Bēgļu plūsma caur Lībiju neapturama
Cerībām, ka Vidusjūru šķērsojošo patvēruma meklētāju skaits varētu samazināties, nebūs lemts piepildīties, kamēr nenostabilizēsies situācija galvenajā nelegālo migrantu izmantotajā tranzītvalstī – Lībijā.
Eiropas Savienības amatpersonas to apzinās, tādēļ uzstājīgi cenšas panākt, lai visas Lībijas konfliktā iesaistītās puses pieņemtu ANO izstrādāto miera plānu un izveidotu nacionālās vienotības valdību. Tikai pietiekami spēcīga valdība var palīdzēt atrisināt migrantu krīzi, jo pašreizējai sašķeltajai Lībijai tas nav pa spēkam.
«Eiropas valstis vēlas apturēt cilvēku kontrabandistus un ir lūgušas Lībiju parūpēties par savu robežu un krasta līnijas aizsargāšanu. Taču intervijas ar krasta apsardzes amatpersonām, prokuroriem, policistiem un robežsargiem, kā arī migrantiem, kuri gaida, kad varēs doties ceļojumā uz Eiropu, liecina, ka kara plosītajai valstij nav nedz iespēju, nedz vēlēšanās apstādināt migrantu plūsmu,» raksta Reuters. Tās Eiropas Savienības valstis, kuras pirms četriem gadiem sniedza aktīvu palīdzību nemierniekiem, kuri cīnījās pret autoritāro līderi Muammaru Kadāfi, pašlaik nemīl atcerēties, ka M. Kadāfi valdīšanas gados Lībija ne tikai centās uzraudzīt savas robežas, lai novērstu valsts izmantošanu cilvēku tranzītam, bet arī uzņēma atpakaļ tos nelegālos imigrantus, kuriem bija izdevies nokļūt līdz Itālijas krastiem. Pēc M. Kadāfi gāšanas gan Itālija, gan ES ieguldīja ievērojamus līdzekļus, lai apmācītu jauno Lībijas drošības struktūru darbiniekus, taču pagājušā gada vasarā, pieņemoties spēkā faktiskam pilsoņu karam, bija spiestas šīs misijas pārtraukt.
Pašlaik Lībijā ir divas valdības un parlamenti – gan galvaspilsētā Tripolē, kur varu sagrābuši radikāli noskaņoti islāmisti, gan Tobrukā. Papildus tam daudzās apdzīvotās vietās reālā vara ir par milicijām dēvēto bruņoto grupējumu rokās – vietām šīs bandas veidotas pēc cilšu piederības principa, citur tās kopā satur kopīgas ekonomiskās intereses vai vienota ideoloģija. Jūlija sākumā Marokas pilsētā Skhiratā vairākas karojošās frakcijas parakstīja ANO ierosināto miera plānu, kas paredz nacionālās vienotības valdības izveidošanu un jaunu vēlēšanu sagatavošanu aptuveni gada laikā. Taču no šā dokumenta ir maz jēgas, kamēr zem tā savu parakstu nav licis Tripolē pie varas esošais Ģenerālais Nacionālais Kongress (GNC) un vēl vairāki atsevišķos reģionos ietekmīgi kaujinieku grupējumi.
Reuters rīcībā nonākusi informācija, ka ES valstu ārlietu ministru apspriedē šonedēļ diskutēts par sankciju noteikšanu pret tām Lībijas amatpersonām, kas neatbalsta ANO izstrādāto miera plānu. Cik noprotams, vismaz pieciem cilvēkiem var tikt liegts iebraukt ES valstīs, tiks iesaldēti arī šo personu bankas konti. Pagaidām gan nav skaidrs, vai šāda rīcība ietekmēs attiecīgo Lībijas līderu nostāju, bet ANO Drošības padomē sankcijas pret viņiem ir bloķējusi Ķīna un Krievija. «Mēs šeit nevaram vienkārši sēdēt, kamēr notiek traģēdijas. Ja dialogs nenoved pie progresa, ir tikai loģiski ieviest sankcijas,» sacījis Spānijas ārlietu ministrs Hosē Manuels Garsija Margaljo, neslēpjot – ES cer no jaunās Lībijas nacionālās vienotības valdības saņemt mandātu cīņai pret cilvēku kontrabandistiem Lībijas teritoriālajos ūdeņos. Tiesa, nav īsti skaidrs, kādēļ ministrs ir tik pārliecināts, ka šāds mandāts tiks saņemts – līdz šim «pret ES iejaukšanos Lībijas iekšējās lietās» izteikusies gan starptautiski atzītā, gan Tripoles islāmistu valdība, gan virkne ietekmīgu karavadoņu.
Eiropā bieži dzirdami pārmetumi, ka Lībijas krasta apsardze un robežsardze neko nedara, lai novērstu nelegālo migrantu došanos pāri Vidusjūrai. Taču, kā norāda Reuters, tas nav nekāds pārsteigums, jo Lībijas krasta apsardzei, kurai jāuzrauga 1800 kilometru gara krasta līnija, pašlaik ir seši peldlīdzekļi – divas no tiem ir nelielas piepūšamās laivas, kas nav paredzētas izmantošanai atklātā jūrā. Turklāt arī krasta apsardzes profesionālisms ir apšaubāms, jo 2011. gadā pēc M. Kadāfi gāšanas, veidojot šo struktūru, darbā ņemti gan vietējie zvejnieki, gan no Lībijas dienvidiem sabraukušie cilšu karotāji, kuri mūžā nebija redzējuši jūru. Ņemot vērā, ka 2013. gadā uzsāktās ES palīdzības programmas gada budžets bija 26 miljoni eiro, loģisks ir jautājums, kam tad īsti iztērēta šī nauda, ja reiz Lībijā nav nedz krasta apsardzes, nedz normālu robežapsardzes spēku. Jāatgādina, ka laikā no 2011. līdz 2013. gadam vairāk nekā desmit miljonu eiro Lībijas drošības spēku apmācīšanai iztērēja arī Itālija, taču arī šī nauda šķietami aizplūdusi tuksneša smiltīs.
«Cilvēku kontrabandisti ir bagātāki un labāk ekipēti nekā Lībijas robežsargi, policisti vai krasta apsardzes jūrnieki,» raksta Reuters, norādot, ka uz krasta apsardzes kuģiem neesot ne radaru, ne satelīttelefonu. Sadiks el Sours, kurš vada izmeklēšanas nodaļu Tripoles prokuratūrā, sarunā ar Reuters apgalvo, ka viņam ir zināmas vairāku cilvēku kontrabandistu identitātes un pat konkrētas atrašanās vietas, taču neesot resursu, lai veiktu aizturēšanas operācijas. Savu lomu spēlē korupcija, savu – dažādo bruņoto grupējumu intereses. M. Kadāfi laikos Lībija bez liekām ceremonijām atgrieza nelegālos imigrantus tajās valstīs, no kurām tie bija ieradušies, taču tagad bēgļu transportēšana, piemēram, uz Nigēru, nav iespējama, jo Lībijas dienvidos notiek kaujas starp naidīgiem grupējumiem. Daudzas valstis arī slēgušas savas diplomātiskās pārstāvniecības Lībijā, jo nav skaidrs, ar kuru no valdībām uzturēt kontaktus, kas arī apgrūtina migrantu nogādāšanu dzimtenē.