantiem, kuri vēlas pārcelties uz ekonomiskā ziņā turīgākām valstīm.
To nevar nesaprast nedz EK, nedz ekonomiski attīstītāko ES valstu līderi, taču viņiem svarīgāka par racionāliem apsvērumiem liekas savu humānistu tēlu veidošana – Brisele un Berlīne tik skaļi deklarējušas, ka patvērumu kontinentā saņems ikviens, kurš bēg no kara šausmām, ka tagad vairs nevar atkāpties. No EK prezidenta Žana Kloda Junkera izstrādātā un Vācijas kancleres Angelas Merkeles dedzīgi atbalstītā kvotu plāna nav lielas jēgas. Pat pieņemot to, ka tuvāko divu gadu laikā patiešām 160 000 cilvēku no Itālijas un Grieķijas tiks pārvietoti uz citām ES valstīm, jārēķinās, ka tikmēr Eiropas dienvidos būs ieradies vismaz desmit reizes lielāks migrantu skaits. Un ES valstu līderiem savus nakts samitus, kuros notiks nebeidzami strīdi par to, cik nelegāļu jāuzņem katrai valstij, nāksies rīkot teju vai reizi nedēļā. Turklāt nedrīkst aizmirst, ka nelegālajiem imigrantiem ir pašiem savas vīzijas par to, kurā Eiropas valstī un kā viņi grasās dzīvot. Briseles un Berlīnes amatpersonu brīdinājumi par to, ka kvotu sistēmas nepieņemšana var izraisīt Šengenas zonas izjukšanu, ir, maigi izsakoties, melīgi. Gluži otrādi – robežkontroli starp Šengenas zonas valstīm var nākties atjaunot tad, kad būs skaidrs, ka kvotu ietvaros Latvijā (Lietuvā, Slovākijā, Bulgārijā utt.) nomitinātie bēgļi vēlas turpināt ceļu Vācijas vai Skandināvijas virzienā. Taču arī šajās valstīs daudziem līdzšinējās eiforijas apņemtajiem jau kļuvis skaidrs, ka visus labākas dzīves meklētājus Eiropa nevar uzņemt fiziski.
Bet EK tikmēr mēģina radīt iespaidu, ka tās izstrādātais pārvietošanas plāns ir īsts veiksmes stāsts. Ne jau velti vakar divas irākiešu un četras sīriešu ģimenes devās tieši uz Luksemburgu, kur dzīves līmenis ir viens no augstākajiem pasaulē (pēc iekšzemes kopprodukta uz cilvēku Luksemburga atpaliek vien no dabasgāzes ieguves lielvalsts Kataras, liecina SVF un CIP dati). Savukārt pagājušonedēļ aptuveni 90 eritrejiešu un sīriešu no Itālijas pārcēlušies uz Zviedriju vai Somiju, arī ne pašām nabadzīgākajām ES dalībvalstīm. Nav nekāds pārsteigums, ka vakar pārvietotās ģimenes pauda neslēptu prieku par jaunu mājvietu atrašanu, lai gan jāšaubās, ka tās tāpat būtu reaģējušas, ja uzzinātu, ka jādodas uz Bukaresti, Bratislavu vai Rīgu. Bet tikpat labi var saprast arī Grieķijas premjeru A. Cipru, kurš pauda cerību, ka šis avioreiss no Atēnām uz Briseli un tālāk Luksemburgu esot tikai «piliens okeānā», kas ar laiku varētu kļūt par pilnvērtīgu straumi. Jo arī Grieķija, kas nespēj apsargāt savas ārējās robežas, nav ieinteresēta simtiem tūkstošu migrantu uzturēšanā.