Par Helovīna svinēšanas tradīciju neatņemamu sastāvdaļu kļuvusi līdzpilsoņu biedēšana, turklāt svētku laikā lielākajai daļai cilvēku nav nekādu iebildumu nonākt biedējošās situācijās.
Šīs biedējošās situācijas nodrošina adrenalīna pieplūdumu, uz brīdi uzlabojot pašsajūtu, taču tajā pašā laikā jāatceras – daudzās kultūrās sastopamais izteiciens par to, ka iespējams nobiedēt līdz nāvei, nemaz nav pārspīlējums. Toties runas par to, ka nobijies cilvēks var momentā nosirmot, gan ir mīts.
Jūtas universitātes Sociālo zinātņu koledžas dekāns Deivids Rads sarunā ar interneta ziņu vietni LiveScience.com vērsis uzmanību uz zināmu paradoksu – ikdienā cilvēki cenšas izvairīties no nokļūšanas biedējošās situācijās, taču reizēm ir gatavi pat piemaksāt, lai piedzīvotu pamatīgu nervu kutināšanu. Viņi apmeklē šausmu filmu seansus un izklaides parku biedējošākās atrakcijas, dodas ekskursijās uz it kā spoku apsēstām mājām, ir sajūsmināti, ja kādam kaimiņam izdevies izgatavot bailes iedvesošu Helovīna tērpu vai ierīkot šausminošu ekspozīciju mājas pagalmā. Taču zinātniekiem ir skaidrs, kā pretrunu izskaidrot. «Šādos brīžos cilvēki vienlaikus ar baiļu sajūtu izjūt arī pozitīvas emocijas, jo zemapziņā labi apzinās, ka reālas briesmas viņiem nedraud,» skaidrojis D. Rads. Pareiza risku novērtēšana ir atkarīga no iepriekšējās dzīves pieredzes. Ne tikai pieaugušiem cilvēkiem, bet arī pusaudžiem jau ir skaidrs, ka šausmu filma vai kaimiņa kostīms viņiem nekādu reālu ļaunumu nodarīt nevar, taču bērnus, kuriem šīs pieredzes vēl nav, iespējams nobiedēt ne pa jokam.
Ņujorkas Lenokshilas slimnīcas neatliekamās palīdzības mediķis Roberts Gleters gan uzsver, ka biedēšana nemaz nav tik nevainīga lieta, kā varētu šķist, – ne reizi vien fiksēti gadījumi, kad pārbiedētam cilvēkam sākas nopietnas sirds darbības problēmas, kas var novest līdz nāvei. Turklāt tā var notikt arī ar ļaudīm, kuru sirds darbība un veselības stāvoklis iepriekš bijuši nevainojami, uzsvēris mediķis. «Kad cilvēki izjūt lielas bailes, viņu organismā sāk darboties mehānisms, ko mēs saucam par Cīnies vai bēdz. Kad mūsu senie senči sastapās ar kādu briesmīgu zvēru vai kareivīgu svešas cilts pārstāvi, viņu organisms sāka izdalīt adrenalīnu, un tā ietekmē cilvēks pieņēma lēmumu – vai nu cīnīties ar uzbrucēju, vai arī bēgt,» intervijā LiveScience.com skaidrojis R. Gleters. Adrenalīna izdalīšanos kontrolē veģetatīvā nervu sistēma, šo procesu pavada sirdspukstu ātruma palielināšanās, acu zīlīšu izplešanās un lielāks asins pieplūdums muskuļiem, kas palielina to jaudu. Taču vienlaikus cilvēka galvenajā muskulī sirdī atveras kalcija kanāli, un kalcijs nokļūst sirds šūnās, kas liela izbīļa gadījumā var novest pie traģiskām sekām. Cilvēka sirds sāk darboties aritmiski, kas noved pie asinsspiediena samazināšanās, savukārt zema asinsspiediena gadījumā cilvēka smadzenes vairs netiek pietiekami apgādātas ar asinīm, un cilvēks zaudē samaņu. R. Gleters saviem tautiešiem atgādinājis arī par likumiem, kas paredz – gadījumos, ja cilvēka veselībai nodarīts nopietns kaitējums, biedētāju iespējams saukt pie atbildības.
