Šodien Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers, uzstājoties Eiroparlamenta sēdē Strasbūrā, cita starpā plānojis izsludināt arī tā sauktās migrantu kvotas – to, kā starp Eiropas Savienības valstīm tiks sadalīti 160 000 nelegāli kontinentā nokļuvuši patvēruma meklētāji.
Taču prakse liecina, ka nelegāļi nekādiem rīkojumiem nemēdz pakļauties, – spilgts piemērs tam ir patvērumu meklētāju kolonna, kas no Vācijas caur Dāniju virzījusies uz Zviedriju un kuras dēļ pat nācies apstādināt satiksmi uz nozīmīgas šosejas.
ES un arī vairāku Eiropas lielvaru (Vācijas, Francijas) amatpersonu mēģinājumi risināt migrantu krīzi būtu vērtējami kā smieklīgāki par leģendāro Dona Kihota cīņu ar vējdzirnavām, ja vien to sekas nedraudētu ar īstu katastrofu. Tā vietā, lai pievērstu uzmanību ES ārējo robežu aizsardzībai, veiktu investīcijas tajās Āzijas un Āfrikas valstīs, kurās jau tagad sapulcējušies milzu skaits potenciālo ceļotāju uz Eiropu, galu galā sadarbotos ar šīm valstīm, lai vismaz mazinātu nelegāļu pieplūdumu (tāda sadarbība savulaik bija ar Lībijas līderi Muammaru Kadāfi, kura gāšanā aktīvi piedalījās Francija), tādi darboņi kā Žans Klods Junkers, Angela Merkele un Fransuā Olands joprojām pļāpā par solidaritāti, humānismu un bēgļu plūsmas taisnīgu sadalīšanu.
Nav šaubu, ka kvotu sistēma nav risinājums. Pirmkārt, tāpēc, ka ik pa laikam atkal nāksies pārliecināt ES dalībvalstis par nepieciešamību abstraktas solidaritātes vārdā (bet, ja sauksim lietas īstajos vārdos, atsevišķu valstu nespējas aizsargāt ES ārējās robežas un Briseles vilcināšanās dēļ) uzņemt aizvien vairāk un vairāk patvēruma meklētāju. Maijā pirmajā EK rosinātajā kvotu sistēmā bija runa par 40 000 migrantu pārvietošanu, vēlāk to skaits pieauga līdz 60 000, bet nu jau sasniedzis 160 000. Maz ticams, ka nelegālo ieceļotāju pieplūdumu izdosies apturēt, kas nozīmē – katru mēnesi kvotas atkal nāksies pārskatīt. Otrkārt, šāda ES un tās vadošo valstu līderu paustā nostāja, kuru vēl pastiprina medijos izvērstā līdzcietības kampaņa, raida potenciālajiem migrantiem un noziedzniekiem, kuri pelna naudu ar viņu pārvadāšanu, skaidru signālu – viņi Eiropā ir gaidīti viesi, kurus paēdinās, izmitinās, aprūpēs un vēl atļaus pārvest uz Veco kontinentu daudzos radiniekus. Vācijas vicekanclers Zigmārs Gabriels, piemēram, paziņojis, ka valsts vairāku gadu garumā varētu uzņemt pa pusmiljonam patvēruma meklētājus, taču nav spējis atbildēt uz jautājumu, kā viņi tiks nodarbināti.
Runājot mūsdienu žargonā, atbalsts nelegālo ieceļotāju uzņemšanai pašlaik ir Rietumeiropas galvenais trends, un pat visnotaļ respektējamās ziņu aģentūrās (Reuters, AP, AFP) un citos medijos (BBC, Deutsche Welle, RFE/RE) citu viedokļu paudējiem atvēlētā vieta būtiski ierobežota. Tā vietā tiek tiražētas absolūtas aplamības, piemēram, arī Latvijas ārlietu ministra Edgara Rinkēviča pārdomas par to, ka nepiekrišana kvotu sistēmai var novest pie Šengenas līguma apstādināšanas. Interesanti, kādēļ? Pašreizējā situācijā Šengenas līgums nav nekādās briesmās, kamēr tā dalībvalstis pilda savas saistības un Dublinas līgumu par patvēruma meklētāju reģistrēšanu. Taču, ja nelegāļi patiešām tiks sadalīti pa valstīm, robežkontroli starp Šengenas valstīm patiešām var nākties atjaunot, lai nepieļautu, ka neveiksminieki, kuriem iedalītas Baltijas vai Centrāleiropas valstis, ātri mēģina nokļūt Lielbritānijā vai Zviedrijā.