Sarunās par Irānas kodolprogrammas likteni nav izdevies ievērot sākotnēji noteikto termiņu un galīgo vienošanos parakstīt līdz 30. jūnijam, taču vakar no Vīnes, kur turpinājās Irānas un sešu valstu grupas (P5+1) delegāciju diskusijas, tika saņemti samērā optimistiski vēstījumi – līdz nedēļas beigām kompromisu droši vien izdosies panākt. Pašlaik galvenās domstarpības ir par to, cik ātri tiks atceltas pret Irānu noteiktās sankcijas, kā arī par mehānismiem, ar kuru palīdzību būs iespējams pārliecināties, vai Teherāna pilda vienošanos.
Jāatgādina, ka sarunu mērķis ir novērst Irānas pievienošanos nelielajam valstu pulciņam, kuru rīcībā ir kodolieroči. Lai gan Teherāna gadiem ilgi apgalvo, ka tās kodolprogrammai ir tikai miermīlīgi mērķi (atomenerģijas iegūšana un zinātniski pētījumi), bažas rada gan aktīvi izvērstā urāna bagātināšana, gan vairāku daļēji vai pilnīgi slepenu kodolobjektu eksistence. Vislielākais satraukums par Irānas kodolprogrammu ir Izraēlā, kas atgādina – amatpersonas Teherānā ne reizi vien apšaubījušas ebreju valsts tiesības uz eksistenci. Izraēlas premjers Benjamins Netanjahu iepriekš izteicies, ka nepieciešamības gadījumā Izraēla pat bez ASV atbalsta ir gatava veikt preventīvus militāros triecienus uz Irānas kodolobjektiem, lai nepieļautu, ka tā izstrādā atomieročus. Pret Vīnes sarunām Izraēla izturas ļoti skeptiski, norādot, ka P5+1 grupas valstis (ASV, Lielbritānija, Francija, Ķīna, Krievija un Vācija) pārāk daudz piekāpjoties Teherānai un pastāvot liela iespēja, ka Irāna tikai cenšas novilcināt laiku, slepeni turpinot darbu pie kodolieroču izstrādāšanas.
AFP vēsta, ka vakar pēc divu dienu konsultācijām Vīnē no Teherānas atgriezies Irānas ārlietu ministrs Mohammads Džavads Zarifs, paužot pārliecību, ka izdosies panākt «taisnīgu vienošanos». Par to, ka abu pušu pozīcijas tuvinājušās, liecina arī Krievijas ārlietu ministra Sergeja Lavrova došanās uz Austrijas galvaspilsētu un fakts, ka ASV valsts sekretārs Džons Kerijs visas beidzamās dienas uzturējies Vīnē. Reuters atgādina – krīze, kas saistīta ar bažām par to, ka Irāna vēlas izstrādāt kodolieročus, ilgst jau kopš 2003. gada, un šādā situācijā pāris dienām vairs nav tik lielas nozīmes. Lielbritānijas ārlietu ministrs Filips Hemonds, piemēram, izteicies, ka «slikta vienošanās ir vēl ļaunāka par vienošanās trūkumu», bet viņa Vācijas kolēģis Franks Valters Šteinmeiers skaidrojis, ka nemaz neesot tik vienkārši panāktos politiskos kompromisus noformulēt tehniski.
«Irāna dramatiski samazinās aktivitātes kodolpētījumu jomā, kas novērsīs iespēju, ka tā varētu izstrādāt savus kodolieročus,» vienošanās būtību skaidro AFP. No aptuveni 19 000 centrifūgām, kas tiek izmantotas urāna bagātināšanai, Irāna apņēmusies turpināt izmantot tikai mazliet vairāk nekā 6000. Turklāt arī tajās tuvāko 15 gadu laikā urāns tiks bagātināts tikai līdz 3,67% līmenim. To varēs izmantot pētījumos, medicīniskiem mērķiem un atomenerģijas iegūšanai, taču ne ieroču izgatavošanai, kam nepieciešams līdz 90% bagātināts urāns, norāda Reuters. Tāpat Irāna ir apņēmusies ievērojami samazināt savus zemi bagātinātā urāna krājumus – no pašreizējiem 8700 kilogramiem līdz 300 kilogramiem. Līdz vakardienai gan nebija panākta vienošanās, kā tas tiks realizēts, – sarunu biedri uzstāj, ka šis urāns būtu jāizved no Irānas teritorijas, taču Teherāna to vēlas pārstrādāt. Bijušais Starptautiskās atomenerģijas aģentūras (IAEA) vadītāja vietnieks Olli Heinonens sarunā ar Reuters skaidrojis – ja urāns paliek Irānas teritorijā, nav garantiju, ka Irāna strauji neatsāks savas kodolprogrammas realizēšanu.
