Lai gan talkā nākušas Eiropas Savienībā neietilpstošās Šveice un Norvēģija, kā arī palīdzīgu roku sniegusi Īrija, kurai tas nebija pienākums, ES valstu iekšlietu ministriem, tiekoties Luksemburgā, nav izdevies panākt, ka mītnes zemes tiek nodrošinātas 40 000 nelegālo imigrantu, kuri pašlaik atrodas Itālijā un Grieķijā.
Tā kā Eiropas Komisijas ierosinājums par obligāto kvotu ieviešanu izpelnījās asu kritiku, katra dalībvalsts tagad pati aplēsusi, cik daudz patvēruma meklētāju spēj uzņemt, un kopējais skaitlis sasniedzis 32 256 cilvēkus.
«Ir skaidrs, ka dalībvalstīm jāpilda pagājušajā mēnesī Eiropas Padomē dotie solījumi. Sacīšu godīgi – esmu sarūgtināts, ka tas nenotika jau šodien, bet vienalga sperts svarīgs solis uz priekšu,» Euronews citē ES migrācijas lietu komisāra Dimitra Avramopulosa sacīto. Jāatgādina, ka viņa pieminētie solījumi ir ES valstu un valdību vadītāju samitā izskanējusī apņemšanās šogad pa citām ES valstīm sadalīt 40 000 patvēruma meklētāju, kuri jau sasnieguši Itālijas un Grieķijas krastus, kā arī nodrošināt izmitināšanu vēl 20 000 no kara bēgošu sīriešu un eritrejiešu, kuri pašlaik atrodas Tuvo Austrumu bēgļu nometnēs. Dodot šādu solījumu, ES līderi uzdeva dalībvalstu iekšlietu ministriem līdz 20. jūlijam vienoties par to, cik patvēruma meklētāju uzņems katra valsts, taču sasniegt šo mērķi attiecībā uz Eiropā jau esošajiem bēgļiem nav izdevies, un ministri pie problēmas risināšanas paredzējuši atgriezties novembrī vai decembrī. Tikmēr oktobrī jau paredzēts sākt nelegāļu izmitināšanu dalībvalstīs – cik nu katra ir gatava uzņemt.
Deutsche Welle norāda, ka Francija un Vācija kopā piekritušas uzņemt aptuveni 17 000 patvēruma meklētāju, kaut nedaudz atvieglot Grieķijas un Itālijas situāciju ir gatavas arī Šveice (519 bēgļu) un Norvēģija (3500 bēgļu), bet «tādas valstis kā Ungārija, Austrija, Slovēnija, Slovākija, Spānija un Baltijas valstis negribīgi izturas pret imigrantu izmitināšanu». Katrai no šīm valstīm ir savi iemesli tā rīkoties. Piemēram, Spānija iegulda diezgan lielus līdzekļus, lai nodrošinātu, ka bēgļi no Āfrikas Eiropā nenonāk, šķērsojot Gibraltāra jūras šaurumu vai izmantojot Spānijai piederošos anklāvus Marokā. Šīs valsts valdība paudusi gatavību uzņemt vien 1300 cilvēku, lai gan sākotnējās kvotās tai bija iedalīti 4300 patvēruma meklētāju. Ungārija no bēgļu uzņemšanas atteikusies tādēļ, ka jau pašlaik šajā valstī uzturas desmitiem tūkstošu nelegālo imigrantu, kuri ieradušies caur Grieķiju, Maķedoniju un Serbiju.
Austrijas iekšlietu ministre Johanna Mikla Leitnere, skaidrojot, kāpēc šī valsts nav pieteikusies uzņemt nevienu bēgli, atgādinājusi, ka nelegāļi jau tāpat sasniedz Austrijas teritoriju, un tajā oficiāli prasību pēc patvēruma iesnieguši desmit reižu vairāk cilvēku, nekā Grieķijā un Itālijā, kopā ņemtās. Savukārt Austrumeiropas valstis apelē pie sava ekonomiskā stāvokļa un labklājības līmeņa, turklāt nav nekāds noslēpums – lielai daļai ekonomisko bēgļu (un tādi starp visiem patvēruma meklētājiem ir ap 60%) šīs valstis nemaz nešķiet pievilcīgas, jo nespēj nodrošināt cerētās sociālās garantijas. Savukārt atvēlēt patvēruma meklētāju uzturēšanai tikpat lielus līdzekļus, cik civilizētajā Eiropā, ir, mazākais, negodīgi attiecībā pret šo valstu iedzīvotājiem, kuri saņem tādas algas, pensijas un pabalstus, kādi nu tie ir. Aizvien lielāks skaits politiķu arī apzinās, ka tas tikai izraisīs lieku nepatiku, bet, iespējams, pat naidu pret ieceļotājiem.