Krievija var berzēt rokas, jo tai izdevies īstenot vēl Padomju Savienības iesākto informācijas operāciju. Eiropas Savienība ir pilnībā apsēsta ar cīņu pret CO2 izmešiem un tās vārdā gatava gan savu metalurģiju un auto industriju ziedot, gan krievu gāzi pirkt. Tā nu peļņu skaita krievi, amerikāņi, ķīnieši, bet maksājam mēs – eiropieši.
Pagājušajā nedēļā Eiropas Parlaments nobalsoja par kārtējo zaļo brīnumu. Lai mākslīgi uzsistu cenas ogļskābās gāzes kvotām, tiks veidota speciāla banka. To, ka Krievija jau kopš pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem uzturējusi Eiropas zaļo domu un kustību, Neatkarīgajai Strasbūrā apliecināja Latvijas eiroparlamentārietis Krišjānis Kariņš: «Krievijas un gāzes lobija interese veicināt Eiropā antioglekļa politiku gadu desmitiem ir bijusi ļoti spēcīga, un tagad tā vainagojusies ar lielo zaļo uzvaru – cīņa ar CO2 ir mūsu galvenais mērķis.» Tikmēr pārējās globālajās ekonomikās, pirmām kārtām jau ASV, enerģētikas un klimata politikas primārais mērķis ir nodrošināt zemas cenas industrijai un iedzīvotājiem. Paradoksālā kārtā viņiem ne tikai gāze trīs reizes lētāka: «Savienotajās Valstīs CO2 samazinājums ir straujāks nekā Eiropā, jo viņi attīstījuši slānekļa gāzes un naftas ieguvi. Gāzes cena ir tik zema, ka kompānijas, kas ražo siltumu, pāriet no akmeņoglēm uz dabasgāzi un tādējādi samazina CO2 izmešus.
Tikmēr Eiropā dabasgāze kļuvusi tik dārga, ka uzņēmēji Vācijā jau pāriet atpakaļ uz akmeņoglēm. Mums ir politika, kas ar regulām saka – tev jāsamazina CO2, Amerikā ir politika, kas saka – tev ir jādabū zemāka cena. Rezultātā viņiem ir zema cena, un viņi samazina CO2. Mums cena ir augsta, un mēs palielinām CO2. Pilnīgi absurds rezultāts.»
Tomēr šis absurds pārlieku iesakņojies Eiropas politiķu vairākuma domāšanā, un to apliecina arī parlamenta jaunākais balsojums kvotu biznesa stiprināšanā. 495 balsis par, 158 pret, 49 atturas. Tagad ES veidos «tirgus stabilizācijas rezervi» – banku, kurā kvotas tiks noguldītas brīdī, kad to tirdzniecībā būs par daudz un cena pārāk zema. Piemēram, tādā kā pašlaik. Par tonnu CO2 jāmaksā vien septiņi eiro, kamēr 2006. gadā tie bija 30 eiro. Deputāte Inese Vaidere stāsta, ka sistēmai bijis arī vēl kritiskāks brīdis, kad kvotas cena nokritusi līdz 50 centiem. Atšķirībā no sava kolēģa bijusī Latvijas vides ministre pret CO2 kvotu sistēmu tomēr nav noskaņota tik kritiski. Kaut kā jau tie uzņēmēji esot jāstimulē pāriet uz videi mazāk kaitīgām tehnoloģijām. Te jāpaskaidro kvotu darbības princips – uzņēmējam, kuram ir dūmenis, regulāri jāiegādājas tiesības dūmot. Arī Latvijā. Ja šīs tiesības kļūst pārāk dārgas, viņam izdevīgāk ir iegādāties dūmeni, kas nedūmo.
Taču, ja dārgi ir abi varianti, atliek vēl trešā iespēja, par ko raizējas sistēmas kritiķi, Kariņš to skaitā: «Mēs varam vai nu eksportēt Eiropā ražotus produktus, vai arī eksportēt Eiropas rūpnīcas.» Tādējādi zaudējot gan darba vietas, gan globāli tieši palielinot CO2 izmešu daudzumu – sliktās rūpnīcās ārpus ES. Arī lēmumprojekta ziņotājs Ivo Belets no EPP grupas atzina: «Mums jānodrošina ražotājiem pietiekama drošība par nākotni, lai viņi neizvēlētos pārcelt ražotnes ārpus Eiropas uz valstīm, kurās ir mazāk stingra klimata politika.»
Taču atteikties no kvotu sistēmas šā riska dēļ neviens negrasās. Arī apņemšanās jauninājumus ieviest industrijai pēc iespējas saudzīgākā veidā nav pildīta. Jaunā tirgus stabilitātes sistēma sāks darboties 2019. gadā – divus gadus agrāk, nekā prasīja Eiropas Komisija. Tad gaiss atkal maksās dārgāk.