Irāna ir arī apņēmusies pārbūvēt Arakas smagā ūdens reaktoru, kur pēc rekonstrukcijas vairs nebūs iespējams veikt darbus, kas saistīti ar kodolieroču izstrādāšanu. Taču joprojām atklāts paliek jautājums, kā tiks organizētas IAEA speciālistu vizītes Irānas kodolobjektos, turklāt pagaidām pusēm nav izdevies vienoties par to, vai šādām inspekcijām būtu iespējams pakļaut arī Irānas armijas objektus, kuriem formāli ar kodolprogrammu nav nekāda sakara. Irānas garīgais līderis ājatolla Hamanejī pagājušonedēļ arī paziņojis, ka tiks ierobežotas iespējas izprašņāt Irānas zinātniekus, – tas neapmierina IAEA.
Vēl viens klupšanas akmens ir starptautiskās sabiedrības noteikto sankciju atcelšana. Teherāna vēlas, lai tas notiktu jau vienošanās parakstīšanās brīdī, taču P5+1 uzstāj, ka sankcijas atceļamas tikai pakāpeniski, turklāt pēc tam, kad IAEA speciālisti būs pārliecinājušies par to, ka Teherāna pilda savas saistības. ASV un citas rietumvalstis arī vēlas iestrādāt līgumā mehānismu, kas ļautu sankcijas bez liekas birokrātijas un jauniem ANO Drošības padomes balsojumiem atjaunot gadījumā, ja Irāna tomēr pārkāps vienošanos. Jāatgādina, ka pašlaik šo sankciju dēļ iesaldēti Irānas aktīvi aptuveni 100 miljardu dolāru vērtībā, ierobežotas Irānas tiesības eksportēt naftu un veikt starptautiskus naudas pārskaitījumus.
IRĀNAS KODOLPROGRAMMA
• XX gadsimta piecdesmitie gadi – Irāna ar ASV un citu rietumvalstu palīdzību uzsāk pētījumus atomenerģijas jomā
• 1958. gads – Irāna pievienojas Starptautiskajai atomenerģijas aģentūrai (IAEA)
• 1967. gads – tiek atklāts Teherānas Kodolpētījumu centrs, kurā tiek iedarbināts neliels no ASV importēts reaktors
• 1968. gads – Irāna paraksta Kodolieroču neizplatīšanas līgumu
• Septiņdesmitie gadi – tiek noslēgta virkne kontraktu ar rietumvalstīm, kas paredz arī divu atomelektrostaciju celtniecību
• 1979. gads – pēc Irānā notikušās islāma revolūcijas visi kontakti ar rietumvalstīm tiek pārtraukti, ājatolla Homeīni atsakās no atomelektrostaciju pabeigšanas
• 1984. gads – ar Ķīnas palīdzību Isfahanā tiek ierīkots kodolpētījumu centrs
• 1992. gads – Irāna paraksta vienošanās ar Ķīnu un Krieviju par sadarbību atomenerģijas jomā
• 1998. gada februāris – ASV pirmo reizi pauž bažas, ka Irānas kodolprogrammas mērķis varētu būt kodolieroču izstrādāšana
• 2002. gada augusts – trimdā esošā Irānas opozicionāru grupa Irānas Nacionālā pretošanās padome paziņo par vairākiem slepeniem objektiem Arakā un Natanzā, kas vairo starptautiskās sabiedrības bažas
• 2003. gada februāris – Irāna pavēsta, ka uzgājusi urāna iegulas – tas nozīmē, ka kodolmateriālu iegūšanā valsts vairs nav atkarīga no importa
• 2003. gads – Irāna liek šķēršļus vairākām IAEA inspektoru pārbaudēm tās kodolobjektos, tomēr ir spiesta piekrist sadarboties pēc tam, kad uz to diplomātisko spiedienu sāk izdarīt Lielbritānija, Francija un Vācija
