Eiropas kažokam jāuzlabo tēls

Pilnīgs darbības caurspīdīgums un atvērtās durvis ikvienā Eiropas fermā ir vienīgā metode, kā atvairīt karojošo dzīvnieku aizstāvju uzbrukumus kažokzvēru audzēšanas nozarei un vienlaikus vairot sabiedrības vēlmi tērpties kažokādās.

Pašlaik zvēraudzētāji spiesti dzīvot nost labajos gados uzkrātos taukus: fermu skaits pasaulē pēdējos gados pieaudzis dubultā, bet kažoku valkātāju skaits nē, un arī mūsdienu mode tendēta uz salikumu ātri un lēti, kas nepavisam neatbilst īsta kažoka būtībai. Pirmdien Kopenhāgenā notiekošajā kažokādu izsolē cenas bijušas rekordzemas. Vēl viens indikators tam, ka nozarē nepieciešamas pārmaiņas.

Šogad radikālie dzīvnieku tiesību aizstāvji atteicās piedalīties publiskajās debatēs ar nozares pārstāvjiem un Eiropas zvēraudzētāju organizācija Fur Europa to uzskata par sabiedrisko attiecību uzvaru: «Mūsu atklātības politika strādā!» Tomēr tas nenozīmē, ka pretējā ierakumu pusē darbs būtu pilnībā apstājies.

Labs darba devējs

Pirms Briselē šonedēļ notiekošās nozares sanāksmes tika vākti paraksti petīcijai par prezentācijas This is Fur (Šī ir kažokāda) atcelšanu Eiropas Parlamentā. To neatcēla, un arī Latvijas delegācija tajā piedalās. Iesniegšanai tiek gatavota arī otra petīcija, kas pieprasa pilnībā aizliegt kažokzvēru audzēšanu Eiropas Savienības teritorijā. Visticamāk, šos parakstus sagaida tāds pats liktenis kā Latvijā vāktos. Radikālā organizācija Dzīvnieku brīvība likumprojektu ar 10 000 parakstu Saeimā iesniedza, taču kažokzvēru audzēšanas aizliegumu finālā atbalstīja vienīgi opozīcijā sēdošais Saskaņas centrs. Jāatgādina, ka Dzīvnieku brīvība iestājas ne tikai pret kažokiem. Viņu tālākais mērķis ir pilnīgs dzīvnieku izcelsmes produktu aizliegums – ļaudīm jāstaigā gumijas zābakos un jāēd sojas olbaltums, aizdarīts ar palmu eļļu. Taču vairākumam cilvēku šāda radikāla dzīvesveida maiņa joprojām nav pieņemama. Uzņēmuma Gauja AB valdes priekšsēdētājs Arnis Veckaktiņš spriež, ka dzīvnieku humanizācijas idejas aizrauj galvenokārt pilsētā augušus gados jaunus radikāļus. Tikmēr laukos kažokzvēru bizness joprojām tiek novērtēts kā labs darba devējs. Nozares statistika ir šāda – aptuveni 500 nodarbināto 14 kažokzvēru fermās, nepilns miljons saražotu kažokādu un 3,5 miljoni eiro – samaksāti nodokļos. Turklāt nozare pelnīti tiek dēvēta par pārtikas rūpniecības sanitāru, jo patērē ēdiena un tā izejvielu pārpalikumus, kas citādi nonāktu izgāztuvēs.