Mediķu pieredze liecina par to, ka zināms racionāls grauds slēpjas citā tautas ticējumā – nobiedējot kādu cilvēku, iespējams panākt, ka viņš beidz žagoties. Ņujorkas Medicīnas centra Otolaringoloģijas nodaļas speciālisti atgādina – lai gan nav izdevies noskaidrot, kādēļ cilvēki mēdz žagoties, šā procesa mehānisms ir labi zināms. Žagošanos izraisa ritmiskas diafragmas spazmas, un reizēm šīs lēkmes var būt pat nedēļām ilgas. Viens no paņēmieniem, kā novērst žagošanos, ir panākt, lai smadzenes būtu nodarbinātas ar ko citu, svarīgāku, lai tās pārtrauktu pievērst uzmanību nerviem, kas atbildīgi par žagošanos. Neliels izbīlis šādos gadījumos patiešām mēdz būt noderīgs, uzskata Ņujorkas mediķi.
Tikmēr cits ar izbailēm saistīts mīts ir apgāzts. LiveScience.com atgādina, ka gadsimtiem ilgi klīdušas leģendas par ļaudīm, kuri baiļu dēļ momentā nosirmojuši – pazīstamākais personāžs droši vien ir Francijas karaliene Marija Antuanete, kura esot nosirmojusi naktī pirms giljotinēšanas 1793. gadā. Šis motīvs laiku pa laikam tiek izmantots arī šausmu filmās, taču, kā uzsver LiveScience.com, bez jebkāda pamata. Cilvēku organismā nav mehānismu, kas liktu matiem vienā acumirklī (vai kaut nedēļas laikā) palikt sirmiem. Šis process ir pakāpenisks, tas sākas ar matu saknēm, un, kā raksta interneta ziņu vietne, «momentāna nosirmošana ir iespējama ne vairāk kā lapu izplaukšana uz pilnībā nokaltuša koka zara».
Mēdz sacīt, ka briesmu brīžos apstājas laiks, un šo uzskatu eksperimentālā veidā pārbaudījuši Hjūstonas Beiloras medicīnas koledžas speciālisti neirologa Deivida Īglmena vadībā. Adrenalīna pieplūdums cilvēka smadzeņu darbību tomēr nepaātrina, un tādēļ jāsecina, ka laika ritējuma palēnināšanās ir tikai ilūzija, pētnieki raksta žurnālā PLoS ONE. Viņu veiktā eksperimenta laikā brīvprātīgajiem atmuguriski nācies lēkt no aptuveni 45 metrus augstas platformas, un viņu lidojumu apturējis vien speciāls drošības tīkls. Lēciens ildzis aptuveni trīs sekundes. Eksperimenta dalībnieki diezgan precīzi aplēsuši šo laiku brīžos, kad lēkuši citi, savukārt paši sava lēciena ilgumu vidēji lēsuši uz 4,5 sekundēm. Nākamajā posmā pie brīvprātīgo delnām piestiprinātas īpašas hronometriem līdzīgas ierīces, uz kurām strauji mainījušies cipari. Ja cilvēku smadzenes briesmu brīžos patiešām sāktu darboties ātrāk, ļaudīm būtu jāspēj nolasīt tik straujas ciparu izmaiņas, kādas parastos gadījumos viņi nespēj. Taču tas nav izdevies nevienam no eksperimenta dalībniekiem, tādēļ D. Īglmens un viņa kolēģi ir pārliecināti, ka laika palēnināšanās ir tikai ilūzija. Ļoti iespējams, ka tā saistīta ar cilvēku atmiņu veidošanās mehānismu, jo briesmu brīžos atmiņā nogulsnējas vairāk notikumu, tādēļ ļaudīm liekas, ka šis laika sprīdis bijis ilgāks nekā patiesībā.