Man bija iespēja strādāt ar Korejas kara (1950–1953) foto materiāliem, kuri ir iekļauti ANO un ASV nacionālā arhīva krājumos. Kara laikā Dienvidkorejas galvaspilsēta Seula divas reizes tika ieņemta un tad atkal atbrīvota. Visemocionālākie kara laika attēli ir bēgļu plūsmas ainas 1951. gada ziemā. Milzīgas kolonnas ar sirmgalvjiem, sirmgalvēm, sievietēm un bērniem, kuru vienīgā mantība ir tas, ko var aiznest līdzi, ātri soļojot prom no frontes līnijas šausmām.
Kad pabeidzu darbu ar vēsturiskajiem attēliem, pieslēdzos jaunāko ziņu lentēm, kuras tika ilustrētas ar attēliem no Serbijas – Ungārijas pierobežas, no Vidusjūras piekrastes utt. Arī šeit ir redzama izmisušu cilvēku plūsma. Taču mūsdienu fotoattēlos – Itālijas piekrastē vai Maķedonijas dzelzceļa stacijās redzētais – absolūti nesakrīt ar ainām no Korejas kara bēgļu nedienām.
Mūsdienu fotoattēlos un televīzijas ziņās ir redzams, ka lielākā daļa no tiem, kas mēģina iekļūt Eiropas Savienībā, ir vīrieši vecumā starp divdesmit un četrdesmit gadiem. Ļoti reti ir redzami vecāka gadagājuma cilvēki. Vēl retāk sievietes ar bērniem. Ja tie, kas nonāk Eiropā, ir tipiski bēgļi, tad sanāk, ka globāli visapdraudētākā sociālā grupa – jebkurā pasaules nostūrī – ir tikai un vienīgi vīrieši vecumā no 20 līdz 40 gadiem.
Korejas kara ainās viss bija pilnīgi pretēji. Bēgļu kolonnās ir redzamas tikai sievietes, sirmgalvji un bērni. Bēgļu kolonnās praktiski nav atrodami darbaspējīga vecuma vīrieši.
Kāpēc nav? Tāpēc, ka nelaimes brīdī, kad ir milzīgs pretinieka pārspēks, vīriešiem ar ieročiem rokās jānotur ienaidnieks, lai neaizsargātie – sievietes, bērni un sirmgalvji – varētu izglābties.
Ja TV un foto visi redzamie vīrieši patiešām ir kara bēgļi, tad lielākā daļa no viņiem ir nelieši. Viņi nevis ar ieročiem rokās centās kavēt pretinieku, lai viņu sievas, māsas, mātes un bērni varētu aizbēgt drošībā, bet kā stiprākie un veiklākie aizbēguši paši pirmie, pametot mazāk aizsargātos ļaudis pretinieka varā. Tie ir dezertieri vai nožēlojami izdzimteņi, kas savu dzīvību vērtē augstāk par jebkura sava ģimenes locekļa dzīvību.
Otrais variants. Tie, ko mēs redzam ziņu izlaidumos, nav kara bēgļi. Tad viss saiet kopā. Tad tie nav nelieši un izdzimteņi. Uz Eiropu dodas ģimenes biznesa projektu menedžeri. Vīrietis ir ģimenes sūtnis – atrast labāku, bagātāku vietu visai ģimenei. Vīrietim ir jāiekārtojas un jārada dzīves vide, lai uz šo vietu varētu pārcelties citi ģimenes locekļi. Tas ir migrācijas biznesa projekts. Ģimene iegulda viena vīrieša ceļojumā, dažkārt – iekuļoties milzīgos parādos, jo nelegāls ceļojums uz Eiropu ir ļoti dārgs. Viena vieta piepūšamajā laivā no Lībijas piekrastes maksā 5000 eiro. «Biļete» no Turcijas krasta līdz Lesbas salai Grieķijā, kur jāšķērso tikai desmit kilometri jūras klajuma, maksā 1500 dolāru utt.
Vīrietim ir jānokļūst Eiropā. Viņam vispirms ir jāatpelna nauda, lai samaksātu parādus, tad jārada apstākļi, lai pārceltos citi.
Ģimene seko «bēglim». Tāpēc arī šādiem «bēgļiem» nav vajadzīga Grieķija, Maķedonija, Serbija, pat Ungārija, Latvija vai Lietuva. Šajās zemēs biznesa plāns nebūs sekmīgs. Vispirms jānokļūst bagātā Eiropas pilsētā. Tikai tur ir jēga kārtot papīrus. Tāpēc migranti izkliedz savu sašutumu par Ungārijas varas iestādēm, kas viņus reģistrē pirmajā ES valstī, kur tie ierodas, un nepiever acis, lai migranti varētu nelegāli šķērsot Ungārijas teritoriju un legalizēties kādā bagātā ES valstī. Smieklīgākais, ka ES atrodas līderi, kas šādu Ungārijas rīcību dēvē par ES vērtību torpedēšanu.
