Jaunas diskusijas par leģendārās Stounhendžas un tai līdzīgo megalītisko būvju celtniecības mērķiem un izmantošanu izraisījis atklājums, par ko šī mēneša sākumā paziņots gadskārtējā Britu zinātnes festivāla ietvaros – tikai pāris kilometru no Stounhendžas uziets vēl varenāks megalītu komplekss. Arheologiem izdevies noskaidrot, ka tā sauktās Daringtonas sienas zemes vaļņi slēpj vismaz 90 varenus akmens bluķus –jāatgādina, ka Stounhendžā tādu ir tikai 15.
Pēc analoģijas mediji šo vietu jau iedēvējuši par Superhendžu, bet speciālistiem kārtējo reizi nāksies krietni palauzīt galvas, lai noskaidrotu, vai abi kompleksi ir saistīti un kurš no tiem būvēts pirmais. Versiju, protams, netrūkst, taču pagaidām nav pat pieņemts lēmums, vai uzsākt izrakumus šajā vietā – līdz šim visi atklājumi veikti, izmantojot metodes, kas ļauj identificēt zem grunts slāņa paslēptus objektus.
Interneta ziņu vietne LiveScience.com atgādina, ka izpētes projekts, kuram dots nosaukums Stonehenge Hidden Landscapes Project, tika uzsākts pirms pieciem gadiem. To kopīgi realizē Lielbritānijas Birmingemas universitātes zinātnieku grupa profesora Pola Garvuda vadībā un Vīnes Ludviga Bolcmana Arheoloģiskās zondāžas un virtuālās arheoloģijas institūta (LBI ArchPro) speciālisti, kurus vada institūta direktors Volfgangs Noibauers. Viņš ir arī šī projekta iniciators. Kā jau saprotams no nosaukuma, arheologi cenšas atrast zemes slāņa apslēptus objektus, turklāt tas tiek darīts ar neinvazīvām metodēm. Viltšīras grāfistes iedzīvotāji jau pieraduši, ka pa laukiem un pļavām braukā traktori un visurgājēji, uz kuru piekabēm uzmontēti zinātniskie instrumenti – radari, kas raida elektromagnētiskos signālus un uztver atbildes starojumu. Šādā veidā iespējams nekļūdīgi noteikt, vai zem zemes ir kaut kas apslēpts, un veidot trīsdimensiju modeļus.
Daringtonas siena, kas atrodas aptuveni triju kilometru attālumā no Stounhendžas, un tās neparastais reljefs speciālistiem, protams, bija zināmi jau iepriekš. Taču tagad konstatēts, ka zem viena no zemes vaļņiem atrodas vismaz 90 lieli akmens bluķi. Daži no tiem ir pat 4,5 metrus augsti, tātad par pusmetru augstāki nekā Stounhendžas varenākie bluķi. Būtiska atšķirība ir tā, ka šie akmens bluķi bijuši novietoti taisnā līnijā. Pašlaik tos sedz metru līdz trīs metrus biezs zemes slānis. Jāpiebilst, ka šī akmens stabu līnija ir tikai daļa no plašāka kompleksa. Kopējais zemes vaļņu garums sasniedz 1,5 kilometrus, šos vaļņus ieskauj milzu grāvji, kuru platums vietām ir pat vairāk nekā 17 metru. Viss komplekss pēc izskata atgādina gigantisku burtu C – vairāki speciālisti uzskata, ka tas līdzinās milzīgai arēnai, kurā savulaik notikušas kādas tautas sanākšanas, vērienīgas svinības vai reliģiozas ceremonijas.
«Pētnieki pagaidām vēl nav izrakuši nevienu no akmeņiem, taču ļoti iespējams, ka tos šajā vietā novietojuši tie paši cilvēki, kuri būvēja Stounhendžu,» raksta LiveScience.com. Interneta ziņu vietne atgādina, ka megalītu būvju precīzu celtniecības laiku nav izdevies noteikt – vairākums arheologu uzskata, ka tās celtas 3000 līdz 2700 gadu pirms mūsu ēras. Žurnālistus, protams, interesējis, vai jaunatklātā Superhendža ir vecāka vai jaunāka par Stounhendžu, tomēr nepārprotamas atbildes uz šo jautājumu pagaidām nav.
