Tas, pēc kāda laika tās vai citas valsts iedzīvotāji dzīvos vasarā un ziemā, atkarīgs no šīs valsts izvēlētās standarta laika joslas. 1884. gadā Vašingtonas meridiānu konferences laikā tika pieņemts samērā loģisks lēmums ieviest 24 laika joslas, katra no kurām atbilst aptuveni 15 garuma grādiem. Taču jāatceras, ka šajā konferencē piedalījās tikai 25 valstu delegāti, turklāt valstu robežas parasti nesakrīt ar meridiāniem, bet nereti atsevišķas valstis savu laika joslu izvēlas politisku vai ekonomisku iemeslu vadītas.
Nesenākais piemērs ir Ziemeļkoreja, kuras komunistiskā valdība deva rīkojumu šā gada 15. augustā pulksteņu rādītājus pagriezt par pusstundu atpakaļ. Oficiāli pavēstīts, ka šādā veidā Ziemeļkoreja atteikusies no japāņu okupācijas mantojuma – vietējā laika, kas sakrīt ar Tokijas laiku. Argumentācija gan ir diezgan apšaubāma, jo atkal ieviestajā laika joslā, kas par 8,5 stundām apsteidz Griničas laiku, Korejas pussala atradusies vien no 1908. līdz 1912. gadam, tātad laikā, kad japāņi jau bija iekarojuši, bet vēl nebija anektējuši Koreju.
Pirms tam tur, tāpat kā lielākajā daļā mazattīstīto pasaules valstu, vienotas laika joslas nebija un katrā pilsētā vai miestiņā pulkstenis (ja tāds tur bija) rādīja savu, vietējo laiku. Ko tur daudz runāt par Koreju, ja pat ASV XIX gadsimta otrajā pusē bija vairāk nekā 100 laika joslu, un tās unificēt izdevās, pateicoties vienīgi straujajai dzelzceļa satiksmes attīstībai – pilsētas, kurās bija dzelzceļa stacijas, agrāk vai vēlāk saprata, ka vilcienu kustības sarakstu izmantotājiem dažādās laika joslas rada lielas neērtības. Līdzīgi bija arī Lielbritānijā, kur XIX gadsimta pirmajā pusē turīgie ceļotāji pievērsuši lielu uzmanību ceļa rādītājiem, ik pēc 12 nobrauktām jūdzēm pagriežot pulksteņa rādītājus par vienu minūti. Nekāda lielā precizitāte šādā veidā nav iegūta, jo ne jau vienmēr ceļš vedis tieši uz austrumiem vai rietumiem, turklāt pirmajā gadījumā radušās arī tehniskas problēmas – tolaik liela daļa pulksteņu nav bijuši pielāgoti rādītāju griešanai atpakaļ, tāpēc nācies tos griezt par vairāk nekā 11 stundām uz priekšu.
Ziemeļkoreja nebūt nav vienīgā valsts, kurā laiks no Griničas laika atšķiras par neapaļu stundu skaitu – ar līdzīgiem pārsteigumiem jārēķinās tiem, kuri dodas un Indiju, Irānu vai Venecuēlu. Indija dzīvo laika joslā, kas par 5,5 stundām apsteidz Griničas laiku, un šā iemesla dēļ britu sabiedrībā plaši bijis izplatīts joks – ja vēlies uzzināt, cik ir pulkstenis Deli, vienkārši pagriez laikrādi otrādi. Tiesa, attiecībā uz mūsdienu elektroniskajām ierīcēm šī viltība nedarbojas...
Tas, ka vienā laika zonā dzīvo visa Indija, vēl varētu būt saprotams, taču arī milzīgajā Ķīnā, kas principā izstiepusies pa piecām laika joslām, oficiāli ir tikai Pekinas laiks, saskaņā ar kuru jāsākas darbam uzņēmumos un valsts iestādēs, mācībām skolās utt. Valsts rietumos, Siņdzjaņas provincē jeb uiguru autonomajā apgabalā, tas izjūtams viskrasāk, un šajā galvenokārt musulmaņu apdzīvotajā reģionā dzīvošana pēc vietējā laika ir savdabīga nepakļaušanās pazīme. Gluži tāpat kā Nepālā, kuras laiks vien par 15 minūtēm atšķiras no kaimiņos esošās Indijas laika.
Runājot par laika joslām, pati unikālākā pieredze, šķiet, ir Samoa – salu arhipelāgam, kas atrodas Polinēzijā Klusajā okeānā. Netālu no Samoa kartē novilkta datumu maiņas līnija, un šis arhipelāgs līdz pat 1892. gadam atradās uz rietumiem no tās. Taču amerikāņu tirgotāji pārliecināja Samoa karali, ka valstij izdevīgāk atrasties laika joslā, kas ir tuvāka ASV, un šajā gadā salas iedzīvotāji 4. jūliju sagaidīja divas reizes. Taču tirdzniecisko sakaru ar ASV atslābšana un ciešāki kontakti ar Austrālijas un Jaunzēlandes uzņēmējiem noveda pie tā, ka Samoa iedzīvotājiem 2011. gadā nācās iztikt bez 30. decembra, jo valsts atkal atgriezās datumu maiņas līnijas rietumu pusē, un patiesībā tieši Samoa pašlaik būtu saucama par Uzlecošās Saules zemi.