Zinātnieki: spoku nav!

Veļu laiks un tuvojošies Helovīna svētki ir piemērots brīdis, lai aizdomātos par spoku eksistenci no zinātniskā viedokļa. Lai gan internetā tiek tiražēti apgalvojumi, ka spoku pastāvēšanu apstiprina Alberta Einšteina atklājumi, tas nebūt neatbilst patiesībai, turklāt ar zinātniskām metodēm spoku klātbūtni tā arī nav izdevies fiksēt.

Ticēšana spokiem un gariem ir sens cilvēces mantojums, kas saistīts ar Homo sapiens nepārvaramo vēlmi kontrolēt visu, kas notiek šajā pasaulē, sarunā ar Business Insider skaidro izdevuma Skeptical Inquirer redaktora vietnieks Bendžamins Redfords. Ticēšana spokiem ir saistīta ar pasaules galvenajās reliģijās deklarēto aizkapa dzīves principu. Cilvēkiem ir ērtāk uzskatīt, ka ar viņu un tuvinieku nāvi nekas nebeidzas, ka eksistē aizsaules valstība, bet spoki – tie ir ļaudis, kuriem nav izdevies līdz galam nomirt, lielākoties tādēļ, ka šajā pasaulē viņus vēl gaida nepadarīti darbi. Gallup pētījums liecina, ka spokiem tic 41% amerikāņu, 37% ir pārliecināti, ka eksistē spoku apsēstas mājas, bet 26,5% aptaujāto domā, ka komunikācija starp dzīvo un mirušo pasaulēm ir iespējama. Visnotaļ nopietni nekustamo īpašumu darboņi apliecina, ka spoku apsēstu ēku tirgus vērtība ir vidēji par 20% zemāka, un, piemēram, britu nekustamā īpašuma aģentūra House Network jau sākusi sadarbību ar spoku ekspertu grupu Ghostfinder Paranormal Society, un pircējiem tiks izsniegti īpaši sertifikāti, kas apliecinās – konkrētajā ēkā spoki nedzīvo. Kaislības uzkurina arī daudzie spoku tēmai veltītie televīzijas seriāli, sākot ar leģendāro Ghostbusters, un filmas, kas tiek pozicionētas kā dokumentālas.

Droši vien ikvienam no mums ir pazīstams vismaz kāds cilvēks, kurš redzējis kādu neparastu parādību un, nespējot atrast tai citu izskaidrojumu, secinājis, ka viņam bijusi darīšana ar spoku, rēgu, mājas gariņu, poltergeistu vai ko tamlīdzīgu. Savā publikācijā LiveScience.com B. Redfords uzsver – personīgā pieredze ir viena lieta, bet zinātniskie pierādījumi ir pavisam kas cits. Un tie ir nepārprotami, jo nekā tāda, kas apstiprinātu spoku eksistenci, zinātniekiem tā arī nav izdevies konstatēt. Katrā konkrētā gadījumā notikušajai parādībai atrodami kādi racionāli iemesli.

Gaisa spiediena maiņas, ierīču vai mehānismu radītas zemes frekvences skaņas, medikamentu, alkohola vai, piemēram, nelielas saindēšanās ar oglekļa monoksīdu izraisītas halucinācijas, cilvēka perifērās redzes īpatnības, depresija, satraukums – jebkurš no šiem iemesliem ir pietiekams, lai cilvēki kādu neparastu parādību asociētu ar spoku klātbūtni. Dienvidkarolīnas universitātes sociologs Berijs Markovskis intervijā Business Insider atgādina, ka cilvēka prāts allaž tiecas definēt jeb sakārtot kādu neskaidru un nepilnīgu informāciju, taču ne vienmēr tas izdodas. «Spoki parasti tiek novēroti visai divdomīgos, neskaidros apstākļos – sliktā apgaismojumā, brīžos, kad esam tikko pamodušies vai gatavojamies iemigt, vārdu sakot, brīžos, kad mūsu maņas nefunkcionē pilnā jaudā,» viņš skaidro. Cilvēkiem arī piemīt īpašība saskatīt tieši to, ko viņi vēlas redzēt, un indivīds, kurš apmeties leģendu apvītā spoku namā, kaut ko neparastu pamanīs ar daudz lielāku varbūtības pakāpi nekā tad, ja par šeit mītošajiem spokiem nekā nezinātu.

Vēl vairāk visu sarežģī tas, ka nemaz neeksistē kādas vienotas, vispārpieņemtas definīcijas par to, kas tas īsti ir – spoki. Neviens tā arī nav atbildējis uz jautājumu, vai tie ir materiāli, vai ne, un tas rada būtiskas pretrunas, kurās pinas pat paši pieredzējušākie spoku mednieki. Nemateriāls spoks, teorētiski, spētu iet cauri sienām, taču tas nevarētu virināt durvis, mētāt pa gaisu dažādus priekšmetus (kā to dara poltergeists), un, kas ne mazāk svarīgi, – cilvēks šāda spoka pieskārienu nemaz nejustu. Tāpat ir pieņemts uzskatīt, ka spoki ir tas, kas palicis pāri no mirušo cilvēku dvēselēm, kas apmaldījušās ceļā uz aizsauli, taču šādā gadījumā loģisks ir jautājums – kādēļ šīs dvēseles ir apģērbtas, kādēļ tās, esot nemateriālas, mijiedarbojas ar materiālām lietām? Nerunājot nemaz par to, ka par Lidojošo Holandieti sauktajam spoku kuģim vai, piemēram, spoku sēru vilcienam, kas Abrahama Linkolna nāves gadadienās uzrodoties kaut kur starp Vašingtonu un Springfīldu, nekādas dvēseles vispār nevar būt...

Pašpasludinātie spoku mednieki, bruņojušies ar elektromagnētiskā starojuma detektoriem, Geigera skaitītājiem, jutīgiem mikrofoniem un augstas izšķirtspējas kamerām, regulāri apmeklē it kā spoku apsēstos namus un ik pa laikam nāk klajā ar kārtējo skaļo paziņojumu par spoku fiksēšanu – taču pierādījumu tam ir mazāk nekā saprātīgu citplanētiešu eksistencei. Entuziasti bieži vien atsaucas uz A. Einšteina atklājumu par enerģijas dabu, kas postulē, ka tā nevar rasties no jauna vai izzust, bet tikai pāriet no vienas formas otrā, – pēc viņu domām, cilvēka ķermenī esošā enerģija arī kļūst par spoku. Taču B. Redfords uzsver, ka šis apgalvojums neiztur nekādu kritiku. Pēc cilvēka nāves šī enerģija patiešām pāriet citā formā, taču nonāk apkārtējā vidē. Cilvēka līķim atdziestot, enerģija tiek atdota gaisam, bet pīšļus pēc apbedīšanas sadala tārpi, augi un baktērijas. Turklāt pēc nāves organismā beidzas arī visi vielmaiņas procesi, kas ģenerē ļoti vājas elektriskās strāvas, tādēļ nav arī nekāda pamata uzskatīt, ka spokus iespējams fiksēt, pateicoties to radītajam elektriskajam laukam.