Polijā nacistu zelta vilciens izraisa ažiotāžu

 
Nacistiskās Vācijas varas iestādes Otrā pasaules kara laikā veica plašus būvdarbus Pūču kalnu pazemē, taču nav īsti zināms, kādiem mērķiem bija paredzēti tuneļi ©Scanpix

Valbžihas pilsētas apkaime Polijas dienvidrietumos pēdējās nedēļās kļuvusi par visas pasaules dārgumu meklētāju svētceļojumu vietu. Avīzes, televīzija un interneta ziņu vietnes ir pārpilnas ar vēstīm, ka beidzot atrasts ar zeltu un citām vērtībām piekrautais nacistu bruņuvilciens, kas šajā apkaimē mistiski pazuda Otrā pasaules kara nogalē – tas esot uziets vienā no pazemes tuneļiem Pūču kalnos. Plašākas sabiedrības rīcībā nodoto faktu par vilcienu gan ir ļoti maz (un arī tie ir visai šaubīgi), bet virkne zinošu vēsturnieku uzskata, ka šāds vilciens vispār nekad nav eksistējis.

Nākot klajā ar absolūti pretrunīgiem apgalvojumiem par vilciena atrašanu vai, gluži otrādi, neatrašanu, kaislības uzkurina Polijas amatpersonas, par sevi atgādinājuši vēl neuzmeklēto dārgumu taisnīgie sadalītāji, bet Polijas policija un armija spiestas apsargāt vairākus kilometrus lielu platību ap iespējamo tuneļa vietu. Tie vietējie iedzīvotāji, kuri saistīti ar tūrisma nozari, priekā berzē rokas, jo tādu viesu pieplūdumu nelielā pilsēta netālu no robežas ar Čehiju nav piedzīvojusi, šķiet, visā pastāvēšanas vēsturē.

Zināms gaužām maz

2015. gada 19. augustu Valbžihas un visas Lejassilēzijas vojevodistes iedzīvotāji droši vien atcerēsies ilgi. Tieši šajā dienā izplatījās pirmās ziņas par sensacionālo atradumu – pie varas iestādēm vērsās kāds juristu birojs, apgalvojot, ka diviem tā klientiem izdevies uziet vairāku desmitu metru dziļumā zem zemes esošu tunelī paslēptu bruņuvilcienu, kas acīmredzot tur atradies kopš Otrā pasaules kara laikiem. Atradēji, kuri esot profesionāli apslēptās mantas meklētāji, kā pierādījumus iesnieguši ar GPR metodes (tā izmanto elektromagnētisko starojumu, lai zondētu grunti un atrastu priekšmetus, kas atrodas zem zemes kārtas) palīdzību iegūto informāciju. Tā liecinot, ka aizbērtajā tunelī atrodoties vismaz 100 metru garš bruņuvilciens. Atradēji, kuri pieprasījuši 10% no atraduma vērtības (Polijas avīzes ziņo, ka varas iestādes piekritušas šādam darījumam apmaiņā pret precīzu atraduma koordinātu atklāšanu), atzinuši, ka viņiem neesot ne jausmas, kas atrodas vilcienā.

Attiecībā uz faktiem tas pagaidām arī ir viss, lai gan, protams, pastāv iespēja, ka Polijas amatpersonām zināms vairāk, kas daudzajās preses konferencēs un intervijās vēl nav izskanējis. Taču, pateicoties sensāciju kārajiem žurnālistiem, iespējamais atradums jau nodēvēts par Nacistu zelta vilcienu, un kā pašsaprotams fakts tiek apgalvots, ka tajā atrodoties aptuveni 300 tonnu zelta. Šos dārgumus nacisti 1944. gada nogalē vai 1945. gada sākumā no Vroclavas (tolaik – Breslavas), kurai bija pietuvojušies Sarkanās armijas spēki, bija vēlējušies nogādāt uz valsts rietumiem, taču vai nu sabombardētu sliežu ceļu, vai kādu citu iemeslu dēļ tas tā arī nav izdevies un sastāvs noslēpts vienā no nacistu izbūvētajiem Pūču kalnu tuneļiem, kura ieeja pēc tam uzspridzināta. Šīs versijas piekritēji parasti mēdz atsaukties uz faktu, ka 1944. gada nogalē, kad kļuva skaidrs, ka Breslavas krišana padomju spēku rokās ir tikai laika jautājums, pilsētas komandants deva rīkojumu visiem iedzīvotājiem nodot savā īpašumā esošās vērtslietas Valsts bankai. Tā kā Lejassilēziju tolaik apdzīvoja vācieši, šī pavēle tika izpildīta, bet tālākais dārgumu liktenis ir miglā tīts. 1953. gadā Polijā arestētais bijušais Breslavas policijas kapteinis Herberts Kloze gan liecinājis, ka juvelierizstrādājumus kravas automašīnu kolonna izvedusi uz Sudetu kalniem (pašlaik – Čehijas teritorijā). Taču bijušā policista liecības bijušas gana pretrunīgas, nav šaubu, ka pratināšanas laikā viņš spīdzināts un labi apzinājies, ka, visticamāk, tiks nogalināts, tāpēc ik pa laikam izdomājis ko jaunu, lai pamudinātu mocītājus atstāt viņu dzīvu.

