ASV un Krievijas prezidentu Baraka Obamas un Vladimira Putina tikšanās Ņujorkā nav palīdzējusi abu lielvalstu līderiem mazināt domstarpības nedz Ukrainas, nedz Sīrijas jautājumā. V. Putins, komentējot notikušo sarunu, bijis ļoti samiernieciski noskaņots un uzsvaru licis uz konstruktīvas sadarbības iespējām, pieļaujot pat iespēju, ka Krievija varētu iesaistīties starptautiskajā pret Islāma valsti karojošajā koalīcijā. Tomēr ASV un Krievijas uzskati par Sīrijas, Tuvo Austrumu un arī pasaules nākotni joprojām ir radikāli atšķirīgi, ko apliecināja arī abu prezidentu runas ANO 70. Ģenerālajā asamblejā.
Tikšanās, kas tika organizēta Ģenerālās asamblejas kuluāros, bija pirmā ilgākā saruna starp B. Obamu un V. Putinu kopš 2013. gada jūnijā Ziemeļīrijā notikušā G8 samita, atgādina Reuters. Pēc tam, kad nākamajā gadā Krievija anektēja Krimu un veicināja Austrumukrainas separātistu aktivitātes, attiecībās starp Maskavu un Rietumu pasauli novērojams būtisks atsalums, ko spilgti raksturo pret daudzām Krievijas amatpersonām un kompānijām noteiktās sankcijas un Kremļa ieviestās pretsankcijas. Zīmīgi ir arī diametrāli pretējie apgalvojumi par to, kas bijis prezidentu tikšanās iniciators. Rietumu mediji vēsta, ka šo sarunu izmisīgi vēlējies tieši Kremlis, un ne jau velti pēdējo nedēļu laikā karadarbība Austrumukrainā nedaudz pieklususi un sestdien dzimtenē beidzot varēja atgriezties Krievijas Federālā drošības dienesta aģentu nolaupītais Igaunijas Drošības policijas darbinieks Estons Kohvers, kuru Krievija jau bija paspējusi notiesāt par spiegošanu. Tomēr V. Putins ar sava preses sekretāra Dmitrija Peskova starpniecību devis mājienus, ka tikšanās ir ASV prezidenta iniciatīva. Jau pēc sarunas notikušajā preses konferencē viņš daudznozīmīgi sacījis, ka «Vašingtona piedāvāja divus datumus, kad varētu organizēt tikšanos, un mēs no tiem izvēlējāmies vienu».
Vēl pirms tikšanās, par kuru vienošanās tika panākta pagājušās nedēļas otrajā pusē, politologi prognozēja, ka prezidentu saruna nekļūs par kādu būtisku pavērsiena punktu, un, spriežot pēc tās informācijas, kas nonākusi mediju rīcībā, tā arī noticis. «Obamas un Putina pirmā oficiālā tikšanās vairāk nekā divu gadu laikā sākās ar neveiklu rokasspiedienu un beidzās bez kādiem sasniegumiem attiecībā uz Sīrijas konflikta noregulēšanu – krīzi, kas radījusi vēl lielāku spriedzi jau tā saspīlētajās attiecībās,» raksta AP. Interesanti, ka ASV līderis pat neuzskatīja par nepieciešamu sarunas rezultātus komentēt medijiem – atšķirībā no V. Putina, kuram tika sarīkota preses konference. Vairāk nekā pusotras stundas ilgušo sarunu V. Putins nosaucis par «konstruktīvu, biznesa pārrunām līdzīgu un godīgu» un pat paudis izbrīnu par to, ka Maskavas un Vašingtonas viedoklis saskanot tik daudzos jautājumos. Taču tas vairāk izklausās pēc liekulības. Krievijas prezidents vispār nepieminēja Ukrainas problēmas apspriešanu, lai gan Reuters, atsaucoties uz kādu ASV delegācijas pārstāvi, kurš vēlējies palikt anonīms, vēsta, ka tieši šim konfliktam bija veltīta sarunas pirmā puse. Tās laikā B. Obama atkārtojis no ANO Ģenerālās asamblejas tribīnes pausto viedokli, ka pasaule nedrīkst vienaldzīgi noraudzīties, kā tiek pārkāpta Ukrainas suverenitāte.
Sarunas otrā daļa bijusi veltīta pašlaik tik aktuālajam Sīrijas jautājumam, un arī šajā gadījumā grūti runāt par pozīciju tuvināšanos. Atšķirībā no ASV un citām rietumvalstīm, kas vēlas ne tikai sagraut teroristu grupējumu Islāma valsts, bet arī panākt Sīrijas prezidenta Bašara Asada aiziešanu no politiskās skatuves, Krievija tieši B. Asadu uzskata par galveno sabiedroto cīņā pret džihādistiem un uzsver, ka Sīrijas un tās prezidenta nākotne jālemj pašai sīriešu tautai. «Es ar lielu cieņu izturos pret saviem amerikāņu un franču kolēģiem. Taču viņi, cik man zināms, nav Sīrijas republikas pilsoņi, un tāpēc viņiem diez vai vajadzētu piedalīties citas valsts vadītāju likteņa lemšanā,» Krievijas prezidenta izteikumu citē TASS.
AFP atgādina, ka beidzamo nedēļu laikā ticis ziņots par ievērojamu Krievijas militārās klātbūtnes palielināšanu Sīrijā, kas esot bijis ļoti nepatīkams pārsteigums ASV un to sabiedrotajiem. Maskava apstiprinājusi ieroču, munīcijas un humānās palīdzības piegādes Sīrijas valdībai, taču noliegusi vēstis, ka B. Asadam lojālās armijas pusē karojot arī krievu militārpersonas – pavīdējušas pat baumas, ka pieklusums Austrumukrainā izskaidrojams ar to, ka zaļie cilvēciņi no turienes pārsviesti uz Sīriju. V. Putins gan kategoriski noraidījis iespēju, ka Krievijas sauszemes spēki varētu iesaistīties Sīrijas konfliktā. Vakar starptautiskās ziņu aģentūras pasteidzās izplatīt ziņas, ka Krievijas gaisa kara spēki varētu iesaistīties ASV izveidotajā koalīcijā, kas dod triecienus Islāma valstij. Tomēr svarīga ir V. Putina piebilde, ka tas varētu notikt tikai tad, ja tiek ievēroti starptautiskie likumi – tas nozīmē, ka šāda operācija jāsankcionē ANO un tā jāatbalsta B. Asadam, taču grūti iedomāties, ka rietumvalstis varētu viņam šādu atļauju dot.