Šodien aprit ceturtdaļgadsimts, kopš Berlīnē tika oficiāli sākta Aukstā kara vispazīstamākā simbola - mūra - nojaukšana.
Kopš septiņus mēnešus iepriekš komunistu uzspiestā robeža atkal tika atvērta, pelēkais betona briesmonis, kas 28 gadus atdalīja Berlīnes austrumdaļu no rietumdaļas, dažās vietās jau pašu pilsētnieku spēkiem bija uzlauzts, taču 1990.gada 13.jūnijā pie darba ķērās varasiestāžu norīkotā smagā tehnika.
Berlīniešu gaviļu un šampanieša pudeļu korķu paukšķu pavadījumā Bernavas ielā Vācijas atgūtā vienotība kļuva acīmredzama.
Tolaik bija maz tādu ļaužu, kas vēlējās kādu mūra posmu saglabāt mūžībai, atceras Mūra fonda direktors Aksels Klausmeiers.
Daudzi bažījās, ka pilsētas sadalījumu nekad neizdosies pārvarēt, ja mūris paliks savā vietā, un bijušā Rietumvācvijas kanclera Vilija Branta frāze "Mūrim ir jāpazūd!" tika iemiesota dzīvē.
Pēc tam, kad pie darba ķērās 65 celtņi, 175 smagās kravas automašīnas un 13 buldozeri, no 155 kilometrus garās robežas nocietinājumu joslas maz kas palicis pāri.
Līdz 1990.gada beigām 300 000 tonnu betona, kas savulaik veidoja mūri, bija pārvērstas šķembās ceļu būvei, lai gan atsevišķi mūra fragmenti tika pārdoti, un tagad daudzus no tiem var aplūkot muzejos visā pasaulē.
Taču jau drīz pēc tam, kad tika sākta mūra nojaukšana, Berlīnes viesi sāka uzdot jautājumus, kur tad īsti bēdīgi slavenais Austā kara simbols ir slējies. Viņi vēlējās apskatīt īsto mūri.
Līdz ar to mūra nojaukšanas sākums kļuva arī par Bernavas ielas Berlīnes mūra memoriāla dzimšanas brīdi, norāda Klausmeiers, atceroties gadiem ilgos pūliņus, kurus piemiņas vietas izveidei veltījis vikārs Manfrēds Fišers.
Pēc ilgas stīvēšanās Bernavas ielā tomēr tika izveidota brīvdabas piemiņas vieta, kur saglabāti atsevišķi mūra fragmenti un tā pamatu atsegumi.
Baznīca, kas savulaik atradās robežas neitrālajā joslā un kuru komunistu pārvaldītās tā dēvētās Vācijas Demokrātiskās Republikas (VDR) varasiestādes uzspridzināja, ir atjaunota kā neliela kapela, kas simbolizē izlīgumu.
Tomēr vajadzēja gandrīz 25 gadus kopš komunistiskā režīma krišanas, lai pabeigtu piemiņas vietas izveidi. Tagad atbilstoši īstā mūra dimensijām tā sniedzas 1,4 kilometrus pa labi un pa kreisi no VDR robežsargu kādreizējā apgaitas ceļa.
Bernavas iela jau sākotnēji kļuva par pilsētas sadalīšanas simbolu, pateicoties dramatiskajiem notikumiem, kas tur norisinājās īsi pēc mūra celtniecības sākšanas 1961.gada 13.augustā.
Uz ielas esošie nami pēkšņi bija nonākuši robežas austrumu pusē, kamēr ietve atradās jau Rietumberlīnē. Mūra celtniecības pirmajās dienās daudzi austrumberlīnieši no Bernavas ielas namu logiem vārda tiešā nozīmē centās pēdējā brīdī vēl aizlēkt līdz brīvībai. Taču drīz vien logi tika aizmūrēti, bet vēlāk komunisti namus vienkārši nojauca.
Klausmeiers stāsta, ka kādreizējā šausmu vieta pārtapusi zināšanu apguves vietā, kuru apmeklē gan tūristi, gan oficiālas delegācijas, kas vēlas apjēgt laikmetu, kad valsts bija sadalīta divās daļās.
Eksperti lēš, ka, mēģinot pārvarēt Berlīnes mūri, visā tā pastāvēšanas laikā gājuši bojā vismaz 138 cilvēki.
Saskaņā ar valdības atskaitēm mūra nojaukšana, kurā tika iesaistīti arī nu jau bijušie VDR robežsargi, izmaksāja 170 miljonus toreizējo doičmarku, un šī summa būtu pielīdzināma 98 miljoniem eiro.
Garākais mūra posms, kas joprojām saglabājies, stiepjas gar Šprē krastu no pilsētas austrumdaļas galvenās dzelzceļa stacijas "Ostbahnhof" līdz Oberbauma tiltam.
1989.gada novembrī uz sajūsmas viļņa par Berlīnes atbrīvošanos no Aukstā kara žņaugiem šeit ieradās mākslinieki no visas pasaules, kas pelēkā betona virsmu izmantoja, lai radītu savus gleznojumus.
Tagad šis mūra posms tiek dēvēts par pasaulē lielāko brīvdabas gleznu galeriju, un tūristu iecienītā apskates vieta "dinglišā" tā arī tiek saukta - "East Side Gallery".
Tomēr, neskatoties uz tam piešķirto vēstures pieminekļa statusu, vietām nekustamo īpašu attīstītāji pamanījušies arī šo atlikušo fragmentu jau atkal pārraut.