2015. gada janvārī Grieķijas vēlēšanās uzvarējusī Syriza nāca pie varas ar ambiciozu eirozonas reformēšanas mērķi. Syriza valdība neuzvedās pazemīgi, tā nebija nokaunējusies par Grieķijas milzīgo parādu un uz skatuves kāpa kā paštaisna reformu prasītāja.
Vācijas reakcija bija prognozējama. Finanšu ministrs Volfgangs Šoible pret jauno valdību pozicionējās, pat vēl pirms tā sāka pildīt savus pienākumus. Pāris dienu pēc Syriza ievēlēšanas viņš publiski atzina, ka «jūt līdzi grieķiem, kuri ievēlējuši tik bezatbildīgu valdību». Ministrs pat nelikās ievērojam to, ka Syriza skaļā uzvara daļēji bija saistīta ar to, ka Vācija nebija izrādījusi nekādu piekāpību iepriekšējai Grieķijas valdībai, kas tai būtu ļāvis iegūt vēlētāju labvēlību. Tomēr Šoible pareizi saprata, ka Syriza uzvara vēlēšanās nozīmē stāšanos pretim Vācijas taupības doktrīnai, un nodrošināja, ka Vācija nostājas tai stingrā opozīcijā, vēl pirms Syriza bija darījusi zināmu savu programmu.
Dreskods un citi signāli
Pēc nonākšanas pie varas Syriza nekavējoties sāka raidīt gan stilistiskus, gan praktiskus signālus, no kuriem bija jāsaprot, ka jaunā valdība norobežojas no saviem priekštečiem. Premjerministrs Aleksis Ciprs, debitējot uz pasaules skatuves, demonstratīvi atteicās no kaklasaites valkāšanas, taču vēl nepiedienīgāk bija tas, ka viņa valdība sāka runāt par parādu restrukturēšanu, labi zinot, ka vācu politekonomiskajiem ortodoksiem tas nozīmē īstu zaimošanu, kas draud ar anatēmu.
Par valdības karognesēju kļuva Janis Varufakis – bijušais Teksasas universitātes ekonomikas profesors bez iepriekšējas pieredzes valdības darbā, ko Syriza iecēla par finanšu ministru. Varufaka ģērbšanās stils bija vēl nepiedienīgāks par Cipra stilu. Premjers vismaz valkāja uzvalku un, kaut gan bija atteicies no kaklasaites, krekla stērbeles akurāti sabāza biksēs. Varufakis sabiedrībā parādījās pār biksēm izlaistos spilgti zilos vai purpurkrāsas kreklos un ādas jakā. Viņa retorika bieži vien bija tikpat nepiespiesta kā ģērbšanās stils. «Taupība ir fiskālā slīcināšana,» viņš reiz sacīja, nereti savās runās iepinot citus līdzīgus nediplomātiskus izteicienus.
Tomēr iespējams, ka vismaz sākumā Varufakis bija grieķu labākā izvēle, lai vadītu sarunas ar eirozonu. Jebkurš iepriekšējās valdības ministrs, runājot ar Vācijas finanšu ministru Volfgangu Šoibli un citām eirozonas amatpersonām būtu kautrīgi mēģinājis izmantot matemātikas valodu, pats sevi iedzenot apstākļos, kad taupības doktrīnas pareizība šķiet neapšaubāma, bet jebkāda Grieķijas puses pretestība – vāja un veltīga. Tā vietā Grieķijas valdība, kuras runasvīra lomu uzņēmās Varufakis, centās mainīt debašu terminus un noteikt pati savu darba kārtību. Tā skaidri paziņoja, ka Grieķijas parāds nav ilgtspējīgs un jauna vienošanās ar eirozonu iespējama vien tad, ja tajā būs nosacījumi par zināmu parādu atlaišanu.
Neizmantotā iespēja
Pēc sarunu pirmajām nedēļām kļuva skaidrs, ka Syriza stratēģija likusi eirozonai ieņemt aizsardzības pozīcijas. Pēc pirmās tikšanās ar Varufaki Nīderlandes finanšu ministrs Jerūns Deiselblūms tikai ar pūlēm saņēmās paspiest roku Varufakim. Arī citas eirozonas amatpersonas jutās līdzīgi, ieskaitot Šoibli, kurš nepārtraukti noraidīja Syriza priekšlikumus, vienlaikus turpinot izdarīt spiedienu. Tas atsauca atmiņā jautājumu: «Ja jau tev, Jupiter, ir taisnība, kādēļ tu esi tik dusmīgs?»
