Pētnieki prezentē Putina melus
«Sakām tieši un noteikti – Krievijas spēku Ukrainā nav,» šos vārdus Krievijas prezidents Vladimirs Putins teica 16. aprīlī televīzijas tiešraidē. Ukraina un to atbalstošās rietumvalstis izmisīgi cenšas pierādīt, ka Putins melo, taču tas ir gana sarežģīts uzdevums, jo pati Ukraina karu ar Krieviju oficiāli joprojām dēvē par antiteroristisku operāciju.
Iemesli tam ir divējādi: pirmkārt, Starptautiskais Valūtas fonds un pārējie augļotāji nekavējoties apturētu aizdevuma programmu, ja valsts izsludinātu kara stāvokli. Otrkārt, šādā situācijā nāktos pārtraukt diplomātiskos sakarus ar Krieviju, un Ukraina vairs nespētu sniegt atbalstu un palīdzību saviem pilsoņiem. To neoficiāli Neatkarīgajai skaidro mūsu Ārlietu ministrijas un Ukrainas vēstniecības amatpersonas. Tāpēc ukraiņi un krievi turpina mirt cīņā par Ukrainas zemi, bet valstis juridiski noliedz šā kara esamību. Militārais eksperts atvaļinātais ģenerālis Gundars Ābols atzīst, ka, izsludinot kara stāvokli, Ukrainai būtu vieglāk karot – risināt mobilizācijas jautājumus, novirzīt valsts aizsardzībai civilos resursus. Taču diplomātiskie un finansiālie apsvērumi joprojām ir prioritāri attiecībā pret militārajiem, un oficiāli pretinieks vārdā netiek saukts.
Krieviju par karojošo pusi var dēvēt vien neoficiāli – piemēram, ar rietumvalstu finansētu pētījumu starpniecību. Viens no tādiem vakar tika prezentēts Latvijā, jo arī mums ir dibināts pamats uztraukties par sava kaimiņa agresijas izpausmēm. Pētījuma nosaukums Slēpties acu priekšā: Putina karš Ukrainā, – to īstenojusi amerikāņu finansēta starptautisko attiecību domnīca Atlantijas padome. Galveno vēstījumu prezentācijā paskaidroja pētnieks Maksimilians Cuperskis: «Šis nav pilsoņu karš, bet Krievijas karš pret Ukrainu.» Tiesa gan, arī viņš neatbildēja uz Neatkarīgās jautājumu, kā tas nākas, ka pētnieki savākuši pierādījumus Krievijas armijas klātbūtnei Ukrainā, bet pati Ukraina šo karu sauc par pretterorisma operāciju. «Es nevaru runāt Ukrainas valdības vārdā,» viņš sacīja.
Taču pats pētījums ir patiešām vērtīgs, jo, pateicoties novatoriskām pētnieciskajām metodēm, sniedz neapgāžamus pierādījumus Krievijas īstenotai karadarbībai. Turklāt visi izmantotie informācijas avoti ir vai iepriekš bijuši publiski brīvi pieejami un pārbaudāmi.
Kombinējot ģeolokācijas programmu datus ar sociālajos tīklos iegūstamajām ziņām, pētnieki izseko gan Krievijas armijas daļu un militārās tehnikas, gan individuālu karavīru pārvietošanos, kombinē tos ar karadarbības uzliesmojumu laiku. Arī karavīri ir tikai cilvēki – viņi fotografējas, komentē notiekošo, sarunājas ar tuviniekiem un draugiem, bet tie šajās aktualitātēs dalās tālāk. Savukārt ieraksti sociālajos tīklos veido datu un informācijas ceļu karti, ko iespējams nolasīt, ar precīzām koordinātām. Piemēram, militārā konvoja pārvietošanos cauri dažādām apdzīvotām vietām, un tas nekas, ka pa ceļam tiek aizkrāsotas atpazīšanas zīmes vai no formām norautas zīmotnes. Tāpat redzams, ka tanki un cilvēki ir tie paši – Kremlim piederīgie. Cits stāsts, vai šo piederību redzēt ir ieinteresēta starptautiskā sabiedrība un paši kara dalībnieki.