Vakar notikušās Eiropas Savienības iekšlietu un tieslietu ministru sanāksmes dalībnieki atteikušies no ierastās vienprātības politikas, un jautājums par 120 000 nelegālo imigrantu pārdali starp 22 no dalībvalstīm, likts uz balsošanu
Vairākas Centrāleiropas valstis (Čehija, Ungārija, Slovākija un Rumānija) stingri pieturējušās pie savas pozīcijas, neatbalstot migrantu kvotu noteikšanu, bet Somija balsojumā atturējusies. Tiesa, kā jau Briselē ierasts, notikusi diplomātiska spēlēšanās ar terminoloģiju – pasaules vadošās ziņu aģentūras pēc inerces joprojām runā par «migrantu kvotām», kas nebauda lielu popularitāti, bet pēc sanāksmes notikušajā preses konferencē jau bija runa tikai par «120 000 patvēruma meklētāju pārdalīšanu».
Līdz redakcijas slēgšanas brīdim ES ministru vairākuma apstiprinātās rezolūcijas teksts gan vēl nebija pieejams, taču BBC norādīja, ka acīmredzot ministri nav balsojuši par precīzu Eiropas Komisijas prezidenta Žana Kloda Junkera rosināto kvotu dokumentu, kas beidzamajā laikā radījis tik lielu šķēpu laušanu Eiropā. Uz šādām domām vedina kaut vai Polijas nostāja – vēl pirmdien šīs valsts premjere Eva Kopača pārliecinoši apstiprināja nesen Višegradas grupas līderu sanāksmes laikā pausto nostāju, ka Polija iebildīs pret bēgļu kvotu uzspiešanu. Līdzīgi ir arī ar Latviju un Igauniju, kuru valdības bija sev atstājušas viltīgas manevra iespējas, gan iebilstot pret obligātām kvotām, gan vienlaikus piekrītot uzņemt tieši tik daudz migrantu, cik šajās kvotās bija noteikts.
Acīmredzot ministru vairākuma apstiprinātā dokumenta teksts ir nogludināts tā, ka tas, kurš vēlēsies, tajā atradīs «kvotas», bet tas, kurš ne – tikai «brīvprātīgas solidaritātes demonstrēšanu». Tomēr BBC uzsver – fakts, ka tik svarīgs lēmums netiek pieņemts uz vienprātības principa pamata, ir ļoti satraucošs precedents, kas kārtējo reizi liecina par ES dalībvalstu ierobežoto suverenitāti.
Šodien pie jautājuma par migrantu krīzes pārvarēšanas iespējām ķersies ES valstu un valdību vadītāji, kurus Eiropadomes priekšsēdētājs Donalds Tusks aicinājis uz ārkārtas samitu. Ministru sanāksmē pieņemtās rezolūcijas apstiprināšana gan būs tikai viens no viņu uzdevumiem. Sagaidāms, ka Briselē beidzot sāk spriest nevis par to, kā reaģēt (turklāt novēloti) uz milzīgu nelegālo imigrantu skaita ierašanos kontinentā, bet arī par to, kā novērst šādu situāciju. Diemžēl ES rīcībā ir ierobežots instrumentu daudzums. Pārtraukt pilsoņu karu Sīrijā un haosu Lībijā nav tās spēkos, tāpat Brisele nav spējīga visiem potenciāli labākas dzīves meklētājiem ieskaidrot, ka visiem turīgajā Eiropā vietas nepietiks – atliek vien piedāvāt naudu bēgļu uzturēšanai tajās valstīs, kuras viņi sasnieguši.
Starp citu, faktu, ka ļoti daudzi patvēruma meklētāji ir nevis kara, bet ekonomiskie bēgļi, lieliski (iespējams, netīšām) apstiprinājusi ziņu aģentūra AFP. Savā rakstā par to, kādā izmisumā ir kara bēgļi, šī aģentūra aprakstījusi 35 gadus vecā sīrieša Abdullas bēdu stāstu. Šis divu bērnu tēvs stāstījis, ka bēdzis no Alepo pilsētas. It kā garāmejot viņš piebildis, ka jau trīs gadus dzīvojot Stambulā, kur ar dažādiem gadījuma darbiem pelnot naudu, lai pārceltos uz Eiropu – protams, nelegāli. «Mums nav dotas izvēles iespējas, ir jābēg. Cilvēki šeit mirst katru dienu,» AFP klāstījis Abdulla, bet ziņu aģentūra, lai radītu pareizo sabiedrisko domu, pat nav papūlējusies apjautāties, kādēļ viņam jābēg no Stambulas un vai patiešām uz šo Turcijas lielpilsētu jau pārsviedies Sīrijas pilsoņu karš.
ES samita priekšvakarā savu neapmierinātību ar savienības līdz šim paveikto paudusi arī ANO Bēgļu lietu aģentūra (UNHCR). «Ar pārvietošanas programmu šajā krīzes fāzē vien nepietiks, lai stabilizētu situāciju,» sacījusi šīs organizācijas pārstāve Melisa Fleminga, atgādinot, ka 120 000 nelegāļu Eiropā šovasar ierodas vidēji 20 dienu laikā. Citiem vārdiem sakot, Ž. K. Junkera piedāvātais plāns jau šodien ir neglābjami novecojis.