Taču kādēļ pēc tik labvēlīga sākuma Syriza nesasniedza savus mērķus? Viens no iemesliem ir tas, ka Vācijas nesamierinātība izrādījās krietni lielāka, nekā gaidīts, un šajā ziņā Syriza bija pārvērtējusi savus spēkus. Izjaucot sarunu līdzsvaru, nosakot savu darba kārtību, Syriza komanda varēja apslāpēt savu dumpiniecisko garu, sākt uzmanīgas pārrunas, vienlaikus meklējot sabiedrotos citu eirozonas valstu vidū. Pēc veiksmīgas iniciatīvas pārņemšanas tā varēja piezemēt savu toni. Taču tā vietā, Varufaka diriģenta zižļa vadīta, tā turpināja šo pašu repertuāru līdz pret sevi noskaņoja visus – kļuva skaidrs, ka eirozonai šī mūzika ir apnikusi un tā to uztver kā kaitinošu. Ciprs un Varufakis devās zibensvīzītēs uz Eiropas varas centriem, taču viņu rīcība bija vērsta uz konfrontāciju, kas neļāva iegūt jaunus draugus. Lai gan Syriza cerēja uz atbalstu no Spānijas, Portugāles, Īrijas un Itālijas, citām eirozonas valstīm, kas cieš no nabadzības un augsta bezdarba līmeņa, šo atbalstu tā nesaņēma.
Droši vien Syriza šī reakcija šķita pārsteidzoša. Ja reiz Eiropas dienvidus bija pārņēmusi nabadzība un bezdarbs, kādēļ izaicinājumam, kas bija mests vācu taupībai, nebija nekāda atbalsta? Viens no iemesliem, kādēļ šo valstu valdības nevēlējās atbalstīt partiju, kas stājās pretim Vācijai, bija bailes, ka gadījumā, ja Syriza cīņa izrādīsies veiksmīga, viņu pašu vēlētāji var nobalsot par varas maiņu. Gluži tāpat, kā tas notika Grieķijā, kur 2015. gada 25. janvāra vēlēšanās Syriza pieveica iepriekšējo koalīciju.
Bariņa dinamika
Taču bija vēl viens, vēl svarīgāks iemesls, kura nozīmi Syriza nebija ņēmusi vērā. Runa ir par bariņa dinamiku. Eirozona ir klubs, bet katrā kluba parasti ir viens spēcīgākais loceklis, kurš, piesaistot vairākus citus locekļus, veido kliķi, kas arī vada klubu. Eiropā šis spēcīgākais loceklis ir Vācija, bet kliķē ietilpst Nīderlande, Somija, Austrija un jaunpienācēja Slovākija, kas uz dažādu noteikumu ievērošanu tendēta vēl vairāk nekā noteikumu autori. Tādās grupās kā eirozona tās locekļi neizbēgami novēršas no tiem, kuri kritizē līderi – baiļu dēļ, ka var zaudēt savas pozīcijas kliķē. Eirozonā ir viens suņu bara vadonis (Vācija), kuru atbalsta zemākas šķiras suņu falanga – Nīderlande, Somija un tagad arī Slovākija, tām seko pārējo valstu grupa. Ja kāds šaubās, ka šī bariņa dinamika darbojas, atliek vien noskatīties video, kurā redzams Jerūns Deiselblūms, noliecies pār Volfganga Šoibles ratiņkrēslu, abiem sabiedrotajiem apspriežoties. Deiselblūms izskatās pēc pūdeļa, bet viņa vācu kolēģis – pēc mazāka, taču daudz bīstamāka suņa.
Syriza pareizi saprata, ka šajā klubā tai nekad nekļūt par godājamu locekli. Grieķi jau tāpat bija Eiropas peramie puikas, jo bija parādā ļoti daudz naudas, bet Syriza valdīšanas laikā viņi kļuva arī par dumpiniekiem – reformatoriem, un tāpēc arī nelabojamiem, ļoti, ļoti sliktiem puikām. Jau no paša sākuma Syriza šo faktu apzinājās un ar savām manierēm un idejām signalizēja – ja eirozonas elite ir klubs, Syriza valdība nav šā kluba biedri un nevēlas par tādiem kļūt.