Tiesa, P. Garvuds, kurš ne tikai piedalās izpētes projektā, bet arī turpina lasīt lekcijas Birmingemas universitātes arheoloģijas fakultātes studentiem, izteicies – pastāvot iespēja, ka pētniekiem nākšoties pārskatīt visas līdz šim uzkrātās zināšanas par Stounhendžas celtniecību. Kaut gan izrakumi vēl nav uzsākti, zinātniekiem izdevies noskaidrot, ka visi Superhendžas akmens bluķi ir apgāzušies. Intervijā BBC arheologs Niks Snašals īpaši uzsvēris – rodoties iespaids, ka tie nevis sabrukuši laika gaitā, bet gan apzināti sagāzti, bet pēc tam apbērti ar vairāk nekā metru biezu zemes kārtu. Iespējams, ka neolīta laikmeta ļaudis šādu rīcību uzskatījuši par sakrālu un rituālu, bet iespējams, ka, pēc viņu domām, šis monuments savu laiku vienkārši bija nokalpojis.
Vēl drosmīgāku versiju intervijā AFP izteicis V. Noibauers. Pamatojoties uz dažādām netiešām norādēm, piemēram, attālumu starp atsevišķiem bluķiem, viņš spriedis, ka sākotnēji Superhendžā atradušies līdz pat 200 vairākus metrus augsti akmens bluķi. «Ļoti iespējams, ka tie, kurus mums nav izdevies uziet, ir izmantoti kā materiāli Stounhendžas celtniecībā,» viņš sacījis. Pētniekiem jau esot izdevies noskaidrot, ka zem zemes slāņa Daringtonas sienas kompleksā atrodas aptuveni tādas pašas formas smilšakmens bluķi, ar kādiem slavena Stounhendža – starp citu, viens līdzīgs akmens bluķis apskatāms pļavā, kas atrodas starp abām svētvietām. Ja V. Noibauera hipotēze atbilst patiesībai, tad neolīta laikmetā sākumā uzbūvēta Superhendža, bet pēc tam ļaudis nezināmu iemeslu dēļ savu ceremoniju vietu pārcēluši uz jauno rituālu vietu Stounhendžu. «Tas nav nekas neparasts. Kristieši taču arī reizēm pamet vecās baznīcas un pārceļas uz jauniem dievnamiem,» Daily Mail skaidrojusi viņu iespējamo motivāciju.
«Mēs pašlaik lūkojamies uz vienu no lielākajiem Eiropas akmens monumentiem, kas mūsu deguna priekšā nepamanīts atradies 4000 gadu. Nedomājam, ka kaut citur pasaulē eksistē kas analoģisks – šie mērogi vienkārši ir neparasti,» intervijā Daily Mail sacījis viens no arheologiem, kurš piedalījies projektā – Vinsents Gafnijs no Bredfordas universitātes. Viņš uzsvēris, ka neparasti ir jau tas, ka viens vēstures piemineklis šajā gadījumā slēpis citu vēstures pieminekli, jo ir pārliecināts, ka arī zemes vaļņiem bijusi būtiska loma šo vietu seno iedzīvotāju dzīvēs. «Mums šķiet, ka tā ir kāda veida arēna, kas piemērota nezināmiem rituāliem. Ir skaidrs, ka tie, kuri to būvējuši, centušies atstāt varenu iespaidu,» viņš sacījis.
Science Daily raksta, ka pēc vienas no hipotēzēm Superhendža un Stounhendža varējuši būt savstarpēji konkurējoši rituālo ceremoniju kompleksi. Tomēr šī versija nešķiet īpaši ticama – ir skaidrs, ka pirms 4500 un vairāk gadiem šajā reģionā diez vai dzīvojuši tik daudz cilvēku, lai spētu uzturēt un piepildīt divus kompleksus. Tāpēc vairākums speciālistu uzskata, ka tie attīstījušies secīgi – viens pēc otra.
Žurnāls Discovery tikmēr atgādina, ka «Eiropas teritorijā uzieti tūkstošiem akmens apļu, no kuriem tieši Stounhendža līdz šim bijusi pati pazīstamākā un iespaidīgākā», taču versiju, kādēļ tā celta, netrūkst, un stingru pierādījumu nav nevienai. Vairākums zinātnieku uzskata, ka tā (tāpat kā citas megalītiskās celtnes, arī jaunatklātā Superhendža) bijusi kādu senu rituālu vieta, viena no versijām vēsta, ka šajos kompleksos reizi vai divas gadā savesti mirušo pīšļi no visas tuvējās apkaimes, lai tos apbedītu saskaņā ar tolaik pieņemtajām tradīcijām. Citi, gluži otrādi, uzskata, ka šādās vietās nevis sērots, bet svinēts – piemēram, kopīgi atzīmēta ražas novākšana vai veiksmīgas medību sezonas beigas. Par to, ka dzīres kompleksos patiešām notikušas, liecina ēdienu atliekas, kas atrastas arheoloģisko izrakumu laikā.