Noslēpumainā pazeme

Šķiet, tieši šajā laikā izplatījusies leģenda par to, ka dārgumi iekrauti kāda vilciena 12 vagonos un šis sastāvs devies ceļā uz rietumiem, taču pazudis, nesasniedzot Valdenburgas (tā tolaik sauca Valbžihu) staciju. AFP atgādina, ka jau kopš 1943. gada nacistiskās Vācijas varas iestādes šajā reģionā realizēja projektu Riese (Gigants), kura mērķi joprojām nav skaidri. Sākotnēji Todta organizācijas apakšuzņēmēji, bet pēc tam pati šī būvorganizācija, kuras darbību kūrēja par Ādolfa Hitlera personīgo arhitektu dēvētais Alberts Špērs, Ksenžas pils apkaimē, tikai dažus kilometrus no Valbžihas, būvēja vērienīgu pazemes komunikāciju sistēmu. Reljefs to atļāva, jo reģionā bija daudz daļēji vai pilnīgi izstrādātu ogļu šahtu, kas kalpoja kā bāze pazemes labirintiem. Neraugoties uz izslavēto vācu pedantismu, projekta dokumentāciju tā arī nav izdevies atrast (ja vien tā nav paslēpta un aizmirsta kādā bijušās PSRS slepenajā arhīvā), un vēsturnieku versijas par to, kas īsti būvēts Pūču kalnos, ir atšķirīgas.

Lielākā daļa speciālistu sliecas domāt, ka tur plānots ierīkot ieroču (piemēram, raķešu V2) ražotnes, jo sabiedrotie jau bija uzsākuši intensīvus uzlidojumus Vācijas rūpniecības centriem. Taču netrūkst arī to, kuri uzskata, ka Valbžihas apkaimē būvēts kārtējais Hitlera bunkurs. Tā vai citādi, bet Sarkanās armijas straujais uzbrukums neapšaubāmi izjauca šos plānus. International Business Times raksta, ka pēc kara konstatēts – neviens no tuneļiem, kuru kopējais garums sasniedza aptuveni deviņus kilometrus un kuru celtniecībā bija iesaistīti karagūstekņi un koncentrācijas nometņu ieslodzītie, tā arī neesot bijis līdz galam pabeigts.

Laikraksti gan uzsver, ka Pūču kalnu pazeme tā arī neesot līdz galam izpētīta, ja vien to neizdarīja padomju bruņotie spēki, kas šo vietu pameta vien 1947. gadā. XIII gadsimtā būvētās Ksenžas pils direktore kultūras jautājumos Magdalēna Voha sarunā ar The Daily Telegraph stāstījusi, ka savulaik pilī atradies viens no Vācijas dzelzceļa kompānijas birojiem, bet zem ēkas ierīkoti tuneļi un pazemes telpas vismaz divos līmeņos. Daļa no tām ir atjaunota un jau pirms kāda laika atvērta tūristiem, taču M. Voha atzinusi, ka līdzekļu trūkuma dēļ pienācīga izpēte nav veikta un pils droši vien slēpj vēl arī citus noslēpumus. Viņa arī atgādinājusi, ka vietējās leģendās ir runa pat par trim vilcienu sastāviem, kas noslēpti pazemē pils tuvumā.

Pretrunīgie paziņojumi

Ne tikai Polijas iedzīvotāji, bet arī interesenti visā pasaulē ir klajā neizpratnē par valsts amatpersonu pretrunīgajiem paziņojumiem. Tieši pirms nedēļas Polijas kultūras un nacionālā mantojuma ministrs Petrs Žuhovskis intervijā radiostacijai Radio Jedynka paziņoja, ka «par 99% ir pārliecināts, ka uziets tunelī noslēptais vilciens». Visu cieņu ministra vietniekam, ka viņš nav izteicis minējumus par to, kas tajā varētu atrasties – daži sazvērestības teoriju cienītāji jau aizrunājušies līdz tam, ka vilcienā varētu būt paslēpta slavenā Dzintara istaba, kamēr citi uzskata, ka tas bijis piekrauts ar volframa rūdu, ko nacistiskā Vācija plānojusi izmantot militāriem mērķiem.