Negodbijīgu jaunpienācēju reizēm mēdz pieņemt bariņā, taču tas notiek tikai tad, kad par viņu iestājas kāds ar pietiekami augstu statusu apveltīts. Iespējams, tieši tāpēc Varufakis daudzus svarīgus paziņojumus izteica Londonā, cerot uz Lielbritānijas premjera Deivida Kamerona atbalstu. Lai gan viņš nepārstāv eirozonā esošu valsti, tomēr tobrīd bija Eiropas vienīgais līderis, kurš nebaidījās nostāties pret Vācijas kancleri Merkeli.
Referendums savējiem
Tagad eirozonas politiskā ainava ir mainījusies. Ciprs pieņēma sava finanšu ministra Varufaka taktiku un izraisīja negaidītu un dramatisku viļņošanos, pārtraucot sarunas ar eirozonu un izsludinot referendumu jūnija nogalē – par lielu pārsteigumu eirozonas līderiem, kuri bija pieraduši, ka lēmumi tiek pieņemti pēdējā brīža sarunās ar Grieķiju.
Referendums, kurā beidzamā vārda teikšana tika uzticēta grieķu tautai, jau no paša sākuma tika pasludināts par bezjēdzīgu. Tajā bija jāatbild uz jautājumu, vai tiek atbalstīts eirozonas 25. jūnijā izteiktais priekšlikums, kas referenduma norises brīdī jau bija atsaukts. Turklāt tas, par ko īsti jābalso, bija pilnīgi neskaidrs, daļa [priekšlikumu] teksta bija angļu valodā, kuru daudzi grieķi vēlētāji nesaprot. Referenduma rezultāts eirozonas pretošanos padarīja tikai stingrāku, un galu galā Grieķijai tika piedāvāta vienošanās, kas tai bija neizdevīgāka par referendumā noraidītajiem priekšlikumiem.
Taču šīs pretrunas kā argumentu min vien pedanti. Referendums netika sarīkots, lai stiprinātu Syriza pozīcijas sarunās ar eirozonu, tas kalpoja kā Syriza atbalstītāju mobilizācija. Tas deva grieķu tautai iespēju paust savu nepatiku pret taupības politiku, ko ar prieku izmantoja 61% vēlētāju – neraugoties uz to, ka tas nozīmēja lielāku eirozonas pretestību un Grieķijai nelabvēlīgākus sarunu rezultātus. Pēc referenduma, kurā grieķu tautai bija iespēja paust savu skaļo «nē» taupības pasākumiem, tā bija sagatavota, lai sacītu «jā» eirozonai, un šī kara viltība ļāva Cipram izvairīties no kapitulācijas atzīšanas. Ar saviem žestiem viņš bija nodemonstrējis pietiekamu dumpību pret eirozonu. Konsekventa politika varbūt arī nav grieķu stiprā puse, taču viņi ir politisko žestu meistari, un šie žesti spēj piesaistīt politiskā teātra uzmanību. Sekojošā drāma bija Grieķijas politiskā teātra iemiesojums tā pašā iracionālākajā izpausmē.
Apšauba Vācijas vadošo lomu
Taču drāmai bija arī daži patiesi reāli rezultāti. Tā ne tikai novirzīja sarunas krietni citā līmenī, nekā bija ierasts eirozonas liekvārdības meistariem. Tā panāca to, ko Syriza bija vēlējusies no paša sākuma – tika apšaubīta Vācijas vadošā loma eirozonā. Valsts, kas beidzot nostājās Grieķijas pusē, metot izaicinājumu Vācijai, bija nevis Lielbritānijā, kā Varufakis cerēja vēl martā, bet gan Vācijas ciešākā sāncense eirozonā – Francija.