Ne mazāk populāra ir versija, ka Stounhendža un tai līdzīgie megalītu kompleksi pildījuši arī astronomisko observatoriju lomu. Interesanti, ka Stounhendžā saule akmens apļa centru apspīd vasaras saulgriežos, bet netālā Superhendža esot orientēta tā, lai tajā varētu precīzi fiksēt ziemas saulgriežu iestāšanās brīdi, kas runā par labu versijai, ka abi kompleksi varējuši pastāvēt vienlaikus un vienā no tiem svinības rīkotas vasarā, bet otrā ziemā. Un, protams, kā atgādinājis vēsturnieks Marks Aleksanders, netrūkst arī versiju, kas saistītas ar tā saukto citplanētiešu bāzēm vai kosmiskajiem portāliem, un hipotēžu, saskaņā ar kurām šādas svētvietas spējušas akumulēt neiedomājamu daudzumu «Zemes enerģijas», kas pēc tam izmantota mums grūti apjaušamiem mērķiem...
***
STOUNHENDŽAS HRONOLOĢIJA
• Aptuveni 2700 gadu pirms mūsu ēras – neolīta kultūras pārstāvji uzsāk vērienīgus būvdarbus, veidojot Stounhendžas un līdzīgas megalītiskas būves britu salās. Kādiem mērķiem tās kalpojušas, joprojām nav noskaidrots, arheologi un citu zinātnes nozaru pārstāvji izvirzījuši visdažādākās versijas
• Aptuveni 1500 gadu pirms mūsu ēras – nenoskaidrotu iemeslu dēļ mūsu priekšteči pārtraukuši izmantot Stounhendžu
• 1136. gads – Monmautas Džefrija hronikās pieminēts Stounhendžas komplekss un apgalvots, ka akmeņus tā būvei no Īrijas uz Angliju nogādājis leģendārais burvis Merlins
• 1540. gads – karalis Henrijs VIII konfiscē zemi, uz kuras atrodas Stounhendžas komplekss, Eimsberijas abatijai un uzdāvina to Hertfordas grāfam Edvardam Seimūram
• 1824. gads – zemi iegādājas Antrobusu ģimene no Češīras. Tieši šīs ģimenes pārstāvjiem pirmajiem ienāk prātā doma, ka Stounhendžu iespējams izmantot tūristu piesaistīšanai
• 1870. gadi – neopagānu grupas sāk apmeklēt Stounhendžu vasaras saulgriežu naktī, lai vērotu, kā pirmie saules stari krīt tieši apļa centrā
• 1901. gads – no apmeklētājiem sāk iekasēt maksu par Stounhendžas aplūkošanu. Iegūtā nauda tiek izmantota, lai uzturētu monumentu kārtībā un apsargātu.
• 1905. gads – organizācija ar nosaukumu Senais Druīdu ordenis (Ancient Order of Druids), kas dibināta XVIII gadsimtā, sāk rīkot regulāras druīdu ceremonijas Stounhendžā
• 1915. gads – izsolē zemi par 6600 sterliņu mārciņām iegādājas Viltšīras iedzīvotājs Sesils Čabs, kurš pēc trim gadiem to atdāvina valstij
• 1970. gadi – druīdiem pievienojas New Age kustības pārstāvji, kuri Stounhendžu izvēlas par savu svētceļojumu un mistisko festivālu vietu
• 1983. gads – monuments nonāk organizācijas English Heritage pārraudzībā
• 1985. gads – English Heritage, kas ir nobažījusies par senvietas saglabāšanu, izdodas panākt, ka Augstākā tiesa aizliedz dažādas svinības Stounhendžā
• 2000. gads – tiek panākts kompromisa lēmums, kas svinētājiem ļauj Stounhendžu apmeklēt divreiz gadā – vasaras un ziemas saulgriežos
• 2013. gads – pēc ilgām diskusijām un strīdiem beidzot tiek slēgta šoseja A344, kas atradās ļoti tuvu monumentam. Durvis ver jauns apmeklētāju centrs, kas atrodas vairāk nekā divu kilometru attālumā no leģendārās megalītiskās celtnes