Ungārijas politika ir nevis ES vērtību torpedēšana, bet gan Āfrikas un Āzijas ģimeņu biznesa plānu torpedēšana.
Ekonomisko migrantu jautājums ir radījis jaunu kritēriju, lai noteiktu, kurš ir demokrāts, bet kurš rasists.
Ikviens, kurš iebilst pret to, ka ekonomiskie migranti uzdodas par kara bēgļiem, un iebilst pret patvēruma došanu šādiem cilvēkiem, ir fašists, rasists, nedemokrāts, izstumjams no sabiedrības, un tiek postulēts, ka tāds pieder pie margināla mazākuma jebkurā ES valstī.
Tiem, kas atbalsta demokrātiju, ES vērtības, bez iebildumiem jāpiekrīt jebkura migrantu skaita uzņemšanai neatkarīgi no tā, ar kādiem motīviem tie ir ieradušies ES…
Agresīvie migrofili ir pārņēmusi ES vadību un pilnīgi neizprotamu iemelsu dēļ aicina ignorēt tos principus, ar kādiem starptautiskajās tiesībās ir izveidoti kara bēgļu patvēruma piešķiršanas noteikumi.
Vispirms mēģināsim atbildēt uz jautājumu: vai suverēnai valstij ir absolūts pienākums uzņemt jebkuru ārzemnieku, kurš ierodas tās teritorijā un pieprasa bēgļa statusu?
Atbildē ir nepārprotams: Nē! Suverēnai valstij nav absolūta pienākuma uzņemt jebkuru ārzemnieku, kas lūdz tai patvērumu. 1999. gadā kāds mans kolēģis izdomāja pieprasīt politisko patvērumu Zviedrijā. Viņam turpat Ārlandas lidostas policijas iecirknī pasē iesita zīmogu, kas aizliedz iebraukt Zviedrijā nākamos piecus gadus, un ar pirmo lidmašīnu nosūtīja uz Latviju.
Patvēruma došana kara un politiskajiem bēgļiem ir humāns solis, bet ne absolūts pienākums. ANO 1951. gada 28. jūlija Konvencija par bēgļa statusu nepārprotami nosaka, ka ikvienas valsts drošības intereses ir pārākas pār labprātīgi uzņemtajiem pienākumiem dot patvērumu bēgļiem. Konvencijā par bēgļa statusu tas ir nepārprotami norādīts devītajā pantā:
«Nekas šajā Konvencijā nekavē dalībvalsti kara laikā vai citos nopietnos un ārkārtējos apstākļos lietot drošības pasākumus, kurus tā uzskata par svarīgiem nacionālajai drošībai kādas atsevišķas personas lietā, kas gaida dalībvalsts lēmumu, ka šī persona faktiski ir bēglis un ka šādu pasākumu turpināšana tās lietā ir nacionālās drošības interesēs.»
Pārtulkosim to no diplomātiskas valodas cilvēkiem saprotamā valodā. Kara bēglis ir viesis valstī, kas viņu pieņēmusi. Kara bēglis nav saimnieks un pavēlnieks. Kara bēglis ir svešinieks, kurš aiz līdzcietības ir pieņemts svešā mājā.
Tas savukārt nozīmē, ka svešinieks drīkst uzkavēties svešā mājā tikai tik ilgi, kamēr viņš neapdraud citu šīs valsts cilvēku drošību un mieru.
Veidojot bēgļu konvenciju, šāda izpratne bija nepārprotama. Tieši tas ir ierakstīs bēgļu konvencijas otrajā pantā: «Katram bēglim ir pienākums ievērot valsts, kurā viņš atrodas, likumus un noteikumus, kā arī pasākumus, kas noteikti, lai uzturētu sabiedrisko kārtību.»
Latvijai un ES nav nekādu pienākumu uzņemt ekonomiskos migrantus. Savukārt Latvijai un ES, piešķirot patvērumu kara bēgļiem, ir tiesības teikt nē, ja tiek apdraudēta Latvijas vai ES drošība. Un galvenais. Mums nav pienākuma dot pajumti cilvēkiem, kas pārkāps vai neievēros ANO bēgļu konvencijas otro pantu.