Tobrīd daudzi pasaules ekonomisti, to skaitā Nobela prēmijas laureāti Džozefs Stiglics un Pols Krugmans, tāpat kā jaunā slavenība Tomā Piketijs jau bija pauduši atbalstu Grieķijas viedoklim, ka taupības politika ir izgāzusies. Amerikas un Eiropas avīzēs sāka parādīties kritiski raksti par Vācijas nesamierināmo politiku. Starptautiskais Valūtas fonds atšķirībā no citiem kreditoriem atzina, ka Grieķija nespēj samaksāt savus parādus – tieši to, par ko bija paziņojusi Syriza. Taču visdramatiskākais pavērsiens bija tas, ka pēc ilgas klusēšanas Vācijas taupības līniju sāka kritizēt arī Francijas prezidents Fransuā Olands, viņa vadītā valsts izvēlējās neatkarīgu kursu. Iespējams, ka Olandu iedvesmoja ASV prezidenta Baraka Obamas uzmundrinājums – viņš sāka bažīties, ka Krievijas ietekme uz Grieķiju var pastiprināties, radot Maskavai ērtu platformu, lai ietekmētu Eiropā notiekošo. Taču tikpat labi Olanda rīcībā saistīta ar bailēm, ka Vācija var panākt Grieķijas izspiešanu no eirozonas, kas nozīmētu, ka no tās var nākties izstāties ar citām ekonomiskā ziņā vājām valstīm, un Francija kopā ar saviem vārgajiem dienvidu kaimiņiem paliks aci pret aci ar Vācijas vadīto ziemeļu kliķi.
Šādas atklāsmes demonstrē, cik strauji var attīstīties konflikts eirozonā, kas sākās ar pavisam vienkāršu nesaprašanos par Grieķijas parāda ilgtspēju, un mums jāatceras, ka pirmais, kurš šo jautājumu izvirzīja publiski, bija ekscentriskais un vaļsirdīgais ekonomists Janis Varufakis. Ja pie varas Grieķijā būtu palikusi iepriekšējā valdošā koalīcija, neviens par to nerunātu, bet fakts, ka tas notiek, ir daļa no Cipra un Varufaka atstātā mantojuma.
Pagājušajā mēnesī paklīda baumas, ka Ciprs ir aicinājis Varufaki demisionēt, šādā veidā piekāpjoties tām eirozonas amatpersonām, kas uzskatīja viņa rīcību par graujošu. Kad pēc 5. jūlija referenduma Varufakis beidzot atkāpās, viņš pats uz to atsaucās, sakot, ka «dažas eirozonas amatpersonas jutīsies komfortablāk, kad es būšu prom».
Veids, kādā Varufakis demisionēja, spēlēja par labu viņa premjeram, taču tajā pašā laikā viņš pamanījās sevi neaptraipīt ar Syriza kapitulāciju eirozonas priekšā. Demonstrējot uzticību savai stratēģijai, Varufakis, kurš kopš
2010. gada konsekventi iebildis pret eirozonas sniegto finansiālo atbalstu Grieķijai, pat neieradās uz balsojumu parlamentā. Darbu, kas viņam bija uzticēts un ko viņš mācēja darīt vislabāk, Varufakis bija paveicis – lai arī cik apnicīgs viņš liktos citām eirozonas amatpersonām. Gluži tāpat kā ikviens cits Syriza pārstāvis, viņš ir atbildīgs par šīs valdības izcilajiem sasniegumiem sarunās – tā spējusi pievērst uzmanību taupības politikas bankrotam un iedragājusi Vācijas pārliecību par totālu dominēšanu eirozonā. Paveicis šos divus Hērakla cienīgos uzdevumus, Varufakis devās atpūsties uz savu vasarnīcu vienā no Grieķijas salām, ļaujot Syriza cīnīties ar tām pretrunām, ko izraisījuši Cipra žesti. Par to Varufakis nav atbildīgs, un par to viņu nevar vainot. Viņš ir apskaužamā situācijā – nodrošinājis sev pietiekami daudz publicitātes un garantējis, ka viņu nevainos par rezultātu, pat neraugoties uz tām ciešamām, kas grieķu tautai beidzamo piecu mēnešu laikā bija jāpiedzīvo, daļēji arī pateicoties viņa darbiem.
Gan jau mēs vēl dzirdēsim, kā Janis Varufakis atkal komentē Grieķijas, eirozonas un citus ekonomiskās politikas jautājumus.
Publicēšanai sagatavojis Māris Krūmiņš