• 2003. gada novembris – IAEA inspektori savā ziņojumā vēsta, ka nav atraduši pierādījumus, ka Irāna censtos izstrādāt kodolieročus, taču pauž bažas par vērienīgo plutonija ražošanu – Irāna apgalvo, kas tiekot darīts farmaceitiskos nolūkos
• 2005. gads – par Irānas prezidentu tiek ievēlēts Mahmūds Ahmadinedžads, kurš, uzstājoties ANO Ģenerālajā asamblejā, pavēsta, ka Irānai ir tiesības uz miermīlīgas kodolprogrammas realizēšanu. Vienlaikus Irānas reliģiskais līderis ājatolla Hamanejī izdod rīkojumu jeb fetvu, kas aizliedz izstrādāt, uzglabāt un izmantot kodolieročus
• 2006. gada februāris – pēc tam, kad Irāna kārtējo reizi traucējusi IAEA inspektoru darbu, organizācija par to ziņo ANO Drošības padomei. Irāna atbild ar paziņojumu par urāna bagātināšanas atsākšanu un sadarbības ar IAEA pārtraukšanu
• 2006. gada jūnijs – Lielbritānijai, Francijai un Vācijai, kas līdz šim paudušas lielākās bažas par Irānas iespējamo kodolprogrammu, pievienojas ASV, Ķīna un Krievija – tiek nodibināta P5+1 valstu grupa.
• 2006. gada jūlijs – ANO Drošības padome pieņem pirmo rezolūciju, kurā no Irānas tiek pieprasīts pārtraukt urāna bagātināšanu
• 2006. gada decembris – ANO Drošības padome vienbalsīgi atbalsta pirmo sankciju noteikšanu pret Irānu, kas nepakļaujas tās prasībām
• 2006.–2010. gads – kopā tiek pieņemtas sešas ANO Drošības padomes rezolūcijas attiecībā uz Irānu, sankcijas tiek pakāpeniski pastiprinātas, atsevišķas ekonomiskās sankcijas pret Irānu nosaka arī Eiropas Savienība, atsakoties no naftas importa un bloķējot Irānas banku sistēmu. Izraēlas un ASV amatpersonas pieļauj iespēju, ka Irānu iespējams apturēt, vien veicot aviācijas triecienus pa tās kodolobjektiem. 2009. gadā Irāna izmēģina jaunas tuva un tāla darbības rādiusa raķetes, kuras iespējams apbruņot ar kodolieročiem
• 2010. gads – darbu Irānas kodolobjektos būtiski palēnina datorvīruss Stuxnet, kas izraisa urāna bagātināšanas centrifūgu bojājumus. Tiek uzskatīts, ka šo vīrusu izstrādājuši Rietumu kiberspeciālisti
• 2010.–2012. gads – līdz galam nenoskaidrotos apstākļos iet bojā vairāki zinātnieki un militārpersonas, kas iesaistītas Irānas kodolprogrammā. Irāna uzskata, ka šos atentātus organizējusi Izraēla
• 2012. gada marts – Izraēlas premjers Benjamins Netanjahu vizītes laikā ASV paziņo, ka ir pienācis beidzamais brīdis, kad iespējams atturēt Irānu no kodolieroču izstrādāšanas
• 2013. gada jūnijs – par Irānas prezidentu tiek ievēlēts Hasans Rouhani, kuru uzskata par mērenāku, pragmatiskāku un gatavāku sarunām, nekā bija viņa priekštecis
• 2013. gada septembris – notiek ASV prezidenta Baraka Obamas un Hasana Rouhani telefonsaruna – pirmā šāda saruna starp ASV un Irānas līderiem kopš 1979. gada. Tā iezīmē sarunu atsākšanos starp Irānu un P5+1 grupu
• 2013. gada novembris – sarunās starp Irānu un P5+1 grupas valstīm panākta pirmā pagaidu vienošanās, kas ļauj mīkstināt pret Irānu noteiktās sankcijas
• 2015. gada 2. aprīlis – pēc Lozannā notikušajām sarunām tiek paziņots, ka saskaņoti galvenie vienošanās punkti un nolemts to parakstīt līdz 30. jūnijam
Avots: Reuters, CNN, The Guardian