Taču šīs nedēļas vidū P. Žuhovska tiešā priekšniece, ministre Malgožata Omilanovska burtiski sagādājusi aukstu dušu sensāciju karotājiem. «Visas runas par zelta vilcienu pašlaik atduras pret to, cik daudz mēs ticam leģendām. Ir tie, kuri tic, ir skeptiskāk noskaņotie, bet pašlaik mums nekas konkrēts nav zināms,» viņas sacīto citē AP. Vēl skarbāk izteicies Polijas Centrālās bankas vadītājs Mareks Belka, kurš visu milzīgo ažiotāžu nosaucis par mistifikāciju un krāpšanu. «Nedomāju, ka mūsu iestādē kāds veltīs pat sekundi, lai pētītu šo lietu,» viņa teikto citē International Business Times. Līdzīgi noskaņots ir arī Lejassilēzijas vojevoda Tomašs Smolažs, viņam uzdots koordinēt meklējumus, un, sākot ar šo nedēļu, kultūras ministrijas amatpersonas žurnālistiem iesaka vērsties tieši pie šī cilvēka. «Pamatojoties uz to informāciju, kas ir mūsu rīcībā, mēs patiešām nevaram droši apgalvot, ka šāds atradums eksistē,» viņš teicis. Virkne poļu vēsturnieku atgādinājuši, ka ziņas par vilciena atrašanu izplatās vidēji reizi desmitgadē un līdz šim tā arī nav apstiprinājušās. Pat tad, ja tiks konstatēts, ka patiešām eksistē aizbērts tunelis un tajā ir kas ievērības cienīgs, izrakumi tiks sākti ne agrāk kā nākamā gada pavasarī – amatpersonas norādījušas, ka ieeja tunelī, tāpat kā bruņuvilciens, varētu būt mīnēti.

Kā jau šādās situācijās mēdz gadīties, vēja spārniem izplatās jaunas sazvērestības teorijas. Par slavenību jau kļuvis viens no Valbžihas apkaimes iedzīvotājiem, bijušais ogļracis, bet tagad arheologs amatieris Tadeušs Slovikovskis, kuru atsevišķi laikraksti nekautrējas dēvēt par vēsturnieku. Viņš apgalvo, ka desmitiem gadu ilgi meklējis pazudušo vilcienu, par kura eksistenci uzzinājis no tagad jau miruša cilvēka, kurš dzīvojis netālu no dzelzceļa līnijas. Sarunā ar Daily Mail entuziasts stāstījis, ka vairākas reizes esot bijis pavisam tuvu noslēpuma atklāšanai, taču viņam draudus izteikuši Polijas drošības dienestu darbinieki. Līdzīgus apgalvojumus izteikuši vēl vairāki cilvēki, un Polijas interneta segmentā aizvien biežāk izskan prasība valdībai atklāt visu, ko tā zina par noslēpumaino vilcienu, jo ir aizdomas, ka liela daļa informācijas tiek slēpta. Piemēram, Vācijas medijos jau izplatījusies vēsts, ka ziņas par vilciena atrašanu amatpersonas saņēmušas jau martā, nevis augustā.

Lohnesa briesmoņa efekts

Ja ar saviem jaunajiem un skeptiskajiem paziņojumiem Polijas amatpersonas cer novērst ažiotāžu, tad ir jau par vēlu. Valbžihas apkaimi jau tagad apsēduši gan dārgumu meklētāji no visas pasaules (arī japāņi un amerikāņi), gan žurnālisti, gan vienkārši ziņkārīgie. «Puse no Valbžihas iedzīvotājiem sākuši meklēt dārgumus, citi pastaigās uz kalniem dodas vienkārši tādēļ, lai paskatītos, kas tur notiek,» sarunā ar AP sacījusi vietējās policijas pārstāve Magdalēna Korostika. Viņa uzsvērusi, ka šādas aktivitātes ir bīstamas – ne tikai iespējamo sprāgstvielu dēļ, bet arī tāpēc, ka dzelzceļa līnija joprojām darbojas, un gar sliežu ceļiem klīstošie ļaudis, kuri iegrimuši karšu vai elektronisko ierīču pētīšanā, riskē ar savām dzīvībām.

Daļai vietējo iedzīvotāju iebraucēju uzmanība šķiet apgrūtinoša, citi bažījas, ka mīnētā tuneļa eksplozija varētu sagraut viņa mājas, bet vietējā tūrisma industrija piedzīvo nebijušu uzplaukumu. «Mēs izjūtam kaut ko līdzīgu Lohnesa ezera briesmoņa fenomenam. Mistisko Nesiju neviens īsti nav redzējis, bet ļaudis uz turieni kā plūst, tā plūst,» sarunā ar AFP sacījis Ksenžas pils pārvaldnieks Kšištofs Urbanskis. Tūristiem jau tiek piedāvāti jauni pastaigu maršruti pa pazemi, tuvākajās dienās viņiem būs iespējams iegādāties arī T kreklus ar leģendārā vilciena stilizētu attēlu. Pats K. Urbanskis poļu avīzēm stāstījis, ka tic leģendām, jo labi paziņas viņam snieguši neapstrīdamus vilciena eksistences pierādījumus. Taču būtu dīvaini, ja cilvēks, kurš tieši ieinteresēts mīta uzturēšanā, apgalvotu pretējo...