Pagājušajā nedēļā Zviedrijā publicēta socioloģiskā aptauja liecina, ka pirmo reizi valsts vēsturē par vispopulārāko kļuvusi pret imigrāciju noskaņotā un par nacionālistisku dēvētā Zviedrijas demokrātu partija, kuru gatavi atbalstīt 25,2% vēlētāju.
Daļu tradicionāli tolerantās zviedru sabiedrības nogurdinājuši gan desmitiem tūkstoši bēgļu no Āfrikas un Āzijas, kuri ik gadus pieprasa patvērumu Zviedrijā, gan daudzie ieceļotāji no ES nabadzīgākajām valstīm Rumānijas un Bulgārijas – lielākoties čigāni, kuri atrast stabilu un labi apmaksātu darbu Zviedrijā nespēj un nodarbojas ar ubagošanu vai krāpšanu.
«Zviedrijā notikusī uzbrukumu sērija ubagiem, daudzi no kuriem ir romu izcelsmes, akcentējusi šīs valsts, kas tika uzskatīta par tolerances bastionu, tumšo pusi. Tagad tur aizvien lielāku ietekmi iegūst galēji labējie, kuri apgalvo, ka imigrācijas viļņi apdraud sabiedrību,» raksta ziņu aģentūra Reuters.
Saskaņā ar oficiālo statistiku, pērn Zviedrijā patvērumu lūguši 81 000 cilvēku – absolūtajos skaitļos turīgā Skandināvijas valsts, kurā ir nepilni 10 miljoni iedzīvotāju, šajā ziņā atpaliek vien no krietni apdzīvotākās Vācijas. Interneta ziņu vietne The Local vēsta, ka, pēc Zviedrijas migrācijas pārvaldes aplēsēm, šogad patvēruma meklētāju skaits sasniegs 75 000 cilvēku. Ieceļotāju uzņemšanas aizstāvji parasti mēdz apgalvot, ka jaunas darba rokas allaž ir nepieciešamas, taču skeptiķi šaubās, vai tik daudz iebraucēju vajadzīgi valstij, kuras ekonomiskie ziedu gadi, šķiet, jau ir garām un IKP pieaugums gadā nepārsniedz 2,8%. Turklāt lielākajai daļai ieceļotāju nav nedz vajadzīgo iemaņu, nedz nepieciešamo valodas zināšanu.
Lielākā daļa sabiedrības gan joprojām uzskata, ka valsts pienākums ir dot patvērumu tiem, kuri bēg no karadarbības zonām – piemēram, Sīrijā, Eritrejā vai Afganistānā. Zviedrijas valsts budžetā bēgļu uzturēšanai atvēlēti 1,4% no iekšzemes kopprodukta, viņiem tiek nodrošināta gan pajumte, gan iztika. Zviedrijas demokrāti, protams, ir neapmierināti ar to, kā tiek tērēti šie līdzekļi, taču, kamēr nenotiek kāds skaļš incidents (kā, piemēram, augustā notikušais kāda eritrejieša, kura patvēruma pieprasījums bija noraidīts, uzbrukums ar nazi lielveikala IKEA apmeklētājiem), sabiedrība pret šiem cilvēkiem, kuri jau tāpat daudz dzīvē pārcietuši, izturas visnotaļ pozitīvi.
Krietni atšķirīga attieksme ir pret tiem iebraucējiem no nabadzīgajām ES valstīm, kuri nespēj vai nevēlas atrast darbu Zviedrijā. Lielākā daļa šo ļaužu ir čigānu jeb romu izcelsmes, un saskaņā ar Zviedrijas valdības datiem vismaz 5000 no viņiem iztiku cenšas nopelnīt ubagojot, strādājot kādus gadījuma darbus (par nodokļu maksāšanu šajā gadījumā, protams, nav runas), uzmācoties garāmgājējiem ar zīlēšanas pakalpojumu piedāvājumiem un, ko tur slēpt – zogot. Stokholmas un citu Zviedrijas pilsētu pievārtēs šie ieceļotāji ierīkojuši savas pagaidu nometnes, kurās piekopj savu tradicionālo klejotāju dzīvesveidu. «Stokholmas nomalē tikai 15 kilometru gājiena attālumā no Hogdalenas metro stacijas, aptuveni 70 čigāni mežā uzslējuši teltis un primitīvas būdas no plastmasas, metāla plāksnēm un citiem lūžņiem, ko viņiem izdevies atrast. Elektrības tur nav, ēdiens tiek gatavots uz ugunskuriem, bet dušas lomu pilda spainis,» tipisku nometni apraksta Reuters. Naktis ieceļotāji pavada nometnē, bet, austot rītam, dodas uz pilsētu, protams, neapgrūtinot sevi ar tādiem sīkumiem kā transporta biļešu iegāde – ņemt no viņiem tāpat nav ko.
«Viņiem vienkārši nav ko zaudēt. Labāk ir dzīvot kā bezpajumtniekam šeit nekā doties mājās,» sarunā ar Reuters skaidrojis labdarības organizācijas Stockholms Stadsmission darbinieks Mariuss Gaspars, nekavējoties atgādināt, ka dzimtenē čigāni tiekot vajāti un diskriminēti. Beidzamo mēnešu laikā līdzīgi incidenti aizvien biežāk notiek arī Zviedrijā. Tiek ziņots gan par jauniešu bandu uzbrukumiem čigānu apmetnēm, gan gadījumiem, kad ubagi ir piekauti, pavisam nesen viens no ubagotājiem pat apliets ar skābi. Augusta sākumā Zviedrijas demokrāti uzsāka pretrunīgi vērtētu kampaņu Stokholmas metro – tās plakātos izskanēja atvainošanās ubagu apgrūtinātajiem tūristiem. «Mūsu valdība nedara to, ko vajadzētu. Bet mēs to darīsim, un mēs ātri pieņemamies spēkā,» bija vēstīts plakātos, kurus migrantu atbalstītāji nodēvējuši par ksenofobiskiem. Lai gan šī nometne cenšas apgalvot, ka Zviedrijas demokrāti kūdījuši uz izrēķināšanos ar iebraukušajiem ubagiem, patiesībā partija vien reaģējusi uz samilzušo problēmu, kas netiek risināta – lielākā daļa ubagu ielās neatrodoties pēc brīvas gribas, bet esot spiesti strādāt noziedzīgu grupējumu labā. Turklāt Zviedrijas noziegumu novēršanas nacionālās padomes dati liecina, ka uzbrukumi čigānu tautības iebraucējiem sākušies jau 2013. gadā, un ar katru gadu to kļūst aizvien vairāk – rīko kāda partija kampaņu vai nē.