Bizness leišu ģimenei

Kaimiņu pieredze rāda, ka nozarei ir, kur augt. Lietuvas zvēraudzētāju asociācijas vadītājs Česlovs TallatsKelpsa Neatkarīgajai stāsta, ka viņa zemē kažokzvēru fermu saimniekošanas pamatā ir ģimenes uzņēmuma modelis. Pēdējos vairāk nekā desmit gados tas kļuvis ļoti populārs un piedzīvojis desmitkārtīgu pieaugumu. Valstī šobrīd esot ap 150 nelielu fermu. Attiecīgi daudz ir laimīgu ģimeņu, kas bauda sava darba augļus. «Tas ir mūsu fenomens. Padomju laikos Igaunija un Latvija bija priekšā Lietuvai,» stāsta lietuvietis. Nozare par to var teikt paldies laikus sāktam privatizācijas procesam. Protams, arī Lietuvā ir savi dzīvnieku tiesību aizstāvji. Viņi gan vairāk pilda savu ārzemju darba devēju uzdevumus, izlases kārtībā uzbrūk noteiktām fermām ar ārzemju kapitālu. Pēdējie dažādu apsūdzību dušu saņēma Lietuvā strādājošie holandieši. Arī Latvijas zaļo cīnītāju aktivitātes liecina par ievērojamiem ienākumiem, jo vides reklāmas, ilgstošas kampaņas, kā arī profesionāli spiegošanas pakalpojumi maksā lielu naudu.

Sistemātiskā nozares diskreditēšana visā Eiropā atklāj kopīgu problēmu – zvēraudzēšanā ir nepieciešami vienoti standarti. Kā skaidro Latvijas zvērkopju asociācijas pārstāve Sandra Vilciņa, ja labturības normas attiecas uz govīm, cūkām un aitām, nav nekādu iemeslu, lai līdzīgu kārtību neieviestu kažokzvēru audzēšanā. Tad arī beigtos spekulācijas par tieši šai lauksaimniecības nozarei it kā piemītošu nežēlību. Kaut gan pēc būtības šādas apsūdzības nav loģiskas. Prezentācijā Eiropas Parlamentam tiek citēts somu fermeris Tobiass Andersons: «Jo vairāk mēs fokusējamies uz dzīvnieku labturību, jo augstākas kvalitātes ādas iegūstam. Un, jo kvalitatīvākas ādas, jo vairāk produkcijas mēs pārdodam.» Bizness pieprasa labu attieksmi pret dzīvniekiem. Šobrīd gan labturības standarti ir pašas nozares veidoti un brīvprātīgi ieviešami. Latvijas zvēraudzētāji iesaistījušies Welfur programmas pilotprojektā vieni no pirmajiem.

Made in Latvia

Otrs politikas jautājums, ko Briselē šajās dienā aktualizē Eiropas kažokzvēru audzētāji, ir izcelsmes valsts norāde uz kažokādu izstrādājumiem. 90% Latvijā saražoto kažokādu tiek pārdoti caur izsoļu namiem un aizceļo uz Ķīnu. Tur uzšuj kažoku un iešuj tajā leiblu made in china – ražots Ķīnā. Taču patērētāji vēlas zināt, ka šīs ūdeles un lapsas ir audzētas eiropeiskā garā un dzīvojušas gana labu dzīvi. Tāpēc kažokam būtu jānorāda ne tikai pēdējās apstrādes, bet arī sākotnējās izcelsmes vieta. Šūts Ķīnā, audzēts Latvijā. Un ne tikai kažokam.

Dānijas audzētāji pievērsušies kažokādas sabiedrisko attiecību problēmu risināšanai, pasūtījuši pētījumu valsts labākajai dizaina un modes skolai Koldingā. Galvenā atpazītā problēma ir mūsdienu modes īslaicīgumā – jebkurš apģērbs der vienai sezonai, un tad atkal vajadzīgs cits. Taču ar kažoku jāsadzīvo ilgāku laiku, un te pētnieki rosina mācīties no tās pašas Ķīnas. Gan strādājot pie kažokādu dizaina, gan reklamējot kažoka ilgtspējas filozofiju. Tā ir lieta, ko māte var nodot mantojumā meitai. Starp citu, Eiropā kažoks tradicionāli tiek uzskatīts par bagātu sieviešu apģērbu. Ķīnā to nēsā arī bagāti vīrieši, atšķirība vien tā, ka viņi spalvas velk uz iekšu.